Pēc 35 gadiem – filma par latviešu strēlniekiem

 
ASKOLDS SAULĪTIS: «Traģiski notikumi ir pārbaudījums jebkuram sabiedrības loceklim, tā ir stresa situācija, kad vislabāk iepazīsti cilvēkus – kā viņi reaģē, kādas muļķības sastrādā, un tas pats notiek nācijas līmenī» ©F64

«Pirmā pasaules kara sākumā Latvijā bija apmēram divi miljoni iedzīvotāju, apmēram 300 tūkstoši vīriešu tika mobilizēti, tāpēc droši var teikt, ka katram otrajam latvietim ģimenē vai rados bijis kāds strēlnieks,» saka režisors Askolds Saulītis, kurš nupat pabeidzis savu jaunāko darbu – dokumentālo filmu par latviešu strēlniekiem Astoņas zvaigznes. Tās pirmizrāde 18. novembrī, valsts svētku dienās tā būs skatāma daudzviet Latvijā.

Filma Astoņas zvaigznes vēsta par strēlnieku vienību formēšanos, ko kavēja gan Krievijas impērijas valdība, gan latviešu pilsonisko aprindu gļēvums, gan lielinieku propaganda. Izmantojot pašu strēlnieku rakstītus tekstus, atmiņas, vēstules un dienasgrāmatas, filmas veidotāji stāsta par leģendārajām kaujām, par strēlnieku sadzīvi un mīlestību. Par to, kā strēlnieku vienībās rūdījušies nākamā Latvijas Neatkarības kara cīnītāji un vēl pirms Latvijas valsts dzimusi Latvija - pirmais Daugavgrīvas, otrais Rīgas, trešais Kurzemes, ceturtais Vidzemes, piektais Zemgales, sestais Tukuma, septītais Bauskas un astotais Valmieras latviešu strēlnieku bataljons. Filmas otrajā daļā izsekots strēlnieku ceļam uz Latviju cauri Krievijas pilsoņu karam tā dažādās frontes pusēs. Filmu Astoņas zvaigznes caurauž astoņu strēlnieku laikmeta personību dzīvesstāsti un ilustrē apjomīgs līdz šim nepublicētu vizuālo dokumentu klāsts no Latvijas muzejiem, arhīviem un privātām kolekcijām. Latviešu strēlnieku vēsturisko nozīmi filmā izvērtē mūsdienu Latvijas un ārzemju pētnieki.

Foto no filmas Astoņas zvaigznes arhīva

- Kad režisors Juris Podnieks veidoja filmu Strēlnieku zvaigznājs, izskanēja doma, ka tas bijis pēdējais brīdis, lai vēl satiktu reālus strēlniekus, lai paustu līdz tam publiski neizskanējušu informāciju. Kopš Pirmā pasaules kara pagājis gadsimts, un loģiski, ka «izejmateriāla» filmai ir vēl mazāk.

- Juris Podnieks savu slaveno filmu Strēlnieku zvaigznājs veidoja 1982. gadā, tātad - pirms 35 gadiem, un viņš paspēja iemūžināt praktiski tikai sarkanos strēlniekus. Tas ir būtiski - mēs stāstām vairāk, arī par to, ko tajā laikā nevarēja, kas tika noklusēts. Mēs jau arī visu nepastāstām.

Kopš Strēlnieku zvaigznāja ir pagājuši 35 gadi, to laikā nav veidota neviena filma par strēlniekiem, vēl vairāk - nav arī akadēmiska pētījuma, vēsturnieki ir pētījuši atsevišķas tēmas, bet pēdējais monumentālais pētījums ir Valda Bērziņa padomju laikos veiktais, protams, ar atsaucēm un Ļeņina kopotajiem rakstiem un partijas doktrīnām. Padomju laikos par strēlniekiem ir veidoti daži sižeti, kas iekļauti kinožurnālos, bet tie ir kā nodevas iekārtai. Pirms Strēlnieku zvaigznāja ir 1958. gadā veidotā spēlfilma Latviešu strēlnieka stāsts. Savā filmā izmantojam abu filmu fragmentus, protams, noteiktā kontekstā.

- Cik daudz saglabājies dokumentāla kino materiāla?

- No Pirmā pasaules kara ir saglabājies ļoti maz kino materiāla, kurā pilnīgi droši ir identificēti latviešu strēlnieki - vien trīs kadri, pāris minūtes, no Krievijas pilsoņu kara ir vairāk, bet ir ārkārtīgi liels fotogrāfiju klāsts. Esam arī veidojuši intervijas ar Latvijas, Krievijas un Lielbritānijas vēsturniekiem, vienas kaujas rekonstrukciju. Esam atklājuši tik daudz unikāla, ka vēl sanāktu piecas sērijas, tāpēc atlase filmai ir ļoti grūta.

- Kā strukturēta filma?

- Stāsta pamatā ir astoņi latviešu strēlnieku bataljoni, bet caur tiem izstāstām arī cilvēkstāstus - esam izvēlējušies zīmīgas astoņas personas, kas raksturo kādu konkrētu posmu. Hronoloģiskie rāmīši filmai ir 1914.-1920. gads, no Pirmā pasaules kara sākuma līdz Krievijas-Latvijas miera līgumam.

Pirmais pasaules karš sākās 1914. gada 1. augustā, bet latviešu strēlnieku bataljoni sāka veidoties 1915. gadā, un to zvaigžņu gaisma, ja tā poētiski var teikt, ir aizēnojusi tos latviešu karavīrus, kas jau gadu karoja. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas armija, kurā bija mobilizēti desmitiem tūkstoši latviešu, iegāzās Austrumprūsijā. Pēc vēsturnieku aplēsēm, tur krita, tika ievainoti, saņemti gūstā no 18 līdz 20 tūkstošiem latviešu, daļa nokļuva gūstekņu nometnēs, daļu aizsūtīja dziļāk uz Vāciju, tur daudzi apsievojās, Latvijā nekad neatgriezās. Tie ir notikumi vēl pirms strēlnieku bataljonu veidošanās, bet par tiem stāstām filmā. Stāstām arī par tiem, kuriem karš nebeidzās nekad - Pirmā pasaules kara laikā kā pretsāpju līdzeklis tika izmantots morfijs, ārkārtīgi stipra narkotiskā viela, un tie, kas vairākas reizes tika ievainoti, negribot kļuva par narkomāniem, ar fiziskiem un garīgiem invalīdiem Latvijas sabiedrība saskārās vēl ilgi pēc kara.

Situācija bija vienkārša - Pirmā pasaules kara laikā notika septiņas mobilizācijas, un visu laiku mobilizēja arvien jaunākus. Latvieši devās brīvprātīgajos, jo saprata, ka tāpat paņems un var aizsūtīt uz krievu družīnām, piemēram, uz Kaukāza fronti, uz Turciju, uz Austroungāriju, un tur viņi pazustu kā adata siena kaudzē. Ar savējiem, īpaši tādā stresa un ārprāta situācijā, kāds ir karš, tomēr ir drošāk. Tie, kas aizgāja kā brīvprātīgie, izdarīja pareizu izvēli - līdz pat 93 procentiem latviešu strēlnieku bataljonos bija latvieši, cittautieši tur varēja nokļūt, tikai noliekot valodas eksāmenu, bet visi mācēja arī krieviski un vāciski. Salīdzinoši - latviešu strēlnieku bataljonos bija trīs procenti analfabētu, pārsvarā no Latgales, no Vitebskas guberņas, krievu daļās bija 60 procenti analfabētu. Latviešu dumpinieciskums skaidrojams ar izglītību, no izglītības sākas visas ziepes. Tas nav mīts - tieksme uz gaismu latvietim bijusi vienmēr, varbūt bija apnicis sēdēt mēslos...Filmā atsaucamies arī uz 1905. gada revolūciju, jo tas bija viens no iemesliem, kāpēc latvieši tik naski gāja karot pret vāciešiem - gribējās par daudz ko atriebt, kā arī bija funktieris - pēc tam tiksim galā ar krievu patvaldību.

Daudzi to nezina, bet liela daļa tā laika sabiedrības intelektuālās elites bija pret latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu. Sociāldemokrāti, vecākā Latvijas partija, bija kategoriski pret, izņemot Raini, kurš pirmais runāja par latviešu tautas valsti, ne tikai par autonomiju, kurš apsveica latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, uzskatīja, ka viņi būs, ka viņiem ir jābūt latviešu valsts pamatam, jo jebkuras valsts pamatā ir karaspēks. Sociāldemokrāti uzskatīja, ka tas ir imperiālistu karš, lai viņi plēšas, bet mēs nogaidīsim, jo, ejot karot par Krievijas impēriju, to stiprinām, un tad nespīd nekāda autonomija, par neatkarību vispār varam aizmirst.

- Sāpīgā tēma - «baltie» un «sarkanie» strēlnieki.

- Tā jau vairs nav sāpīga tēma. Pirmkārt, mēs nenosodām nevienu. Otrkārt, katrā vēsturiskajā periodā ir nosodīti vieni, citā - otri, vadoties no politiskās konjuktūras. Mēs runājam arī par tiem, kas palika Krievijā, noteikti pasakām būtiskāko. Pēc Pirmā pasaules kara nāca Krievijas pilsoņu karš un abas revolūcijas, ir interesanti, ko tajā laikā darīja strēlnieki, kas bija «balto» vai «sarkano» pusē, turklāt bija arī neitrālie, piemēram, Troickas bataljons, kas kājām nogāja 6000 kilometru, lai no Vladivostokas ar kuģiem dotos mājās uz Liepāju.

Tiem, kuri kategoriski izsakās par «sarkanajiem» strēlniekiem, vajadzētu iedomāties, ko viņi darītu līdzīgā situācijā? Daudzi, kas Pirmā pasaules karā bija strēlniekos, bija nokļuvuši Krievijā, lai nenonāktu vācu gūstā - Latvija bija okupēta, te bija vācieši. Krievi varēja pat dezertēt, iet uz pečkas bārdu audzēt, bet kur latvietis, bez uzturlīdzekļiem un bez mājām, varēja iet? Latvieši turējās kopā, strēlnieku pulkos tradīcijas bija spēcīgas, arī augsta disciplīna, pašorganizācija, un latviskums svešā vidē, kad tev nav māju un nav iztikas līdzekļu, ir ārkārtīgi nozīmīgs.

- Ir vairāki stereotipi par strēlniekiem - latviešu strēlnieki ir nācijas lepnums, citi - nācijas kauna zīme.

- Protams, bet runa jau nav par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

- Protams, nē, bet viens viedoklis parasti ņem pārsvaru. Jūs mēģināt skaidrot, atspēkot šos stereotipus?

- Par vēsturiskām tēmām ir pilns ar stereotipiem, un to, kas izklausās vairāk ticami, cilvēks pieņem par patiesību, lai gan tā var arī nebūt. Iespējams, sarkanie strēlnieki gāja maldu ceļus, bet mēs viņus netaisāmies nosodīt, jo viņi jau ir nosodīti, turklāt katrs stāsts jāņem atsevišķi. Un dzīvesstāsti ir tik dažādi, tomēr daudzi - bieži izplatīti. Piemēram, latviešu bēgļu ģimenē ar vairākiem bērniem ļoti bieži vecāko dēlu kā ķīlnieku paņēma lielinieki. Par kādu idejisko boļševiku vai lielinieku var runāt 18 gadus veca čaļa sakarā? Bija, protams, tādi kā Stučka, Daniševskis, Fabriciuss - pārliecināti revolucionāri. Turklāt lielinieki labi saprata, ko grib dzirdēt strēlnieki, kuriem karš sen bija apnicis, un viņi gribēja dzirdēt trīs lozungus - miers, maize, zeme. Ko vairāk vajag cilvēkam, kurš ir pusbadā, trīs gadus jau karojis, kuram nav māju...

Vienlaikus droši varam runāt par nodevību, gļēvumu, šaubīšanos vēsturiski izšķirīgos brīžos... Prasīju vēsturniekiem - kad vācieši pirmo reizi uzzināja, ka Rīgā tiek dibināti latviešu strēlnieku bataljoni? Tajā laikā bija tikai divi informācijas avoti - avīzes un baumas. Protams, ka spiegi bija visur - krieviem, angļiem, frančiem, vāciešiem... Vāciešiem bija spiegu tīkls ar kartotēku, var teikt - tā laika čekas maisi, bet tur nebija segvārdi, bet bija numuri, un šīs anketas ir saglabājušās Latvijas Kara muzejā. Izrādās, vācu pretizlūkošanas virsnieks pierakstījis, ka pirmais, kas ziņo, ka tiek dibināti strēlnieku bataljoni Rīgā, ir latvietis - liepājnieks, kurš aizbraucis uz Jelgavu, un par to saņēmis atlīdzību. Pēc tam vāciešiem radušās aizdomas, viņš izsekots, un izrādījās, ka šis liepājnieks strādājis arī krievu labā, un vācieši viņu nošāva. Tolaik spiegoja pat 12-13 gadus veci bērni, arī sievietes.

- Nav sajūta, ka pēc filmas pirmizrādes dabūsit pa galvu no abām pusēm?

- Filmā daudz kas atstāts ārā, bet ir nofiksētas brīnumu lietas...

- Latvieši ir bijuši gan varoņi, gan...

- ...sūdabrāļi. Tā ir. Daļa sabiedrības vēl joprojām tam nav gatava. Šis, es ceru, ir kaut mazs solītis uz priekšu lielā procesā, jo nav taču notikusi padomju laika lustrācija, un tie, kas stučīja čekai, ir starp mums. Protams, ka čekas maisi jāatver. Ir tikai pāris cilvēku, kas atklāti pateikuši, ka stučījuši, lai gan nebija pat spiegi, un viņus vairs nevar šantažēt, un tas ir galvenais. Protams, ka mani satrauc mūsdienu sabiedrība. Jo nekas nav mainījies, tehnoloģijas pilnveidojas, bet cilvēka daba jau nav mainījusies.

- Vai jums dzimtā arī ir saistība ar latviešu strēlniekiem?

- Mana vecāmamma Milda savulaik, kad nomira mans vecaistēvs, aizgāja strādāt Latviešu sarkano strēlnieku muzejā. Tikai pieaugot es uzzināju, ka viņai savulaik bija mīļotais - strēlnieks Kviesis, par kuru atnāca vien paziņojums, ka viņš pazudis bez vēsts. Mans vecaistēvs Pēteris Saulītis arī bija viņā ieskatījies, jau pēc kara gribēja precēt, bet Milda atteikusi, jo Kviesis taču varot atgriezties, droši vien netiekot pāri robežai... Mans vecaistēvs, lai pierādītu, ka mīlestībai valsts robeža nav šķērslis, nelegāli pārgāja Latvijas - Krievijas robežu, viņu saņēma ciet, uz pāris mēnešiem iemeta cietumā, vēlāk samainīja pret Rīgā noķertu spiegu. Tā viņi apprecējās, piedzima mans tēvs, un tad, kad vecaistēvs nomira, viņa aizgāja strādāt uz muzeju. Izrādās, ka padomju varai zīmīgos datumos tur sabrauca strēlnieki no visas plašās Padomju Savienības, viņa laikam gribēja kaut ko uzzināt par savu strēlnieku Kviesi... Arī latviešu sievietes stāsts ir simbolisks saistībā ar Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem - daudzas gaidīja, daudzi pazuda bez vēsts, un tas ir vismuļķīgākais - ka tu saņem papīrīti ar uzrakstu - jūsu tāds un tāds skaitās bez vēsts pazudis, viņš nav miris, viņš nav dzīvs, tā kā ir notinies, un tu visu laiku sēdi un gaidi, un tā visu mūžu. Tādas cilvēciskās lietas mani vienmēr uzrunā, un tā ir vēsture.

Tas, ka briesmīgais laiks, ko mēs saucam par karu, konsolidēja sabiedrību, ir nenoliedzami. Bija ļoti liela pašuzupurēšanās, to apliecina dokumenti, cilvēki ziedoja naudu, atdeva drēbes, sadzīves priekšmetus, sievietes gāja strādāt par medicīnas māsām, par sanitārēm.

- Uzdevāt sev jautājumu - ko latvieši darītu tagad?

- Latvieši vienotos un cīnītos, un latviešu stučītu un nodotu - tāpat kā toreiz. Tieši tāpat kā 1940. gada vasarā, kad pie mums ieradās nelūgtie kaimiņi no austrumiem, bija latvieši, kas metās viņus sagaidīt ar ziediem, un bija latvieši, kas pretojās, gāja mežā, un bija tādi, kas nošāvās, jo saprata, ka viņus spīdzinās un, iespējams, viņi neizturēs. Vienaldzīgie ir vistrakākais sabiedrības slānis, kas nogaida, kura pusē svaru kausi nosvērsies, uz to pusi arī iet, un tādu ir ārkārtīgi daudz.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!