«Mēs visu dzīvi mācāmies veidot attiecības, mums nav prasmju no dzimšanas, dzīvot harmonijā ar citiem cilvēkiem, mēs tās mēģinām iegūt dzīves laikā. Cilvēkam vissvarīgākais ir attiecības, un mēs piedāvājam paskatīties uz tām no cita rakursa,» uzskata Aija Bērziņa – viena no filmas Ar putām uz lūpām producentēm. No rītdienas režisora Jāņa Norda jaunākā filma skatāma kinoteātros Latvijā.
Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojuma filma Ar putām uz lūpām vēsta par bijušo policistu un kaujas suņu treneri, kura dzīvē pāris dienu laikā notiek būtiski pavērsieni - viņš tur aizdomās sievu par neuzticību, kamēr viņa mīļotie suņi inficējas ar kādu bīstamu slimību. Galvenās lomas filmā atveido Vilis Daudziņš, Ieva Puķe un Raimonds Celms. Statistika vēsta - filmas tapšanā kopā piedalījušies 340 cilvēku, deviņi suņi un trīs mežacūkas. Šī ir režisora Jāņa Norda otrā spēlfilma, iepriekšējā filma Mammu, es tevi mīlu guva skatītāju atzinību, arī tika apbalvota vairākos nozīmīgos pasaules kinofestivālos un ieguva balvu Lielais Kristaps kā labākā spēlfilma. Filmu Ar putām uz lūpām producē studija Tasse Film, producentes - Aija Bērziņa un Alise Ģelze.
Par attiecībām, par ko gan citu?
Šī ir studijas Tasse Film, kuras radošajā kontā pagaidām ir tikai viena spēlfilma (Es esmu šeit), pirmā sadarbība ar Jāni Nordu, lai gan viena no tās dibinātājām Alise Ģelze jau bija ar viņu kopā strādājusi pie starptautiskus panākumus guvušās filmas Mammu, es tevi mīlu, tāpēc loģiski, ka sadarbība turpinājās. «Mums ir ļoti svarīgi strādāt ar tiem režisoriem, kuros redzam potenciālu un spēju uztaisīt labu filmu, un tad jau nāk ideja, kopā diskutējam, vai tas ir kaut kas, ko mēs vēlamies kopā taisīt vai nē,» atzīst Aija Bērziņa. Filmas Ar putām uz lūpām pamatā ir amerikāņu scenārista Meta Goseta darbs Origin of Species. Filmas līdzproducente Aija Bērziņa atzīst, ka šo scenāriju režisors Jānis
Nords, meklējot iedvesmas avotus jaunai filmai, netīšām atradis internetā. Diezgan bieži izskan viedoklis, ka latviešu kino viens no visvājākajiem punktiem ir tieši scenārijs, un producente zina teikt, ka līdzīgi ir arī citviet Eiropā, pat pasaulē, protams, katrā valstī tas izpaužas citādi. «Tas saistīts ar ļoti praktisku lietu - Latvijas ekonomikā ir grūti izdzīvot vien ar scenāriju rakstīšanu, tomēr scenārists ir profesija. Piemēram, Skandināvijas valstīs ir labāka situācija arī tāpēc, jo tur daudz veido vietējos seriālus,» stāsta Aija Bērziņa. «Visas labas filmas ir par attiecībām, par ko gan citu, jautājums - kā attiecības ieliec stāstā, cik oriģināli spēj izstāstīt ļoti vienkāršu attiecību stāstu. Un šajā scenārijā mūs tieši ieinteresēja tā pieeja un dinamiskums.»
Lai arī filmas veidošanā galavārds vienmēr piederot režisoram, vismaz tā esot Tasse Film, arī producents daudz ko var ietekmēt, turklāt tas notiek jau no paša sākumposma - izvēloties scenārijus, kas pašiem patīk, veidojot stāstus, kuriem paši tic. «Un mums ir svarīgs ne tikai skatītājs, bet arī filmas mākslinieciskā kvalitāte, līdz ar to meklējam vidusceļu - lai filma būtu gan skatītājam draudzīga, gan arī varētu ceļot pa pasauli, pa festivāliem. Un tas ir iespējams, lai gan grūti.»
Aija Bērziņa smaidot saka, ka producents jau rūpējas ne tikai par finansējuma piesaistīšanu konkrētam projektam. «Pasaulē zināmākie producenti ir arī slavenāko režisoru atklājēji, producents ir tas, kas spēj ieraudzīt ideju, kas spēj ieraudzīt potenciālu. Būtībā viņš ir cilvēks, kas rada produktu kopā ar režisoru, tas nav vienkārši - dabūjam naudu, iztērējam naudu. Mums jau pašā sākumā ir jāsaprot, kādu produktu mēs ražojam, kas ir filmas auditorija, kur filma varētu tikt rādīta? Producents ir tas, kas režisoram palīdz realizēt ideju, kas radoši piedalās procesā. Producenta darbs ir nepateicīgs, jo viņš ir vidutājs starp visiem, bet, ja filma ir veiksmīga, tad publika laurus atdod aktieriem un režisoram.»
Veidotāji filmas Ar putām uz lūpām skatītāju saredz savos vienaudžos, cilvēkos, kuriem patīk kvalitatīva izklaide, protams, arī kinomīļotājos. «Es ļoti ceru, ka šī filma aizķers plašāku publiku. Ar auditorijas prognozēšanu vienmēr ir sarežģīti, lielā mērā ir jāpaļaujas uz intuīciju.»
Šī ir trīs valstu kopražojuma filma, un Aija Bērziņa uzskata, ka tieši šāds modelis ir profesionāli ļoti veselīgs. «Kad taisi kopražojumu, ir jādabū nauda no citiem fondiem, tas nozīmē - ir jādomā, lai šis stāsts būtu pietiekami skaidrs jebkurai citai mentalitātei. Pats galvenais - filmas vēstījumam ir jābūt universālam, kas uzrunā jebkuru cilvēki, neatkarīgi no tautības. Man vienmēr ir ļoti paticis strādāt ar partneriem citās valstīs, jo tas liek pilnīgi citādi domāt par konkrēto produktu.»
Risks pēc 30
Kino vidē Aija Bērziņa ienākusi no kritikas puses - sākumā studējusi krievu kultūru, pēc tam mainījusi domas un turpinājusi studēt audiovizuālās kultūras teoriju un vēsturi. «Negribēju studēt ne režiju, ne aktiermākslu, arī operatoros ne, bet gribējās būt kino. Un tolaik vienīgā iespēja bija studēt kino vēsturi. Ja tajā laikā būtu producēšanas studijas, visticamāk, es tur iestātos,» atzīst Aija Bērziņa, kura gadu mācījusies arī Eiropas filmu koledžā Dānijā, kurā guvusi labu pieredzi, jo tur gada laikā «students iziet visu veidu pozīcijas kino ražošanā».
Lai arī desmit gadu Aija Bērziņa strādājusi par režisora asistenti ne tikai pašmāju, bet arī Latvijā tapušu ārzemju filmu uzņemšanā, režisora ambīciju viņai neesot. Iespējams, tās bijušas pašā sākumā, bet ātri sapratusi, ka «nav talanta režijas lietā». Tomēr šo darbu viņa uzskata par izcilu pieredzi, jo bijusi iespēja uz kino ražošanu paskatīties no otras puses. «Tagad ļoti labi zinu procesu, teiksim, zinu - lai uztaisītu to, ir vajadzīgs tas, tik dienu, tik cilvēku, tas maksā tik un tik. Tās ir zināšanas, kas nepieciešamas, lai veidotu tāmi, vispār saprast, kādi finanšu resursi ir nepieciešami,» atzīst Aija Bērziņa.
Ilgu laiku nostrādājusi dokumentālo filmu žanrā, līdz 2011. gadā kopā ar spēlfilmu producenti Alisi Ģelzi izveidojusi savu kompāniju. «Pirms tam strādāju Vides filmu studijā, Alise - studijā Tanka. Laikam abas bijām nobriedušas tam, ka gribējām pašas izvēlēties projektus un taisīt savas filmas. Laikam gribējās nostāties uz savām kājām. Abām bija jau pāri 30, un tas ir vecums, kad cilvēks ir nostabilizējies, jau apzinās savas spējas, savus plusus un mīnusus un apzinās, ka arī pats var pieņemt lēmumus. Nenoliedzami - producēšana ir ļoti riskanta, jo var būt lielas neveiksmes, arī finansiālas. Kad taisījām kompāniju, sapratām - vai nu mēs mēģinām, un mums izdodas, vai arī visu dzīvi sapņojam par to, ka varētu mēģināt,» saka Aija Bērziņa. Protams, ka pirmie gadi esot bijuši diezgan smagi, bet filmas Es esmu šeit fenomenālie panākumi studijas slavu un iespējas pacēluši citā līmenī. «Starp citu, filma Es esmu šeit nāca ļoti grūti, mums ļoti bija par to jācīnās. Tikai trešajā gadā mēs dabūjām finansējumu, neviens tam projektam neticēja, bet rezultātā filma Berlīnes starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā Generation saņēma galveno balvu - Kristāla lāci. Milzīgais darbs tomēr atmaksājas, arī risks atmaksājas. Pirmais brīdis ir vienkārši jāiztur.»
Ne tikai sev
Filmēšanas laukumā Aijai Bērziņai itin nemaz vairs negribas atgriezties, tas laiks esot pagājis, arī kritikas par citu darbiem rakstīt nealkst, bet kino joprojām skatās, turklāt daudz. Protams, skatoties citu darbus, viņa redzot dažādas nianses, kas vienkāršam skatītājam paiet garām nepamanītas, bet, lai arī reizēm grūti distancēties, viņa mēģinot «filmas uztvert emocionāli un vizuāli, nevis uzreiz mesties profesionālajā kretīnismā». Filmas gan ir jāskatās regulāri, jo, «ja gribi strādāt šajā profesijā, tad ir jāzina, kas notiek pasaulē, ne tikai Latvijā, kādas ir tendences, kas ir aktuāls, kā kino mainās un attīstās. Un būtībā - tas paņem daudz mana laika. Man ļoti patīk lasīt, es mēģinu to darīt. Un vēl es mēģinu skriet. Un mēģinu pavadīt laiku ar draugiem ārpus mājas. Arī pie jūras. Kaut kādā veidā mēģinu aizsprukt no pilsētas burzmas, jo mūsu darbs ir tik ļoti daudz saistīts ar cilvēkiem, visu laiku jārisina dažādas problēmas, un tad, kad esi ārpus darba, tad gribas mieru, klusumu. Varbūt tas nāk ar vecumu».
Laiku ārpus darba aizņem arī Latvijas Producentu asociācijas vadīšana. «Ja pats neko nedarīsi, tad nekas arī nebūs. Pasauli var mainīt, sākot ar sevi. Es vienmēr skatos tā - ko es varu izdarīt, lai uzlabotu situāciju, ko varu sakārtot? Man liekas svarīgi dzīves laikā kaut ko iesākt ar savu dzīvi arī sabiedrības labā, ne tikai priekš sevis. Man neliekas, ka dzīve ir savu vajadzību apmierināšana. Ja tev ir iedots šis laiks, tad ar to vajag kaut ko jēdzīgu iesākt - savas dzīves laikā pie tādas pārliecības esmu nonākusi, un tam man gribas savu laiku investēt. Man ļoti nepatīk, ka cilvēki daudz runā un sūdzas tā vietā, lai darītu. Tāpēc man liekas - kādam ir jādara, kādam ir jāuzņemas atbildība.»
***
Aija Bērziņa
• Kino producente, studijas Tasse Film līdzīpašniece (kopā ar Alisi Ģelzi)
• Dzimusi 1978. gada 28. maijā
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura grāds, audiovizuālās kultūras teorija un vēsture, 2002), mācījusies European Film College (Dānija, 2000-2001)
• Kopā ar Alisi Ģelzi producente spēlfilmām Ar putām uz lūpām (2017), Es esmu šeit (2016), īsfilmai Dārznieks (2016) u.c.
• Producente filmai Dokumentālists (tā saņēmusi balvu par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu un skatītāju balvu Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps), Ramins u.c.
• Strādājusi reklāmas aģentūrā Leo Burnet Latvia (2010-2011, veidojusi reklāmas kampaņas uzņēmumiem Bite, Samsung, Rīgas dzirnavnieks),
VFS FILMS (2007-2011) u.c.
• Strādājusi par režisora asistenti filmās Mazie laupītāji, Kolka Cool, Jāņu nakts u.c.
• Šobrīd ir Latvijas Producentu asociācijas prezidente, Filmu padomes priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras padomes locekle, Rīgas Starptautiskā kino festivāla valdes priekšsēdētāja, Starptautiskās apmācību programmas EAVE koordinatore Latvijā