APRITĒ: Pazemes nervs

Ar pašmāju dokumentālo filmu Dubultie svešinieki piektdien tiks atklāts Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). «Tas ir liels gods būt satura veidotājam tam, ko cilvēki skatās uz lielā ekrāna festivāla pirmajā dienā. Šis ir jauns festivāls, tā intonācija ir ļoti svaiga, tas sevi uzskata par Arsenāla tradīciju turpinātāju,» saka filmas režisors Uģis Olte. Dubultie svešinieki jau plūkusi laurus Batumi starptautiskajā filmu festivālā, kur tā atzīta par labāko dokumentālo filmu.

Senais klusais konflikts

«Ja ņem mitoloģiski, esmu pārliecināts, ka šajā pasaulē ir vietas, kas kaut kādā veidā ir savienotas. Gruzijā esmu bijis astoņas reizes un varu apgalvot – latvieši un gruzīni savā ziņā veiksmīgi papildina viens otru. Gruzīniem piemīt temperamentālā atvērtība, tāds neapdomāts sirds siltums. Savukārt mēs esam domātāji, klusētāji un ne tik atvērti uz mīļošanos, ja tā var teikt, un tieši tas viņus spēj aizkustināt. Domāju, ka latviešiem un gruzīniem ir tāds savdabīgs pazemes nerva savienojums,» uzskata Uģis Olte.

Pirmo reizi Gruzijā viņš nokļuvis pavisam citas filmas sakarā – pieaicināts par montāžas režisoru jau iesāktai, bet dažādu apstākļu dēļ nepabeigtai filma Ramins, kas vēsta par gruzīnu cīņu meistariem, kas viņiem ir tieši tāds pats nacionālais lepnums un dārgums kā mums tautasdziesmu zinātājas vai teicējas. Šīs filmas pirmizrādē Gruzijā sapazinies ar fotogrāfi Daro Sulakauri, kura teica, ka viņa, pati īsti nezinot, kāpēc, ir sākusi foto projektu Gruzijas pierobežā – Džavahetijā, kas ir starp Armēniju, Turciju un Gruziju. «Tur ir trīs etniskie sastāvi, kas savstarpēji atrodas klusā konfliktā. Šī vieta ir Gruzijas teritorija, taču pašu gruzīnu tur ir ļoti maz – aptuveni desmit procentu, lielais vairums tur ir armēņu un arī duhobori – vietējā versija par vecticībniekiem, kas ir tur tikpat seni un tikpat tiesīgi atrasties kā visi pārējie. Maģiska vieta, kas mums uzreiz raisīja asociācijas ar Latviju – te arī dzīvo divas kopienas, kurām savstarpēja komunikācija ir minimāla, pieklājības robežās, un garīgā saite nav izveidojusies. Mums likās, ka varbūt vajag doties uz turieni, jo tur varam visu uzlūkot ar emocionālu distanci, jo, ja mēģinātu līdzīgu filmu taisīt te, būtu jāsauc režisors no, teiksim, Gruzijas,» stāsta Uģis Olte.

Filmēšanas shēma bijusi vienkārša – realizējuši tā sauktās road movie jeb ceļa filmas principus. «Braucām sarkanā Ņivā, fotogrāfe, es un operators. Mūsu nolūks bija izbraukt visus ceļus, nejaušās vietās apstāties, noķert kādu uz sarunu, noķert kādu notikumu. Mēs savu klātbūtni neslēpām, meklējām nejaušas tikšanās un līdz ar tām – slēpto konfliktu, lai pastāstītu, kas notiek viņu un arī – mūsu galvās mūsu zemē. Runājām par savējiem un svešajiem, tā tēma visam vilkās cauri,» atceras Uģis Olte. Režisors atzīst, ka tur atmosfēra, salīdzinot ar mūsu sajāto vēsturi, ir trīs reizes skarbāka. «Tur nākuši turki un visus armēņus deportējuši uz Turcijas vidieni, pēc tam tur nākuši krievi un armēņiem ļāvuši tur dzīvot, bet uz Kazahiju deportējuši gruzīnus. Dieva zīmes. Tur maisīts tā, ka nevienam īsti sakņu tur nav.»

Kad materiāls jau bija uzfilmēts, Uģis devies uz Gruziju, lai sāktu filmas montāžu. Pārbraucot pēdējai kalnu grēdai un nonākot Džavahetijā, man vienmēr bija tāda sasmakuša, tāda sastinguša gaisa sajūta, man šķita, ka te gaiss nekustas, ka te tā jau ir tūkstošiem gadu. Un tad es sapratu, ka esmu nofilmējis par cilvēka attiecībām ar vietu, kurā viņš atrodas. Ar fizisko un ar mitoloģisko zemi. Un ka tas ir tieši tas pats, kā mums te iet – tie, kam nav saites ar vietu, kurā atrodas, viņi aizteš uz Īriju vai citu zemi un tad brīnās, kas ar viņiem notiek, jo gaidījuši, ka būs labāk, bet nav labāk. Vai arī – sēž savā miestā, nezina, ko darīt, un tad atbrauc svešinieks, un vietējais ierauga, ko var iesākt ar vietu, kurā viņš atrodas. Maģiskais spogulis. Un tad es uzrakstīju piecu rindkopu eseju par sevi, par savu dzīvi, par savām attiecībām ar vietu, kurā es atrodos. Un beigu beigās – tā ir tā filma.»

Sapņo par spēlfilmu

Šobrīd Uģis Olte veido televīzijas raidījumus TE! un Adreses, kas skatāmi LTV ēterā. «Nekad neesmu uzskatījis, ka televīzijas žanrs ir sliktāks par filmu. Tas ir medijs ar skaņu, attēlu un iespēju lietot tekstu, un, jā, – ar mazāku ekrānu un sliktāku skaņu, toties ar milzīgu auditoriju. Medijs, kurā var stāstīt tieši tāpat stāstus, bet – katru nedēļu vienu. Esmu laimīgs, ka katru nedēļu varu vingrot, nevis taisīt vienu filmu divos gados. Katru nedēļu varu aizbraukt uz kādu vietu Latvijā, satikt tur cilvēkus, uzklausīt viņu stāstus un katru nedēļu par to stāstīt. Stāsts ir stāsts, tam vienalga ir sava iekšējā dialektika. Turklāt televīzijas raidījumā var pamēģināt huligāniskus profesionālos paņēmienus un uzreiz sajust atgriezenisko reakciju. Labāk tā izšaut degsmi par sīkumiem, tad varēšu būt mierīgs – kad būs jāstāsta lielāks stāsts, tad negribēšu nodarbosies ar fiškām tur, kur jāliek lielie triepieni,» ir pārliecināts režisors.

Tā sanācis, ka gandrīz visi televīzijas raidījumu projekti Uģim Oltem saistīti ar ceļošanu – pirms pāris gadiem bija komandā, kas veidoja raidījumu par Ziemeļvalstīm Ziemeļu puse, savukārt pagājušajā sezonā – Dzintara puse, kas seno Dzintara ceļu «izceļoja» mūsdienās. No šā projekta vēlāk arī tapa filma Planēta Dzintars. Šāda sakritība izskaidrojama arī ar viņa darbavietas VFS filmas darbības specifiku, proti, tā ir kompānija, kas «uztrenējusies strādāt brīvā dabā». Tomēr, iespējams, šis ir veids, kā viņš pats atrod «kompensāciju tam, kas pašam nepieciešams. Šķiet, ka vairāk par sevi var saprast, atzūmējoties līdz svešai zemei. Nekur neizkustoties, nevar iegūt jaunu pieredzi».

Pirms pusotra mēneša Uģis Olte atgriezās no Ziemeļkorejas, kur filmējis slovēņu grupas Laibach koncertu. «Šī ir pirmā rietumvalstu grupa, kura koncertējusi Ziemeļkorejā, tātad – vēsturē pirmais rokkoncerts Ziemeļkorejā. Taisīsim filmu par to, kā satiekas rokmūzikas mitoloģija ar totalitārā režīma mitoloģiju.» Un vēl Uģis auklē ideju par spēlfilmu. «Ideja auklējas jau baigi ilgi, bet kaut kā nesanāk iespēja pāris mēnešus strādāt tikai pie šīs idejas. Tam ir grūti atrast ne jau laiku, bet sakritību. Varbūt tas nenotiek tieši tāpēc, ka ideja nav atradusi savu iekšējo kodolu.»

Olte, kas nezvejo

«Es neeju ne medībās, ne makšķerēt. Man patīk spēlēt diskgolfu,» saka Uģis Olte, uzmanīgi vērojot samulsumu, ko raisa šis paziņojums. Uģa vecākais brālis ir Māris Olte, dažādu dabas tēmām veltītu televīzijas raidījumu veidotājs un publiskajā telpā – slavens makšķernieks, un tas neviļus raisa it kā loģisku pieņēmumu, ka arī viņam jābūt līdzīgiem hobijiem. «Pieļauju, ka Māris mūsu dzimtas kokā šo lomu izpilda par mums visiem, un redzams, ka viņa vidējais dēls ir maziņš Māris Olte.» Toties viņš atsaucies citam piedāvājumam. «Mani vecākie brāļi Māris un Aldis bija nolēmuši, ka brāļiem ir kaut kas jādara kopā. Turpat Ērgļos, no kurienes esmu, pie Brakiem, pie Rūdolfa Blaumaņa muzeja, ir trase. Un turpat deguna priekšā tā man bija divus gadus, nekad nebiju pamēģinājis. Mēs trijatā pamēģinājām un tagad to darām bieži. Tas ir līdzīgs golfam, tikai bedrīšu vietā ir grozs ar metāla ķēdēm un bumbiņas vietā ir lidojošais šķīvītis. Tas ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem, pat orientēšanās sports ir dārgāks.»

Oltes ar šo sporta veidu ir tā aizrāvušies, ka paši nolēmuši izveidot savu trasi. Uģa vecākais dēls diskgolfu ir pamēģinājis, bet jaunākais tikai izgājis cauri trasei. «Un sieva respektē mūsu aizraušanos, viņa saprot, ka vīriešiem nepieciešamas savas brālības. Pasaules kārtības labad tā jābūt,» saka Uģis Olte.

Kad Oltes nebrauc uz Ērgļiem, visi kopā mājās daudz skatās kino, un «absolūti svēta lieta ir ilgais brokastu rituāls dienās, kad aktīvā daļa nesākas agrāk par pulksten 12». Tad abi vecāki rosoties pie plīts, kur galvenais esot – «nepārklāties, es esmu sāļais, sieva ir saldā».

Vasarās, kad daudzas ģimenes kopīgi dodas ceļojumos, Uģim bieži ir jāstrādā, bet, ja laiks atrodoties, viņam «ir garlaicīgi ceļot, ja nav jāstrādā. Es pat nespēju iedomāties, ka braucam bez virsuzdevuma».

Uģis Olte

• Režisors

• Dzimis 1981. gadā Ērgļos

• Precējies, sieva Lāsma, dēli Teo (9) un Oto (5)

• Strādā VFS filmas (Vides filmu studija, kopš 2000. gada) un ir īpašnieks Klipu filmu darbnīcai

• Absolvējis Ērgļu vidusskolu (1999)

• Studējis Latvijas Universitātē, Sociālo zinātņu fakultātē komunikācijas zinātnes (1999–2003)

• Veidojis raidījumus Ziemeļu puse, Ēst ir tavā dabā, Vides fakti, Robinsoni (2002) un Džungļu zvaigzne (2004), Ciemos u. c.

• Autors dokumentālajām filmām Stikine ledus slazdā (2007), Dubultie svešinieki (2015), Planēta Dzintars (2014) u. c.

• Šobrīd strādā pie LTV raidījumiem Te! un Adreses

• Dubultie svešinieki septembrī Batumi kinofestivālā saņēmusi labākās dokumentālās filma titulu

• Sadarbojas ar grupu Instrumenti, par grupu veidojis īsfilmu King of the Wild Things