KINO: Tā notiek arī ar mūsu bērniem

Kinoteātrī Splendid Palace ir iesākusies jaunā kino sezona, un tās atklāšanas kino seanss 20. augstā bija simbolisks – sezona atklāta ar 68. Kannu kinofestivāla atklāšanas filmu Karstās asinis (La Tete Haute), kurā sevi spilgti apliecina franču kino pirmā lēdija Katrīna Denēva un jaunais talants Beno Magimels.

Filma vēsta par dumpinieku Malonī, kurš sešu gadu vecumā piedzīvojis, ka māte viņu pamet bāriņtiesas kabinetā. Tiesas priekšā un pāraudzināšanas iestādēs viņš vēlāk nonāk atkal un atkal. Jauno noziedznieku savā paspārnē paņem tiesnese Floransa, kurai drīz jāiet pensijā, un audzinātājs Jans, kuram arī bijusi grūta bērnība. Abi seko puiša gaitām un neatlaidīgi cenšas viņu glābt. Malonī tiek nosūtīts uz jauniešu stingrās audzināšanas centru. Tur viņš sastop Tesu – neparastu meiteni, kura vēlas pierādīt, ka arī viņam ir dota cerība.

Lomās: Katrīna Denēva, Sāra Forestjera, Beno Magimels u.c.

Režisores Emanuellas Berkotas 120 minūšu garā emocionālā sliktās audzināšanas drāma uzdod jautājumu: kas ietekmē jauno cilvēku – valsts, sabiedrība vai vecāki? Kopā ar Neatkarīgo atbildi uz šo un citiem filmā risinātiem jautājumiem meklē psihoterapeite Mārīte Priekule un psiholoģe Inese Bordāne, kuras ikdienā strādā arī ar grūti audzināmajiem un viņu ģimenēm.

«Filma ir par dzīvi, tikai tādi veiksmes stāsti diemžēl nav bieži,» pēc filmas noskatīšanās secina psihoterapeite Mārīte Priekule, uzreiz gan piebilstot, ka filmas fināls, kas pasniegts kā laimīgās beigas, dzīvē ir tikai visa sākums.

«Tas ir stāsts par to, kā būtu jābūt, pie kāda rezultāta būtu jānonāk, ja desmit gadu garumā cilvēki ir neatlaidīgi un pacietīgi strādājuši – lai izlabotu to, kas nav iedots ģimenē. Un arī – tie desmit gadi ir tikai veiksmes gadījumā,» domā psiholoģe Inese Bordāne.

Kolēģes ir vienisprātis: no profesionālā viedokļa šīs filmas varoņiem nav kur piesieties. Tas, kā strādā tiesnese un pāraudzināšanas iestāžu darbinieki, esot absolūti profesionāli. Tāpēc filmu Karstās asinis viņas iesaka noskatīties ikvienam, kurš grib redzēt, kā realitātē notiek darbs ārpusģimeņu aprūpē, ikvienam, kurš domā, ka darbs ar šādiem bērniem nav nekas sarežģīts un ka pēc desmit tikšanās reizēm jau jābūt rezultātam.

«Šī filma mūsu darba ikdienu parāda viens pret vienu, tikai – vēl maigākā formā,» apgalvo Mārīte Priekule. Noskatījusies filmu, viņa secina: «Izrādās, nav starpības, vai tā ir Francija vai Latvija – tas pats notiek arī ar mūsu bērniem. Un visu problēmu sakne ir meklējama ģimenē. Tieši ģimene ir visa sākums un pamats – par to vienmēr esmu bijusi simtprocentīgi pārliecināta, un to pierāda arī šī filma: ja māmiņa ir bez robežām, ja viņai nav laikus iedota spēja būt labai mammai, ar viņas mīlestību vien nepietiek, lai bērns izaugtu par normālu sabiedrības locekli. Es uzskatu: ja ģimenē ir bojājums, tur tas arī ir jālabo, bet, ja ģimenē to nevar izlabot, ir jāpieslēdzas valsts institūcijām. Un profesionāļu komandai ir ļoti jānopūlas, lai dabūtu kādu rezultātu, turklāt – tas nekad nav garantēts. Pat pēc desmit gadu darba rezultāts varbūt ir, bet varbūt arī nav...»

Inese Bordāne piekrīt kolēģei un saka, ka vārdi «es tevi mīlu» bērnam būtu jādzird vispirms ģimenē. Mīlestība, līdzjūtība, iecietība būtu jāiepazīst ģimenē, nevis par to jāuzzina no sabiedrības. «Tāpēc jau Malonī sajauc lomas – zēns nedzīvo savu dzīvi, bet ir dažādu lomu aizstājējs savai mātei. No tā izriet zēna neticība sev, nespēja noticēt sev, ieraudzīt labo un resursus sevī, jo likumsakarīgi nav arī dzirdējis par sevi neko labu.»

Kas ir filmas Karstās asinis mērķauditorija? «Es uzskatu, ka šo filmu kā mācību materiālu vajadzētu noskatīties visiem, kuri strādā bērnu un jauniešu krīzes centros, ārpus ģimenes aprūpes institūcijās. Jo no profesionālā viedokļa filmā nekas nav pārspīlēts. Viņi strādā kā komanda, viens otru atbalsta, un to šai filmā no viņiem var tikai pamācīties,» uzskata psihoterapeite Mārīte Priekule. Viņa apgalvo, ka filmā veiksmīgi ir parādītas pamatnostādnes, kā ar tādiem bērniem jāstrādā, un uzskatāmi parādīts, ka nekas nav neiespējams. «Protams, kā jau filmā, viss ir mazliet idealizēts, bet – tikai mazliet. Un tas ir saprotams – lai būtu cerība, lai būtu uz ko tiekties... Un nevar teikt, ka pie mums tas nav iespējams!»

Noskatījusies filmu, psiholoģe Inese Bordāne nopietni aizdomājusies, cik ļoti grūts un akmeņains ceļš līdz veiksmes stāstam var būt pieaugušajam, kurš patiesi vēlas pusaudzim palīdzēt. «Ļoti bieži viņam vispirms jātiek galā pašam ar sevi, vispirms pašam sevī ir jānotic, ka rezultāts būs veiksmīgs, ka šim pusaudzim ir iespējama nākotne. Bet tas ne vienmēr ir viegli, jo ir arī kritieni atpakaļ. Bet – tie ir jāiztur!» viņa nešaubās.

Mārīte Priekule savu kolēģi papildina, sakot, ka profesionālim ir jāspēj arī ieraudzīt bērna resursus, jo – kamēr viņš neatrod šai bērnā neko labu, viņi abi stāv opozīcijā. «Ja mēs nespējam ieraudzīt bērna ievainojamību, ja mēs neredzam, kas ir saknē un kādi ir viņa resursi, mēs arī nevaram palīdzēt. Tāpēc, manuprāt, šo filmu vajadzētu redzēt arī skolotājiem, kuri tieši tāpat kā mēs savā ikdienā sastopas ar dažādas uzvedības bērniem.»

Filmā parādīts arī, cik graujošs pusaudzim var būt viens vienīgs pieaugušā pateikts vārds. «Kamēr viņa paša ticība sev vēl ir tik trausla kā plāns pavasara ledus, viens vārds var sagraut pilnīgi visu. Pieaugušo attieksme ir ļoti būtiska, un tieši pieaugušajiem ir jādomā, kā viņi ar šādiem bērniem/pusaudžiem runā,» uzskata Inese Bordāne. Un viņas abas ir vienisprātis: tieši profesionāļu vidū Karstās asinis noteikti raisīs daudz diskusiju.