Filmas Dvēseļu putenis, kas tapusi pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem, ceļš uz lielajiem ekrāniem nav bijis rozēm kaisīts. Tā piedzīvoja gan A. Grīna mantinieku neapmierinātību, gan uzņemšanas komandas maiņu, gan finansiālas peripetijas un tomēr spēja to visu pārvarēt un iznākt uz ekrāniem tai paredzētajā laikā – 2019. gada novembrī (sākotnēji gan bija plānots 2018. gada 18. novembris – uz Latvijas valsts simtgadi).
5. novembra NRA publicētajā intervijā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Keris atzina, ka tieši viņam radusies ideja par šādas filmas tapšanu. «Bija ziemas vakars, un es biju uz tilta apmēram tajā vietā, pa kuru strēlnieki aizgāja uz Ziemassvētku kaujām no Ziemeļblāzmas, no Vecmīlgrāvja. Un pēkšņi man galvā iešāvās doma, ka jāuzraksta scenārijs filmai par strēlniekiem. Un - filmai jābūt balstītai Aleksandra Grīna romānā Dvēseļu putenis. Tagad es to varu vārdos skaisti noformulēt, bet tobrīd emociju, sajūtu līmenī tas bija savādāk,» sacīja V. Keris. Stafetes kociņš pēc kāda laika nonācis citu rokās. Ieceri par filmu tālāk attīstīja režisors Armands Zvirbulis, scenārija autors Alvis Lapiņš un producents Gatis Upmalis, un studija F.O.R.M.A.
Zinot, ka finansējums, kas kinoindustrijai ir pieejams caur Latvijas Kino centru, būs tālu no pietiekamā, radošā komanda izlēma lūgt atbalstu politiķiem. Sākotnēji vēlme ietvert vismaz daļu summas 2013. gada valsts budžetā nerada atsaucību. Tomēr režisors un producents neatkāpās, viņi iepazīstināja ar filmas ideju atbildīgās Saeimas komisijas deputātus, pārliecināja par nepieciešamību to uzņemt, tāpēc saņēma solījumu atbalstīt. Sākotnēji ar 25 000 latu jeb 35 571 eiro. Galu galā, neraugoties uz kino nozares sašutumu, valsts finansējums izauga līdz 1,3 miljoniem eiro jeb 63,4% no šā projekta kopbudžeta, pārējo summu piesaistīja filmas producents - nu jau studija KULTFILMA. Kāpēc cita studija? Jo 2014. gadā filmas veidotāju līgums ar A. Grīna mantiniekiem tika lauzts. Pamatojums: nespēja sadarboties ar producentu un scenārijā pieļautā pārāk lielā atraušanās no romāna sižetiskās līnijas. Arī plānotie darbi neritējuši, kā vajadzētu. Savukārt radošajai komandai nebija pieņemami mantinieku izvirzītie noteikumi, tāpēc tika meklēts jauns režisors un producents.
2015. gadā pie projekta īstenošanas ķērās Dzintars Dreibergs, kurš līdz tam laikam vairāk bija pazīstams kā dokumentālo filmu režisors. Tā kā šis A. Grīna romāns, kurā stāstīts par latviešu strēlniekiem un Latvijas brīvības izcīnīšanu, ir ļoti nozīmīgs latviešu tautai, tad, lai to pārliktu uz ekrāna, vajadzējis piesaistīt ļoti profesionālus ļaudis, uzsvēra režisors. Viņš uzaicināja savā komandā jauno un talantīgo operatoru Valdi Celmiņu, producenti Ingu Preņevsku, mākslinieku Juri Žukovski, gan ekspertus, kuru saknes ir Latvijā, bet dzīvesvieta ārzemēs: vairāku scenāriju autoru Borisu Fruminu, komponisti Lolitu Ritmanis. Aktieru ansamblī galvenā loma (Artūrs Vanags) tika piešķirta 15 gadu vecajam skolniekam Oto Brantevicam, viņa brāli Edgaru tēlo Raimonds Celms, tēvu - Mārtiņš Vilsons, māti - Rēzija Kalniņa. Filmēšana tika sadalīta četros posmos, kas sākās 2017. gada maijā un beidzās 2018. gada maijā. Masu skatos piedalījās ap 1500 cilvēku, tostarp - liela daļa brīvprātīgo. Lielu uzmanību režisors pievērsa arī tērpiem un ieročiem. Nelielam entuziastu lokam tie jau bija, taču vairākumam tos nācies šūt, jo nekas neesot saglabājies no līdzīgu filmu uzņemšanas laikiem, jo kopējas uzglabātavas neesot. Te liels paldies jāsaka pieredzējušajai kostīmu māksliniecei Sandrai Silai.
Kā konsultants tika piesaistīts vēsturnieks Jānis Šiliņš. Viņš Neatkarīgajai atzina, ka sākotnēji viņa attieksme pret šāda darba ekranizēšanu bijusi ļoti negatīva. Kāpēc? Tāpēc, ka A. Grīna romāns neesot no viņa mīļākajiem romāniem. Arī scenārijs nepavisam negājis pie sirds. Vēl fonā visam stāvējusi filma Rīgas sargi, kas arī ataino šā perioda notikumus, taču tālu no vēsturiskās patiesības. «Rezultāts tomēr ir izdevies labāks, nekā es gaidīju. Viena no spēcīgākajām epizodēm (starp citu, es to ieteicu), kur kaujā ierodas karā kautās dvēseles - veļu ēnas -, izkarot dzīvo cīņas,» teica vēsturnieks. Vērtējot no faktoloģiskās precizitātes viedokļa, režisors tai piegājis ar pietāti. Taču skaidrs, ka mākslinieciskā nots ir vadošā - tas nav dokumentāls stāsts, tā ir spēlfilma. J. Šiliņš norādīja, ka viņam esot grūti iejusties kritiķa vai parasta skatītāja lomā. Turklāt viņš neesot redzējis gala variantu, tikai melnrakstu, kam vēl nebija salikti titri - ar mērķi: paskatīties, vai nelec acīs kāda kļūda. Pēc tam arī izteicis vairākas piezīmes, kas tomēr būtu jālabo. Neesot jau arī bijis tā, ka viņš būtu sēdējis pie scenārija ar sarkanu zīmuli un labotu, sekojot, vai tiešām viss tiek uzņemts vēsturiski pareizi. Vairāk pieslēdzies tad, kad vaicāts par kādu faktu vai tehniskām lietām. Katrā ziņā noteikti noskatīšoties filmu un tad varēšot pateikt, kā uztverot šo filmu tīri emocionāli, nevis kā vēsturnieks. Taču noteikti iesakot visiem noskatīties to, lai rastu ieskatu svarīgās Latvijas pagātnes lappusēs.
Tā kā jau pirms filmēšanas kļuva skaidrs, ka visu iespējamo materiālu nevarēs ietvert vienā filmā, tad tika nolemts to, kas paliks aiz romāna ekranizējuma, kā arī citus ar tā laika notikumiem saistītus materiālus, apkopot, sasistematizēt un ievietot īpaši šai filmai veltītā mājaslapā dveseluputenis.lv.
