VĒRTS NOSKATĪTIES: Terapija pret pasīvu dzīvošanu
Šodien pirmizrāde režisora Dāvja Sīmaņa jaunākajai filmai Mūris – subjektīvi emocionālam un vizuāli tēlainam skatījumam uz Latvijas un Krievijas pierobežas reģionu, kas reizē ir arī visas Eiropas robeža ar Krieviju.
Dāvja Sīmaņa jaunākā dokumentālā filma Mūris tapusi laika posmā no 2015. līdz 2017. gadam. «Ideja filmai radās tad, kad sākās tā dēvētā Krievijas epopeja Ukrainas austrumu daļā. Sabiedrībā, kas ir ap mani, varēja just bailes par tur notiekošo un visu, kas saistīts ar Krieviju. Jautājums bija - kā izturēties pret šīm neartikulējamām bailēm? Filma ir tāda kā došanās nezināmajā, pašam sev jautājumu uzdošana - kas ir tas, kas mani satrauc konkrētajā situācijā?» stāsta Dāvis Sīmanis.
DĀVIS SĪMANIS: «Filmas Mūris galvenā misija, iespējams, ir pierādīt to, ka Ukrainas austrumu daļā notiekošais nepavisam nav tālu. Relatīva komforta apstākļos mēs cenšamies aizmirsties, domāt, ka tas mūs nekādā veidā neskar, bet īstenībā tas mazina mūsu politisko līdzdalību, un gadījumos, kad mums vajadzētu aktīvi izteikt viedokli, apliecināt savu politisko pozīciju, mēs to nedarām un izvēlamies pasīvu dzīvi.» / F64
Latvijas un Krievijas pierobežas reģionā, kas reizē ir arī visas Eiropas robeža ar Krieviju, sadzīvo vairākas pasaules un vēsturiskie laiki, cilvēki, kas neatrodas ne īsti vienā, ne otrā pusē. Paralēli ainām no pierobežas ikdienas dzīves, ideoloģiskām situācijām un vēstures reminiscencēm Latvijas un Čehijas kopražojuma filmā izvirzās divi galvenie varoņi - Ansis Ataols Bērziņš, politiskais trimdinieks un taisnības cīnītājs no Latvijas, kurš ilgu laiku bija spiests pavadīt robežas Krievijas pusē, vēlāk bija arī ieslodzījumā Čehijā, un Latvijas nacionālboļševiku aktīvists Beness Aijo, kurš Latvijā izsludināts meklēšanā un devies uz Austrumukrainu, lai pievienotos Krievijas atbalstītajiem separātistu kaujiniekiem. Uz jautājumu, vai režisors filmas uzņemšanas laikā ticis galā ar bailēm, viņš atbild: «Savā ziņā, jā, savā ziņā - nē, iespējams, bailes pat zināmā mērā palielinājās.»
Aprīļa vidū filma Mūris piedalījās vienā no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem pasaulē - Visions du Réel, tā bija iekļauta Šveices pilsētā Nionā notiekošā kinofestivāla galvenajā konkursa skatē, kurā šogad bija iekļautas 17 filmas. «Pēc seansa bija ļoti daudz interesantu jautājumu. Turklāt piedalīšanās šajā vērienīgajā un respektablajā festivālā pavēra ceļu uz vairākiem citiem festivāliem. Un tas ir labi, ka Latvijai svarīga tēma ir interesanta arī ļaudīm citviet Eiropā, respektīvi, ka ekspansīvā militarizētā domāšana kādā brīdī var skart arī citus, jo konflikta potenciāls joprojām ir gaisā,» saka Dāvis Sīmanis. «Ko es sagaidu no šīs filmas skatītāja? Lielākas vērības pievēršanu tam, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Mēs neesam tikai tie, kas šajā pasaulē eksistē un šo pasauli patērē. Es pats ilgu laiku esmu bijis diezgan pasīvs vērotājs, un šajā ziņā filma ir terapeitiska - tā liek domāt un formulēt attieksmi pret notiekošo. Demokrātijas pamatprincips - būt politiski līdzdalīgam un līdzatbildīgam. Esam dzīvojuši situācijā, kad ļaujam politiski motivētai varai darboties absolūti neatkarīgā formātā, jo mums nav pozīcijas. Lielākā daļa dzīvo pasīvas noskatīšanās režīmā, vien reizumis pie sevis nolamājoties. Ja visiem būtu sava pozīcija un arī politiskās līdzdalības sajūta, tad mūsu valsts arī būtu citādāka.»
Vēlā rudenī paredzēta Dāvja Sīmaņa veidotās aktierfilmas pirmizrāde, tā veltīta ebreju glābējam Otrā pasaules kara laikā Žanim Lipkem. Rudenī režisors arī sāks filmēt jaunu aktierfilmu, un tas būs viņa mēģinājums traģikomiskajā žanrā - filma par pasaulē valdošo sajukumu pirms Pirmā pasaules kara.