Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt Izklaide \ Kino

Reportāža no simtgades "grāvēja" - filmas "Dvēseļu putenis" uzņemšanas laukuma

MAKSIMĀLI PRECĪZI. Lai būtu pēc iespējas precīzāks notikumu un laika fiksējums uz ekrāna, režisors Dzintars Dreibergs centies izlasīt visu, kas Latvijā bijis pieejams: no strēlnieku burtnīcām līdz vēsturnieku sniegtajiem skaidrojumiem © Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

Pēc Aleksandra Grīna romāna epizodēm veidotās filmas Dvēseļu putenis, kas uz ekrāniem būs redzama 2019. gada 11. novembrī, filmēšana uzņēmusi apgriezienus. Patlaban sācies otrs tās posms: Ādažu poligonā izveidoti ierakumi, kur notiek Slokas – Ķemeru kaujas skatu filmēšana. Kopumā nodarbināti aptuveni 400 cilvēku – vairākums no viņiem brīvprātīgie, kas ikdienā ar kino pasauli nav saistīti.

Slokas kaujas Ādažu poligonā

Vienā no filmēšanas dienām Ādažu poligonā bija arī Neatkarīgā. Skats, tur nonākot, pavērās gana iespaidīgs: Pirmā pasaules kara formastērpos ģērbušies vīri ar plintēm, durkļiem un visu veidu aprīkojumu bruņoti, dažs asinīm noplūdis, dažs smiltīm notriepies, sastājušies pulciņos, gaidīja filmēšanas atsākšanos. Vairāki agregāti jau naski izklepoja kaujas dūmus, turpat, ap speciāli izraktām tranšejām, rosījās filmēšanas komanda, arī režisors Dzintars Dreibergs. Viņš pastāstīja, ka kopumā esot paredzēti četri posmi, kas iezīmē dažādas Aleksandra Grīna romānā aprakstītās daļas - sākot ar brīvprātīgo ieiešanu strēlnieku dzīvē, tad seko Slokas kaujas, pirmā iepazīšanās ar kara realitāti, tad ir trešā un ceturtā daļa, kad jau latviešu strēlnieki ir kļuvuši par pieredzējušiem karavīriem un jau saprot politisko situāciju, par ko tad ir jācīnās. «Šobrīd esam otrajā no tiem četriem, proti, filmējam pirmās kaujas, kurās 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons pirmo reizi cīnījās plecu pie pleca. Ziemassvētku kaujas filmēsim citur. Bet šeit, Ādažu poligona ierakumos, atgriezīsimies pavasarī,» skaidroja Dz. Dreibergs.

GRIMĒŠANAI ir būtiska loma uz ekrāna redzamajā. Ik pēc dubļa tiek fiksēts kadros redzamo izskats, lai to varētu pielabot. Arī šim karavīram, kas iekrāsots ar mākslīgajām asinīm / Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

Vieno kopēja iedvesma

Līdz šim visi apstākļi esot labvēlīgi uzņemšanai, kas ir pieskaņojusies gadalaikiem. Viss notiekot pēc plāna, un filma uz ekrāniem iznāks 2019. gada 11. novembrī, kad aprit atbrīvošanas kauju simtgade. Prieks, ka filma nav tikusi apstādināta, kad radās šaubas par finansējuma pietiekamību, nu tas esot atrisinājies (kopējais budžets tika lēsts 2,1 miljona eiro apmērā, no tiem 65% jeb 1,37 miljoni eiro - valsts finansējums), ir arī piesaistīti privāto sponsoru līdzekļi, un nu atliek tikai strādāt. Režisors ir gandarīts, ka pieteicies tik liels brīvprātīgo aktieru pulks - aptuveni 400 cilvēku, no 16 gadus veciem (arī galvenajam varonim, ko tēlo Oto Brantevics, ir vien 15 gadu) līdz pusmūža cilvēkiem, un visi darbojoties ar entuziasmu. «Iedomājieties, nesen filmējām jūrā - vairākas stundas vīriem nācās peldēt un skraidīt pa viļņiem jau manāmi atdzisušajā ūdenī, bet neviens nečīkstēja un neprasīja, kad brauks mājās. Tā ir tāda iedvesma, kas visus vieno,» teica Dz. Dreibergs.

Lai viss maksimāli atbilstu tam laikam, režisors esot centies izlasīt visu, kas bijis pieejams par to: no strēlnieku burtnīcām līdz vēsturnieku sniegtajiem skaidrojumiem. (Novembrī tikšot atvērta interneta vietne Dvēseļu putenim, kur varēs gūt papildu informāciju.) Lielu uzmanību režisors pievērsis arī tērpiem un ieročiem. Nelielam entuziastu lokam tie jau esot bijuši, taču vairākumam tos nācies šūt, tā kā nekas neesot saglabājies no līdzīgu filmu uzņemšanas laikiem, jo kopējas uzglabātavas neesot. Te liels paldies jāsaka pieredzējušajai kostīmu māksliniecei Sandrai Silai.

Uz ekrāna - vien pāris minūtes

Vīri, kas gaidīja filmēšanās sākumu, atzina, ka nekas pārvarīgi grūts jau neesot jādara, lai gan, protams, zināmu fizisko sagatavotību un izturību vajag. Jāapbruņojas arī ar pacietību, jo epizodes nākas vairākkārt atkārtot un ne visiem uznāciens ir vienlaikus, nereti savējais jāgaida ilgāku laiku, pastāstīja Edgars. Bet kurnēt par to nenākot ne prātā - pats taču pieteicies, un galu galā - filmēšanas process esot interesants un arī pati vēsturiskā tēma patīkot. Turklāt tā ir arī zināšanu paplašināšana, un nu par šo periodu ir lielāka skaidrība. Jā, te daudz kas ir butaforija - durkļi, kas ir no mīkstas plastmasas, uzzīmēti ievainojumi, kas iekrāsoti ar mākslīgajām asinīm. Jānis, kurš bija guvis «smagu ievainojumu», paskaidroja, ka vienīgais apgrūtinājums esot uzmācīgās lapsenes, kas kā uzburtas uz «asinīm», kurām klāt ir laba deva cukura (lai būtu noturīgākas). Arī Edmunds Pētersons, kurš ir lietvedis bioloģiskajā saimniecībā un zemessargs, piedalījās epizodes uzņemšanā, kurā viņam jānogalina viens vācietis un jācīnās vēl ar otru. Viņš pasmaidīja, ka sevi varot nodēvēt jau par pieredzējušu aktieri, jo masu skatos filmējoties otro reizi. Pirms tam piedalījies filmā par mežabrāļiem, kur iejuties NKVD (padomju laika drošības komitejas) darbinieka lomā.

Producente Inga Praņevska norādīja, ka šajā ainā piedalās kaskadieri (vajadzīgi arī īpaši trenēti cilvēki) kopā ar brīvprātīgajiem. Filmējoties arī aktieri: Jēkabs Reinis, Mārtiņš Vilsons, Gatis Gāga, Renārs Zeltiņš un vēl citi. Parasti arī pirms šādām masu ainām notiek divi mēģinājumi, lai katrs zinātu savu vietu un lomu. I. Praņevska piebilda, ka filmēšanas dienā (tā ilgst 12 stundas) uzņemtais materiāls parasti uz ekrāna redzams vien pāris minūšu garumā.