Armando Ianuči filma The Death of Stalin ir viena no tām filmām, par ko pēdējā laikā notika pat tāda kā starptautiska ķīvēšanās. Vismaz krievvalodīgajā pasaules kultūras daļā, kur to pavadīja komentāri – smirdīgie pindosi, rokas nost no mūsu vēstures!
Šādu retoriku, protams, ļoti viegli sasaistīt ar rietumu pusē ierastajām tēmām par Putina režīmu un cenzūru. Pirms kāda laika Latvijas portāli pat ziņoja, ka Staļina nāvi teju vai neļaujot izrādīt Maskavā un Krievijas kultūras ministrija esot draudējusi ar tiesiskām sekām tiem, kas to darīšot. Tāpat filma esot aizliegta Krievijā, Kirgizstānā, Azerbaidžānā un Kazahstānā. Šādi apgalvojumi ir lasāmi vietnēs par The Death of Stalin un tās veidotājiem. Tomēr laist vaļā lielās ģīgas par filmas vajāšanu Krievijā nav necik loģiski - to kādu laiku met pakaļ online interneta kinoteātros krievvalodīgajā tīmekļa daļā. Ja aizliegums būtu nopietns, diezin vai kāds tur to atļautos turēt.
Latvijā savukārt filmu nu jau kādu laiku pilnīgi legāli izrāda Kino Citadele un neviens nevienam īpaši nedraud. Atzīšos, ka cerēju no Staļina nāves dabūt to, pēc kā ilgojos jau kādu laiku - politnekorektus smieklus, ignorējot jebkādas svētās govis un tabu. Skatīties vecās komēdijas ar Leslija Nīlsena līdzdalību, protams, var arī mūsdienās, tomēr cik tad var drillēt Mela Bruksa Dracula: Dead and Loving It vai Kailā ieroča sērijas?
Uzreiz jāteic, es vīlos. Politiskā satīra filmā laikam bija gan, bet diezin cik smieklīga vai izdevusies tā nešķita. Apmēram tikpat asprātīgi, cik viduvējā padomju laiku filmā, kur krievu aktieri parasti tēloja angļu lordus, pielīmējuši milzīgus bakenbardus, bet beigās vienmēr bija vēstījums par to, ka nauda un vara iet rokrokā ar kroplu morāli. Staļina nāve ir vienkārši pavājš kinodarbs, tā arī ir filmas galvenā problēma. Visticamāk, ieceri pazudinājusi veidotāju uzpūtība un iedomība vēlmē izdabāt šo laiku konjunktūrai - tā ir tāda kārtējā britu versija no sērijas mēs visu zinām labāk.
Varbūt kādam patika, bet man melnais humors, ja tāds vispār bija, un Berijas jociņi par orālo seksu nešķita necik uzjautrinoši. Vietas, kuras laikam bija domātas kā smieklīgas - triekas ķertais Staļins čuru peļķē, kurā politbiroja biedri nevēlas iekāpt, bet iekāpj, vai vadoņa pēdējais apskaidrības brīdis ar tradicionālo jociņu par svēto jēru - nu kaut kas nebija izdevies. Varbūt ir jābūt piedzimušam Rietumos, lai prastu novērtēt, piemēram, vecišķo komiķi Džefriju Tamboru kā Georgiju Maļenkovu, uztūningotu kā tādu Maika Maijera atveidotā doktora Evila jaunāko brālēnu. Arī lieliskais Stīvs Bušemi, kurš palicis atmiņā kopš Rodrigesa kulta filmas Desperado laikiem un arī kā Kventina Tarantino aktieris, Hruščova lomā centās cik varēja, bet neiznāk… Droši vien ja ne kņada bijušajos NVS plašumos, diezin vai šim kino kāds pievērstu lielu uzmanību.
Par to, drīkst vai nedrīkst - divu domu nav, kino drīkst visu, ja vien tas ir spēcīgi. Lesliju Nīlsenu par to, kā viņš dziedāja Amerikas himnu stadionā, neviens kārt netaisījās. Borats reiz pievērsa neviltotu pasaules uzmanību Kazahstānai. Tomēr atminos arī, ka pirms kādiem gadiem karstasinīgāki latvieši labprāt būtu nolinčojuši Polu Holanderu par Buy, buy Beauty. Tāpēc īpaši nebrīnos, ka filma varēja aizskart visu paaudžu staļinistu sirdis.
