Saruna ar režisori Lindu Olti. Filma par Noru Bumbieri

Šodien pulksten 19 kino Splendid Palace Mazajā zālē būs pirmizrāde televīzijas filmai Nora, kas veltīta izcilajai latviešu estrādes zvaigznei Norai Bumbierei. Filmu veidojuši režisore Linda Olte, scenārists Sandijs Semjonovs, operators Andris Priedītis, lomās Dārta Daneviča un Niklāvs Kurpnieks. Pēc pirmizrādes Splendid Palace būs vēl četri ekskluzīvi seansi 22., 23., 25. un 26. aprīlī, bet filmas televīzijas pirmizrāde notiks LTV 1. kanālā 5. maijā. Par to, ko varēsim redzēt, saruna ar režisori Lindu Olti.

- Tradicionālais jautājums, ko parasti šādos gadījumos prasa, - kā izdomāji veidot filmu par Noru Bumbieri?

- Pirmā ideja nāca no Sandija Semjonova. Viņš bija savās lauku mājās izlasījis grāmatu par Noru Bumbieri un painteresējies, ka par viņu nav nekas nopietns taisīts, un uzrunāja mani, piedāvājot šo stāstu veidot. Ko mēs gribējām? Mēs gribējām vienkārši izstāstīt Noras Bumbieres stāstu. Tāds bija pats sākums. Ja filmas par Aspaziju un Raini un Jani Rozentālu ar tevi veidojām «es» personā, balstoties uz dienasgrāmatām un citiem materiāliem, šoreiz mēs filmas naratīvu veidojām tā, ka aicinājām uz sarunām Noras Bumbieres laikabiedrus: Raimondu Paulu, Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni, Žoržu Siksnu, Zigmāru Liepiņu, Noras māsu Māru un citus - rezultātā ieguvām ļoti daudz garu stundu ar intervijām, no šiem stāstiem veidojām filmas dramaturģiju.

LAIKA MAŠĪNA. Uģis Joksts stāv rindā pēc desām septiņdesmito gadu veikalā / Publicitātes foto: Jānis EICĒNS

Protams, ka uzreiz sāku meklēt arhīvos materiālus par Noru Bumbieri, skatīties, kas ir televīzijā pieejams. Mans pārsteigums, ka par viņu ir ļoti maz video un kino arhīvu. Ir par Viktoru Lapčenoku, par Raimondu Paulu, bet tieši par Noru ir tiešām uz pirkstiem skaitāmas vienības. Turklāt tas, kas ir, tie, protams, ir septiņdesmitie gadi: padomju laiks, kurā, ja kādu filmē, viņš izskatās stalts, glīts un uzpucēts. Tie ir tādi salonveida kadri - nekādas sadzīves, nekādas ikdienas, nekā personiska. Par to jau pat tolaik sapņot nevarēja. Tas savukārt pamudināja, ka man gribētos iedomāties, kā tas varētu būt bijis. Ja, teiksim, mums ir televīzijā nofilmēts videoklips dziesmai Grieze, tad vēlējos iedomāties, kas varētu būt noticis pirms tam. Tā mēs mēģinājām šīs situācijas uzburt un darījām to inscenējumos ar aktieriem.

- Labi, arhīvā nekā daudz nav. Tā jau parasta lieta. Ko tu atklāji laikabiedru stāstos? Varbūt kaut kas, ko pati nezināji vai nevarēji iedomāties?

- Ja godīgi, es nemaz sevišķi daudz par Noru Bumbieri nezināju vai, pareizāk, biju pārāk maza, lai novērtētu viņu toreiz. Protams, zināju viņas dziesmas, bet man ir tā - jo vairāk es roku un pētu, jo vairāk es savu varoni iemīlu. Ar Noru bija tieši tā. Man gribējās ar šo filmu uzcelt tādu kinematogrāfisku mākslas pieminekli Norai Bumbierei. Kā Raimonds Pauls mums teica - Nora savu vārdu Latvijas estrādē ir ierakstījusi ar zelta burtiem. Bet, ja par atklājumiem, daudz bija stāstu par to, cik viņa dzīvē bijusi skarba, asa, šerpa, ka saka visu tieši, kā domā… Tajā pašā laikā es ieraudzīju un atklāju to, ka viņa bijusi ļoti, ļoti sirsnīga, varbūt pat bieži pārāk atvērta cilvēkiem. Pārāk draudzīga, pārāk kaisījusi sevi citiem.

KĀ NORA UN VIKTORS. Latviešu estrādes zvaigžņu lomās iejutušies Dārta Daneviča un Niklāvs Kurpnieks / Publicitātes foto: Jānis EICĒNS

Viena lieta, kas personīgi man bija vislielākais aizkustinājums, vasarā skatoties arhīvus, es pamanīju Mikrofona aptaujas koncertā, ka Nora un Viktors dziesmu ir jau nodziedājuši, bet pie Noras pieskrien maza melnmataina meitenīte - trīs četri gadi. Sirds sažņaudzās - tā taču ir viņas meitiņa. Zināju to, ka pēc Noras nāves viņas vīrs paņēma meitu līdzi uz Ameriku, bet dēls Georgs palika Latvijā pie Noras mammas, un viņi kopš tā laika nav vispār satikušies. Zvanīju Sandijam un teicu - klausies, tā būtu pilnīgi cita vērtība filmai, ja mēs varētu noorganizēt viņu tikšanos un to varbūt nofilmēt. Brīnumainā kārtā tas arī notika. Mēs aizbraucām ar Georgu uz Ameriku, uz Ņujorku, kur Beatrise dzīvo. Viņai pašai tagad ir maza meitiņa, vārdā Simfonija Nora. Tas bija tiešām brīnišķīgs mirklis.

- Ko dara Noras bumbieres bērni?

- Georgs dzīvo Latvijā, viņš ir siltumtīklu speciālists. Nav saistīts ar mūziku. Arī Beatrise strādā par pavāri restorānā.

- Zinot tevi, varu derēt, ka montējot dungoji Noras dziesmas.

- Jā! Man likās, ka viņa šajās dziesmās reāli izdzied pati savu likteni. Zini, kā ir - montāžā liekas, te vajadzētu ielikt kādu dziesmu. Meklē, kuru, un tas ir vienkārši pārsteidzoši, cik trāpīgi ir to teksti. Filmu izdevās izveidot tā, ka arī dziesmas kļuva par filmas saturu.

- Tas bija laiks, kad komponisti dziesmu tekstos izmantoja īstu dzeju.

- Jā. Bet tas tiešām ir viņas liktenis.

UZMANĪBU - VIDEO. Filmēšanas komanda gatava uzņemt padomju estrādes videoklipu. Priekšplānā Linda Olte un Andris Priedītis / Publicitātes foto: Jānis EICĒNS

- Es atminos, ka mums tīņu gados vienubrīd Nora un Viktors jau bija drusku apnikuši. Zini, kā pusaudžiem - neko citu jau īpaši pa televizoru koncertos nerādīja, tagad, protams, saproti, cik unikāls bija viņu duets. Kā tu raksturotu šos Paula pieminētos zelta burtus estrādes vēsturē? Samta balss?

- Jā, balss. To saka visi. Margarita Vilcāne teica, ka Noru jau šūpulī Dievs bija tā ļoti spēcīgi noskūpstījis. Unikāls tembrs! Latvijā tāds vēl nebija bijis, un filmas dalībnieki apgalvo, ka arī nebūšot. Izrādās, Nora un Viktors sākumā notis nemaz neesot pazinuši. Dieva dots talants! Raimonds Pauls atnāk, vienreiz nospēlē, un Nora zina. Viņi abi uzķer, izdomā, kurš kuram piedziedās, paši savus duetus veidoja.

- Tu sākumā teici, ka maz ir arhīvu materiālu, bet vai izdevās atrast kaut ko no viņas toreizējiem starptautiskajiem panākumiem?

- Dažas sekundes! Kā viņa atgriežas no ārzemēm. Nenormāli maz! Brīnišķīgs ieguvums filmai bija Kārlis Ārgalis - Noras Bumbieres talanta cienītājs un paziņa, kurš pēdējos Noras dzīves gadus aktīvi vāca dažādus materiālus par dziedātāju un intervēja Noru. Viņš iedeva sarunu audiomateriālus tādā čarkstīgā kvalitātē, bet fantastiski labi. Es biju laimīga dzirdēt, kā Nora smejas - tāda reāla normāla saruna. Kārlis uzdod arī neērtus jautājumus - pasaki, kurš ir tavs dzīves komponists? Saruna notiek deviņdesmitajos gados. Norai kā ar nazi dvēselē. Viņa atbild - kā tu man tā drīksti jautāt. Tur nāk emocijas ārā. Šīs lentes ar sarunām bija brīnišķīga veiksme.

- Izklausās pēc reāla pētniecības darba.

- Kā tāds arheologs. Roc un roc, un roc. Piemēram, televīzijā, protams, ir arhīvi no Mikrofona ierakstiem. Astoņdesmitie gadi. Skaties un pēkšņi pēc fotogrāfijām saproti, tas, kurš spēlē ģitāru, taču ir viens no Noras vīriem. Kurš tad to toreiz zināja vai teica? Bet no šīm mazajām detaļām arī stāsts savācās. Daudz domāju, kāpēc viņa ir tik maz dokumentēta? Es pieļauju, ka septiņdesmitajos gados, sākot dziedāt Modo, Nora Bumbiere jau bija nepareizā meitene. Viņai piedzima bērniņš septiņpadsmit gados. Viņa tika izslēgta no skolas. Nora nebija tas padomju pilsoņa paraugs. Tad, protams, aizgāja visas tālākās nelaimes.

- Man jau šķiet, ka toreiz solistus vispār diezgan maz kāds intervēja un maz viņiem ko prasīja.

- Var jau būt, bet par Viktoru Lapčenoku arhīvu materiālu ir salīdzinoši vairāk. Ar daudziem jau bija tā, kā, piemēram, ar Jāni Šipkēvicu, kurš atsaucās, es arī esmu taisījis Norai videoklipu. Diemžēl mēs zinām, kā gāja televīzijai deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados, kad visām brīnišķīgajām arhīva pērlēm nabadzības dēļ tika pārrakstīts kaut kas cits pāri… Es pieļauju, ka varbūt intervijas ir bijušas, bet tagad to vairs nav. Bet arī Kinofotofonodokumentu arhīvā ir ļoti maz.

Domājot par filmas stāstu kopumā, tas izgaismos to, ka Nora uzkāpa tik augstu, un tad, kā tajā teicienā, jo augstāk uzkāp, jo zemāks ir kritiens. Tā tas izveidojās.

- Kā notika inscenējumi? Vai bija iespējas radīt septiņdesmito gadu realitāti un estētiku?

- Dārta Daneviča un Niklāvs Kurpnieks spēlē Noru un Viktoru. Kopā ar komandu rūpīgi pētījām vecos ierakstus, kas viņiem bija mugurā, kāds stils, un centāmies būt precīzi. Piemēram, tas pats Griezes videoklips, kura filmēšanu mēs inscenējām. Kā mēs abi zinām, televīzijā vēl joprojām var brīnišķīgi atrast pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus un estētiku. Kameras un lukturus paņēmām no LTV muzeja. Tur varēja diezgan ātri uzburt šo atmosfēru un vidi. Un tad es montēju kopā vēsturisko videoklipu un inscenējumu, jo kostīmu māksliniece Līga Krāsone sagādāja precīzi tādu kleitu, kāda redzama TV ierakstā. Mans ideālais plāns sākotnēji bija tāds, ka skatītājam pēc filmas noskatīšanās nebūtu skaidrs, vai tur bija aktieri vai nebija. Bet nu uz to es, protams, vairs nepretendēju.

- Masu skatos kā vienmēr tika draudzīgi piedalījās visi, kas iesaistīti filmēšanā?

- Jā, es pati spēlēju klipa režisori, visa pārējā komanda arī tika saģērbta septiņdesmito gadu drēbēs un pēc vajadzības atveidoja operatoru, gaismotāju vai grimētāju. Filmas producente Ieva Rozentāle bija veikala vadītāja, Uģis Joksts - pircējs, bet izpildproducente Monta Tīģere - pārdevēja. Atkal sastrādājāmies ar operatoru Andri Priedīti kā filmās par Raini un Rozentālu. Sākumā gribējām veidot vizuālo materiālu ar fotogrāfijām, tādā paparaci stilā, kad noķeram objektīvā kādus sadzīviskus mirkļus. Tomēr filma ir stundu un divdesmit minūšu gara - tas būtu skatītājiem pārāk nogurdinoši. Tad mēs izdomājām, ka ir jāņem septiņdesmito gadu Betacam videokamera, lai dabūtu laikam atbilstošu kadra estētiku. Sākumā visi bija ļoti skeptiski par šo ideju, uztaisījām testu un bijām apmierināti ar rezultātu. Tas, ka filmas kadrs ir tāds brūnīgs, tumsnējs ar graudu, tas iedod laikmeta sajūtu. Tā ir tāda konceptuāla vizuāla lieta, lai maksimāli saplūdinātu arhīvus ar inscenējumiem. Arī fotogrāfijas tika taisītas ar veco Zenith aparātu. Tās veidoja Jānis Eicēns.

Šis jau nav tikai stāsts par Noru Bumbieri. Te izgaismojas arī Raimonda Paula fenomens. Tas, kādas viņš katru gadu veidoja milzīgas megaprogrammas, kā viņš šos dziedātājus ir izcēlis. Un, protams, Zigmara Liepiņa brīnišķīgie virtuves stāstiņi par sadzīviskajām epizodēm, kas varbūt tieši neattiecas uz Noru, bet drīzāk gan atklāj laikmetu. n