SARUNA: Dokumentālais kino ir kā garšviela dzīvei

Šodien sākas 2. Rīgas starptautiskais kinofestivāls, tā ietvaros notiks arī dokumentālā kino skate, kas ir Krievijā notiekošā festivāla ArtDocFest mini platforma. Tā veidotājs ir Vitālijs Manskis – viens no starptautiski atzītākajiem Krievijas dokumentālā kino režisoriem un producentiem. Manskis, kurš veidojis filmas arī par Ļeņina mūmiju, par Putinu, Gorbačovu un Jeļcinu, par karu Čečenijā, jau gadu dzīvo un strādā Latvijā.

– Kā jūs raksturotu šo ArtDocFest programmu?

– Visām filmām būs pirmizrādes Latvijā, dažas ir izrādītas Krievijā, dažām būs pasaules pirmizrādes, piemēram, Doņeckas lidosta un Ļaujiet man vienkārši būt.

Esam izvēlējušies tādu programmu, pateicoties kurai, mēs gribam iepazīt un saprast vietējo skatītāju. Ja Krievijā, kur šis festivāls notiek ilgāku laiku, esam atraduši kopēju valodu ar publiku, tad šeit, kaut arī te dzīvoju gadu, vēl neesmu izpratis skatītāju, kas patiešām satrauc vietējo auditoriju. Mēs skatītāju negribam ne audzināt, ne pāraudzināt, bet gribam atrasties ar viņu uz viena viļņa, tāpēc programmā iekļautas dažādas filmas, bet to kopējā iezīme ir tā, ka tās pievēršas vispārcilvēciskiem jautājumiem, ja tā var teikt – fundamentāliem. Jo, manuprāt, te nav pieprasījuma pēc hiperaktuālām tēmām, skatītājs ir vairāk ieinteresēts «mūžīgos jautājumos». Te redzu ļaužu pārpildītas zāles operā vai teātrī, vienlaikus – diezgan rezervētu un vēsu attieksmi pret «aktuālās mākslas» izpausmēm.

Manu filmu Truba izrādīja pērn šajā pašā festivālā, iepriekšējā gada laikā tā izrādīta daudzviet pasaulē, arī visās Baltijas jūras valstīs, un, piemēram, Igaunijā, uz šo filmu atnāca daudz vairāk skatītāju nekā Latvijā, turklāt pēcfilmas diskusija bija asa, un, kad beidzās tai atvēlētais laiks, aptuveni pusotru stundu es un kādi 100 cilvēki vēl turpinājām sarunu kinoteātra foajē, kājās stāvot. Latvijā analoģiska pēcfilmas diskusija bija tāda veģetāra.

– Varat precizēt – festivāls ArtDocFest šogad notiks Krievijā?

– Neviens nevar atbildīgi paziņot, kas rīt notiks Krievijā, nevis vispārīgi – pēc gadiem, bet burtiskā nozīmē – rīt. To nezina neviens, ieskaitot Putinu, jo viņš pat nezina, kas ar viņu būs rīt. Es varu teikt, ka mēs gatavojamies ArtDocFest – līgumi ir parakstīti, viesnīcas ir rezervētas, katalogs tiek drukāts, biļetes – pirktas, bet vai tas no 8. līdz 16. decembrim notiks Maskavā, atbildīgi nevar pateikt neviens. Neizslēdzam to, ka Krievijā ArtDocFest – 140 filmu, 200 seansu, desmitiem viesu un plaša profesionāla programma – var arī nenotikt, ka nāksies īrēt desmit autobusu, lai skatītājus atvestu uz Rīgu. Jo Krievija ir neparedzama. Tur decembrī pa ielām var braukt tanki, pēkšņi kinoteātri var slēgt uz kapitālo remontu, man var liegt iebraukt Krievijā, tātad – ir miljons negatīvo scenāriju...

– ArtDocFest atņemts valsts finansējums Krievijā, kā risināt finansiālo jautājumu?

– Ja teiktu – šim festivālam nav valsts finansējuma –, un ar to šis teikums beigtos, tad mēs dzīvotu laimīgi. Finansējums ir būtisks, bet pats galvenais – šis festivāls notiek pretēji valsts gribai. Piemēram, šveiciešu komandas Čečenijā uzņemto filmu Groznijas blūzs, kas tiks izrādīta arī Rīgā, mēs iepriekšējās nedēļas nogalē sākām reklamēt Krievijā, jo to decembrī izrādīsim Maskavā. Informācija izplatījās plaši, un rezultātā sestdien Čečenijā tika nolaupīta filmas galvenā varone – cilvēktiesību aizstāve. Pēc apmēram diennakts aizturēšanas viņu atlaida, bet līdz tam nolaupītie cilvēktiesību aizstāvji tika atrasti miruši. Saprotiet, kāda ir atbildības pakāpe – es apzinos, ka rādīsim filmu par diktatūru Čečenijā, kas ir Krievijas Federācijas daļa, un tikai filmas reklamēšana, pat ne izrādīšana, izraisa cilvēka nolaupīšanu.

– Tad kā izdodas šo festivālu tomēr organizēt? Valsts finansējuma nav, varas labvēlības arī nav, līdz ar to, pieļauju, problēmas ar sponsoru piesaistīšanu...

– Mūs atbalsta Mihaila Prohorova fonds, finansējums ir minimāls, bet ļoti būtisks. Un mūs atbalsta skatītāji – esam vismasveidīgākais festivāls Krievijā, tā laikā filmas noskatās vairāk nekā 25 tūkstoši skatītāju. Publikas interese, profesionāla nepieciešamība un mana rakstura īpašības – tie ir galvenie elementi, kas ir šā festivāla norises ķīla. Esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kas šodien vada kultūras politiku valstī, drīz tiks atbrīvoti no savu pienākumu pildīšanas. Negribu ticēt, ka Krievija atgriezīsies pie padomju ideoloģijas, neticu notikumu attīstības pesimistiskam scenārijam, un tomēr kā domājošam cilvēkam man ir jābūt tam gatavam. Mūsu festivāls ir pasludināts par tautas ienaidnieku..

– Tautas vai valsts varas?

– Es izmantoju Staļina laika apzīmējumu, protams, ka mēs esam valsts varas ienaidnieki, jo pretstāvam valsts varas līnijai un rīcībai. Pērn mūs centās aizliegt, bet festivāls – tieši otrādi – paplašinājās, un ArtDocFest konkursa filmas tika izrādītas ne tikai Maskavā, bet arī Sankpēterburgā, turklāt filmu festivāla mini variants notika arī Rīgā, ko var nosaukt par rezerves lidlauku. Šogad esam tehnoloģiski izstrādājuši variantu, kā festivāls varētu notikt virtuālajā vidē, ja tas nevarēs notikt reālā kinoteātrī. Nenoliedzu – mēs gribam cīnīties par vispārpieņemtām civilizācijas normām, par tiesībām dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, par tiesībām cienīt sevi un nekrist par upuri atsevišķu cilvēku politiskām ambīcijām, nekļūt par tādu sabiedrību, kurā es patiešām negribu dzīvot un arī nedzīvošu.

– Vai jums tiešām šķiet, ka valsts varas tik noliedzošā attieksme ir konkrēti pret jums un visiem jūsu projektiem, varbūt tā ir tikai publiskā retorika un patiesā nepatika ir vērsta tieši pret festivālu ArtDocFest?

– Lai nokļūtu valsts nemīlētā zonā, mūsdienu Krievijā neko īpašu nevajag darīt, nevajag ne aicināt gāzt varu, ne iet uz barikādēm, vajag vienkārši būt neatkarīgam cilvēkam ar savu dzīves pozīciju, ar saviem uzskatiem par notiekošo. Telekanāls Doždj nevienu ne uz ko nav aicinājis, valsts varu nav ne par ko apvainojis, tas vienkārši bija neatkarīgs medijs, un tikai tāpēc Doždj izgājis cauri tādiem elles lokiem, ka man atliek tikai brīnīties par to, ka šis kanāls ir izdzīvojis. Tomskā bija līdzīgs kanāls, kura vadītājs šobrīd Izraēlā atvēris ekoloģisko preču veikaliņu. Un šī kanāla vislielākais grēks bija tas, ka demonstrēja dokumentālo filmu Putina spēles, ko viņiem bija teikts – nerādīt. Arī mūsu festivālā šī filma tika rādīta, un nedēļu pirms tās demonstrēšanas man zvanīja ierēdņi, katrs nākamais zvans bija no augstāk stāvoša ierēdņa, un ieteica man netaisīt muļķības. Dabiski, ka mēs šo filmu parādījām, un pēc tās noskatīšanās bija ļoti saturīga diskusija, ko vadīja Boriss Ņemcovs.

Rīkojot festivālu, kas oficiāli atzīts par kaitīgu, un tajā ir skatītāju pilnas zāles, mēs cilvēkiem atgriežam ticību sev, viņu tiesībām uz personisko viedokli.

– Varbūt demonstrējat tādas filmas, kuru vēstījumu, faktus un notikumus Krievijā dzīvojošiem nav vēlams zināt?

– Tā ir. Pirms dažiem gadiem festivālā tika parādīta filma par Mihailu Hodorkovski, kurai nepiešķīra izrādīšanas tiesības Krievijā. Pēc mūsu festivāla filmu izrādīja desmitiem, ja ne simtiem vietās Krievijā, pēc gada Hodorkovskis tika atbrīvots, vēl pēc gada šo filmu demonstrēja kanāls Doždj, Hodorkovskis, atrodoties emigrācijā, tiešsaistē apsprieda šo filmu ar ekspertiem studijā. Protams, ka tas, ko mēs darām, ir svarīgi, jo mēs nenolaižam rokas, nepakļaujamies agresijai un tam ritenim, kas grib mūs visus sarullēt. Aizstāvam savas tiesības, aizstāvam pilsoņu pašcieņu valstī, ko es negribu apzīmēt ar vārdu «dižena», bet «liela», kurai ir godājama vēsture. Un citu notikumu attīstības iespēju es pat neredzu.

Patiesībā man ir pamatotas bailes par festivāla visu filmu demonstrēšanu Krievijā, jo spēkā esošie likumi ir tādi, ka filmu var aizliegt ne tikai politisku apsvērumu dēļ, jo, teiksim, ir likums par netradicionālas seksuālas orientācijas propagandas aizliegumu, ir likums par necenzētu vārdu aizliegumu mākslas darbos...

– 21. gadsimts ir baudu un labklājības laiks Eiropā, kam nepieciešams dokumentālais kino – to veidot, to skatīties?

– Šobrīd ir izjaukts normālais balanss, dokumentālais kino ir it kā izņemts no patēriņa spektra – nav kinoteātros, nav televīzijās.

– Vienkārša atbilde – nav pieprasījuma, televīzijās šiem raidījumiem ir zemi reitingi, kinoteātros biļetes nepērk...

– Tā nav. Pieprasījums var rasties tikai tad, ja cilvēks ir pamēģinājis un sapratis – viņam to vajag, vai ne. Es piedāvāju rīdziniekiem pamēģināt, atnākt kaut uz jebkuru filmu, un, iespējams, viņiem iepatiksies un tas būs nepieciešams viņu kopējā pasaules izjūtā. Ēdienu nedrīkst pārsālīt, bet to arī nedrīkst vispār nesālīt, un dokumentālais kino ir kā garšviela kopējai dzīves ēdienkartei. Tieši tā es sāku šo festivālu Krievijā, kurā arī nebija izveidojušās dokumentālā kino skatīšanās tradīcijas. Es aicināju nākt un pamēģināt, pirmajā festivālā vispār nebija ieejas biļešu, bet skatītāju bija tik daudz, ka vienā brīdī sāka gāzt ārā durvis burtiskā nozīmē. Daudzu Krievijas pilsoņu dzīves kalendārā ir rezervēts laiks ArtDocFest.

– Tikai 25 tūkstošiem no neskaitāmiem miljoniem.

– Festivālos pat nevajag būt miljoniem apmeklētāju, ArtDocFest jaunajām filmām izraksta tādu kā dzimšanas apliecību, sabiedrībai paziņojam – ir tāda filma un ir vieta, kur tās tiek demonstrētas.

Atbildot uz jautājuma otro daļu – kas mūsdienās veido dokumentālās filmas, gribu teikt – tie nav vienaldzīgi cilvēki, tādi, kas ir gatavi pārliecības dēļ pārvarēt pārbaudījumus. Izstāstīšu vienas ArtDocFest galvenās balvas ieguvējfilmas likteni – režisores Alīdas Rudņickas filma Asinis galveno balvu ieguva 2012. gadā, pērn tika izrādīta Rīgā, bet tai bija maz apmeklētāju, lai gan pasaulē tā savāc pilnas zāles un ir saņēmusi neskaitāmas balvas. Šobrīd viņa naudu pelna, pasniedzot institūtā, bet filmu Asinis uzņēma par savu naudu, un pēc tās iznākšanas vara nolēma reaģēt uz filmā atainoto problēmu asins pārliešanas stacijā, un izdarīja to savdabīgā veidā – no darba atlaida visus filmas varoņus. Daļu naudas, ko Rudņicka saņēma kopā ar balvām festivālos, viņa atdeva cilvēkiem, kas filmas dēļ zaudēja darbu.

– Mani izbrīnīja, kāpēc krievi negavilēja pērn, kad filma Leviatāns saņēma Golden Globe.

– Ja valsts lepotos ar šiem panākumiem, tad mēs nesarunātos šeit, Latvijā, un es dzīvotu Krievijā, jo manas filmas ir saņēmušas tik daudz balvu, iespējams, es pat esmu viens no veiksmīgākajiem dokumentālo filmu režisoriem Krievijā. Un manām filmām liegts valsts finansiālais atbalsts, mani apvainoja pretvalstiskā darbībā, un rezultātā es dzīvoju un strādāju citā valstī.

– Jūs pats aizbraucāt.

– Un kas?

– Jūs nedzina prom.

– Un kas?

– Gribējāt dzīvot citā valstī.

– Es negribēju dzīvot citā valstī, es negribu dzīvot citā valstī un ceru, ka varēšu atgriezties Krievijā, savās mājās, vakarā varēšu satikties ar saviem bērniem, nevis to darīt skaipā, kopā ar draugiem varēšu dzert tēju, priecāties un, ja nepieciešams, bēdāties kopā ar cilvēkiem, kas man kļuvuši tuvi. Lielāko daļu dzīves esmu dzīvojis Krievijā – kopš 1982. gada.

– Dzimis esat Ukrainā?

– Ļvovā. Tas, ka no Krievijas aizbrauc tik daudz cilvēku no kultūras, ekonomikas, zinātnes un citām sfērām, ir absolūts kauns Krievijai.

– Kā jūs skaidrojat to, ka daudzi Krievijas kultūras ļaudis, kas nebrauc prom, pēdējā laikā iegādājušies mājokļus daudzviet Eiropā. Tā ir mode, vai arī – ko viņi gaida?

– Nedomāju, ka viņi gaida, bet gan – baidās, grib pasargāties. Variantu ir daudz, arī tādi, par kuriem es nevaru iedomāties. Es nekad neesmu gribējis dzīvot ārpus Krievijas, lai gan man tādas iespējas bijušas, turklāt pēdējos 20 gados es veidoju filmas, kas ir dažādu Eiropas valstu kopprodukcijas. Tomēr vienā brīdī es sapratu, ka mans raksturs ir tāds, ka es fiziski neizturēšu, palikdams tur, un tas brīdis bija tad, kad es pa televizoru redzēju, kā vienbalsīgi nobalsoja par karaspēka pielietošanu Ukrainā.

– Cik bieži esat Krievijā?

– Ļoti reti. Nupat biju caurbraucot, atceļā no Vācijas.

– Vai situācija ar jums ir ietekmējusi jūsu meitu karjeru?

– Ceru, ka nē. Josifs Visarionovičs savulaik ir teicis, ka bērni nav atbildīgi par vecākiem, un ceru, ka viņa sekotāji ievēros šo principu.

– Kad būs gatava jūsu jaunākā filma Radinieki?

– Ceru, ka martā. Šobrīd samontētais ilgst trīs stundas, un mēs nezinām, kā to saīsināt vismaz līdz pusotrai stundai. Ticiet man, tas ir grūti, jo īpaši tad, kad veido filmu par sev tuviem cilvēkiem, kur katra nianse ir būtiska. Tas būtu līdzīgi, kā no apjomīga romāna izņemtu vairākas nodaļas. Šī filma man ir kā visiem labi zināmais romāns Karš un miers, jo šī filma vēsta par ģimeni uz kara fona. Es taisu filmu par savu ģimeni, kas dzīvo Ukrainā – Ļvovā, Odesā, Kijevā, Sevastopolē un Doņeckā. Mamma, māsa, tante... Maniem radiniekiem katram ir savs viedoklis par to, kas noticis un notiek Ukrainā, daži radi pat pārstājuši sarunāties savā starpā.

– Mūsu nacionālais dzejnieks Rainis emigrācijā nodzīvoja vairāk nekā 15 gadu, lai gan, prom dodoties, domāja, ka tas būs uz daudz īsāku laiku. Cik ilgu laiku jūs sev paredzat šeit?

– Zinu apstākļus, pie kādiem es atgriezīšos Krievijā, un, ja tas nebūs tuvāko desmit gadu laikā, tad es, visticamāk, vecumdienās palikšu šeit. Es gribētu atgriezties kaut rīt, labi, pēc gada...

– Konkretizējiet tos nosacījumus, pie kādiem atgriezīsieties Krievijā?

– Lai Krievijā būtu kaut vai tā, kā ir Latvijā.

– Un tas ir?

– Lai Krievija ir ne visai bagāta un ne visai sakārtota valsts, bet normāla civilizēta valsts mūsdienu pasaulē, un nenaidojas. Lai tiktu respektētas pilsoņu tiesības un brīvība. Lai būtu vārda brīvība, partiju darbības brīvība, varas maiņa, vēlēšanu caurskatāmība... Nekas daudz, elementāras lietas, kas man ir tik būtiskas, un, kamēr to nebūs, es dzīvošu citā vietā.

– Nesakāt – Latvijā.

– Latvijā. Man te patīk, esmu iegādājies dzīvokli. Līdz 18 gadiem dzīvoju Ļvovā, līdz 51 gadam – Maskavā un šobrīd dzīvoju Rīgā. Es negribu, lai kādam rastos iespaids, ka tagad dzīvoju Rīgā, pēc tam Varšavā, Ņujorkā vai Berlīnē, tā nebūs.

– Jūs taču apzināties, ka Berlīnē jums būtu daudz lielākas iespējas profesionālai darbībai?

– Tā kā Latvija tik daudz dod man, es uzskatu par pienākumu tai dot pretī. Nupat pabeidzu filmu, ko biju iesācis, pirms pārcēlos uz dzīvi Latvijā, bet viss montāžas process notika te. Uzaicinājām pie tās strādāt latviešu komponistu, skaņu režisoru, un pēc divām nedēļām būs filmas pirmizrāde Leipcigā, un titros rakstīts – Krievija, Vācija, Čehija, Latvija, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, lai gan Latvija finansiāli nav atbalstījusi šo filmu.

– Pēc cik gadiem mēs varēsim runāties latviešu valodā?

– Kad es atbraucu uz Latviju, es domāju, ka pēc gada runāšu latviešu valodā. Tomēr sanācis tā, ka šā gada laikā man tikai pāris reizes neizdevās sarunāties ar cilvēkiem, jo viņi runāja tikai latviešu valodā, un man latviešu valoda atlikta uz vēlāku laiku. Domāju, ka latviešu valodu sākšu mācīties ne ātrāk kā pēc gada. Es saprotu, ka man ir pienākums iemācīties latviešu valodu, par to šaubu nav, jo katram cilvēkam, kas dzīvo Latvijā, ir jāzina nacionālā valoda, bet šā gada laikā bijis tik daudz neatliekami risināmu uzdevumu... Turklāt es komunikācijā ļoti sekmīgi varu izmantot krievu valodu.

– Toties tagad reāli esat pārliecinājies, kā te tiek «ierobežota» krievu valoda.

– Jā, mītu par Latviju ir daudz. Protams, ka es daudz uzmanīgāk sekoju līdzi tai informācijai, ko Krievijā stāsta par Latviju, un jāsaka – absolūti murgi, tiek stāstīts par kaut kādu valsti, kurai nav nekā kopīga ar to Latviju, ko es ieraudzīju.

– Kādi bija jūsu stereotipi par Latviju?

– Esmu piedzimis pilsētā, kas 1939. gadā tika iekļauta PSRS sastāvā. Mana vecvecmāte ir poliete no Lietuvas, tāpēc man arī nebija nekādu stereotipu par Latviju, man te viss ir saprotams.

Vitālijs MANSKIS

• Dokumentālā kino režisors un producents, festivāla ArtDocFest prezidents

• Dzimis 1963. gada 2. decembrī Ļvovā Ukrainā

• Precējies, meita Polina ir absolvējusi skolustudiju MHAT, vada kulināru projektu Food&Food, jaunākā meita Nika ir fotogrāfe

• Absolvējis Vissavienības kinematogrāfijas institūtu (operatoru fakultāte, 1990)

• Vairākos televīzijas kanālos vadījis programmas Ģimenes kinohronikas (1995–1997), Reālais kino u. c. Bijis ģenerālproducents telekanālā REN TV (1996–1998) u. c.

• Filmas: Ebreju laime (1990), Krievija – sākums (2001), Gorbačovs. Pēc impērijas (2001), Jeļcins. Cita dzīve (2001), Putins. Garais gads (2001), Atvērtais Kremlis (2002), Kosmoss. Ceļš mājup (2004), Dzejnieka nāve (2005), Ausma/Riets (2008), Dzimtene vai nāve (2011), Ikonoskops (2011), Truba (2013) u. c.

• Viņa filmas izrādītas un guvušas apbalvojumus starptautiskos festivālos pasaulē – Sanfrancisko, Oberhauzenē, Londonā, Leipcigā, Karlovi Varos, Amsterdamā, Krakovā u. c.

• Kopš 2014. gada nogales kopā ar sievu Nataļju dzīvo Latvijā