Pagājušajā ceturtdienā Latvijas Televīzijā pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma no cikla Filmas arheoloģija. Pēc Cepļa, Vella kalpiem un Pūt, vējiņi! šoreiz tās veidotāji pievērsušies vēl vienai Latvijas kino leģendai – Gunāra Cilinska un Vara Braslas spēlfilmai Ezera sonāte, kurai šogad aprit 40 gadu.
Filmas autores, kinokritiķe Daira Āboliņa un režisore Agita Cāne, divatā, piepalīdzot nelielai filmēšanas komandai, jau ilgāku laiku dara to, ko bagātajos kaimiņvalsts televīzijas kanālos veic ap simt cilvēku liela brigāde, – veido brīnišķīgus stāstus par kādu publikas iemīļota mākslas fakta tapšanu, izmantojot vēstures avotus un laikabiedru atmiņas. Droši vien ir viegli strādāt, ja var sajust aiz muguras pamatīgus resursus un lielu komandu, kuras dalībnieki zina un pilda savus pienākumus, nedomājot par dienišķajiem raidījumiem, tomēr Latvijas Televīzijas kanālos par šādu greznību var tikai sapņot, bet rezultāts tāpēc nav sliktāks. Vienīgā problēma ir tā, ka bagātas televīzijas kompānijas atļaujas demonstrēt līdzīgas arheoloģijas apmēram reizi mēnesī, kamēr Latvijas Televīzija ierobežotu finanšu resursu dēļ spēj pacelt labi ja vienu tādu sēriju pusotrā gadā. Tas gan netraucē Latvijas politiķiem, kuri finansējumu dala, gudri runāt par sabiedriskā medija nebeidzamajām problēmām, kaut, iespējams, viņi paši ir galvenā Latvijas problēma mūsdienās.
Filmas arheoloģijas Ezera sonātes sēriju galvenokārt iznes Vara Braslas, Lilitas Ozoliņas un Astrīdas Kairišas stāstījums. Šī trijotne aizpilda arī to tukšumu, kuru pienāktos aizpildīt pāragri mūžības ceļos aizsauktajam Gunāram Cilinskim. Savu artavu ienes Ventas Vecumnieces vēstītais un arī Katrīnas Pasternakas atmiņas par savu mammu – vēl vienu šīs filmas zvaigzni – Lidiju Freimani. Komponists Imants Kalniņš, šķiet, vēl tagad nav apmierināts ar to, kā toreiz tikusi ierakstīta viņa komponētā mūzika, tomēr pati skaistākā un emocionālākā, protams, ir epizode, kurā pēc četrdesmit gadu pārtraukuma satiekas divi šīs filmas varoņi – mazais šķelmis Māris – Egils Veseris –, par kura dzīves tālākajām gaitām vēsture klusē, un viņa «filmas mamma» Astrīda Kairiša.
Nevar nepamanīt, ka Filmas arheoloģijas sērijas ir katra ar savu raksturu. Stāstu veido un nosaka konkrētais kinodarbs, tomēr neatkarīgi no žanra vienojošais ir gaišums un vieglā patina, kas klāj cilvēciskās emocijas un atmiņas. Arheoloģijā par Ezera sonāti, kas ir, Vara Braslas vārdiem runājot, īsta melodrāma, vairāk strādā sirsnīgums un emocionalitāte, kaut gan nevar nepamanīt, ka tās toņkārtas ir diezgan dažādas un šis nebūt nav tikai stāsts par zāli, kas reiz bijusi zaļāka. Kinostudijas arhīvu dokumenti atklāj kritiku un arī atbalstu, ko Ezera sonātes veidotāji savulaik saņēmuši, filmu uzņemot, savukārt Regīnas Ezeras dienasgrāmatas citē to, ko rakstniece vēlāk diezgan skaidri paudusi arī savās intervijās – romāna Aka ekranizācijas process viņu diezin kā neapmierināja un autores attiecības ar režisoru Cilinski pārāk labas neveidojās. Laikam jau skola par to, ka tavu darbu tagad veido citi, mēģinot no tā radīt savējo, nāca diezgan grūti. Kaut gan pašu filmu Regīna Ezera pieņēma.
Ja atskatās uz Filmas arheoloģijas iepriekšējām daļām, protams, uzprasās salīdzinājums, tomēr tas ir diezgan bezjēdzīgs, jo skaidrs, ka, turpinājumus skatoties, pārsteigums nekad nebūs tik liels, kā pēc pirmās filmas. Tas tomēr netraucē izteikt atzinību un cerēt, ka varbūt kādreiz kanāla vadība ieplānos sēriju demonstrāciju citu aiz citas, parādot arī filmas, kam tās veltītas. Domāju, ka šis komplekts varētu būt itin interesants, jo sevišķi drūmajos un tukšajos rudens vai ziemas vakaros, kad pasaulē nekas ievērības cienīgs nenotiek. Tiem, kas neredzēja, jāpiebilst, ka filmu joprojām var noskatīties Latvijas Televīzijas interneta vietnē.