Kino režisors un scenārists Jānis Streičs, kurš pats savulaik teicis, ka kino nonācis apstākļu sakritības dēļ, nenoliedzami ir viens no visu laiku iemīļotākajiem latviešu kino režisoriem, kura veikums jau sen iegūlis latviešu kino klasikas zelta fondā.
Kino kritiķu atzinīgi novērtēts, skatītāju mīļots un tautas cienīts. Apveltīts ar dzirkstošu ironiju, veselīgu humoru un sulīgu valodu, atklāts un tiešs, savos darbos allaž uzticīgs labestīgajam cilvēkā – tāds ir Jānis Streičs. Lepns latviešu zemnieks, ar latgalisku kolorītu un dzimtās Latvijas mīlestību sirdī. Un tāds ir arī viņa atstātais un jau par jaunāko latviešu kino klasikas pērli nodēvētais Rūdolfa mantojums.
Savādais skatītājs
– Katra filma režisoram ir gabaliņš no sirds. Kādas emocijas bija jūsu sirdī filmas pirmizrādē, kur bija dzirdami gan skatītāju smiekli un šņuksti, gan aplausi un ovācijas?
Jānis Streičs: – Ziniet, ar to publiku ir savādi. Protams, režisors katru pirmizrādi gaida ar nepacietību, un man sevišķi no svara ir tās, kas notiek vietā, kur filma uzņemta. Uz visu mūžu prātā paliks filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā rādīšana Raiskumā. Tas bija kaut kas neredzēts! Zāle bija pārpildīta līdz nemaņai, cilvēki burtiski karājās griestos. Tas bija tik neparasti, ka skatītāji var būt tik dzīvi, ka var smieties, dzīvot un pat elpot vienā ritmā!
Tas pats bija ar Cilvēka bērnu Rēzeknē – zāle bija tik pārpildīta, ka Boņukam nebija vietas! Zēns skatījās filmu, gandrīz vai guļot uz skatuves. Viņš skaļi smējās, dauzīja kājas un burtiski vārtījās no priekiem. Un zāle tāpat.
Taču ar Likteņdzirnām bija jocīgāk. Tā kā filmu uzņēmām Matkulē, vispirms to gribēju rādīt tieši tur. Bet ko jūs domājat – cilvēku sanāca maz, zāle bija kapa klusumā, un, kad filma beidzās, aplausu tikpat kā nebija, visi izklīda. Biju satriekts. Esmu izgāzies! Ko darīt... tautai savs skats uz to. Vīlies pats sevī, braucu uz tikšanos ar publiku Kandavā, bet tur kaut kas necerēts: zāle pārpildīta, ka nav kur ābolam nokrist, seansa laikā aplaudēja, smējās, šņukstēja un beigās tādas ovācijas kā savulaik Rēzeknē! Neko nesapratu... Vēlāk izrādījās, ka kluba vadītāja Matkulē uz seansu bija uzaicinājusi tikai tos, kas piedalījās masu skatos, izredzētos, kaut gribēja viss pagasts. Taču tie, kas paši piedalījušies, uz ekrāna meklēja tikai sevi un neatraduši jutās vīlušies.
Šoreiz Rūdolfa mantojumam pirmais seanss bija jau dienā, kā tehniskā prove. Izlūdzos, lai varu saaicināt draugus māksliniekus, lai viņi pirmie paskatās. Un, iedomājieties, visa filma pagāja kapa klusumā! Bija vietas, kur varēja smieties, uz ko cerējām, bet nebija nekādas reakcijas. Otrā seansa laikā zāle jau dzīvoja līdzi, bet nu vakara pirmizrādē notika kaut kas neaprakstāms: skatītāji filmas laikā aplaudēja, smējās, dažās vietās pat tā, ka nākamo tekstu nevarēja dzirdēt. Slaucīja aizkustinājuma asaras un pēc tam nelaida mani nost no skatuves. Nekad neaizmirsīšu! Paldies!
Kas notika ar pirmā seansa publiku, ko no tā var secināt? To, ka latviešiem ir pārmēru liela atbildības izjūta un mazvērtības komplekss. Bail būt atklātiem, bail, ka izblamēsies. Iedomājieties, mani draugi skatās ar tādu neticību, domā: vai tik nebūs par prastu, ka es te smejos. Pēc seansa, protams, gan pateicās, gan slavēja, un man prieks, ka ir drosmīgie, kas nebaidās no sava viedokļa. Un tāda ir mana gudrā pedagoģe Lilija Dzene. Ak Dievs, kādu respektu jutām pret šo jauno, skaisto, zinošo un ironijas pilno dāmu! Nu atkal jutos, kā pie viņas eksāmenu nolicis. Un, kad nākamajā dienā piezvanīja akadēmiķis Jānis Stradiņš, jutos kā festivāla balvu saņēmis! Šī gudrā, erudītā un emocijām bagātā cilvēka atzinība ir patiess gandarījums, jo viņš pārstāv mūsdienu Latvijas intelekta visaugstāko provi.
Baidīsies un šaubīsies
– Filma vēl bija tapšanas procesā, bet sabiedrībā jau virmoja: Streičs veido kaut ko īpašu, vēl nebijušu...
– Paldies Dieviņam, ka nu tas ir noticis un ka tas ir noticis tieši šajā laikā, jo, kā lielākais vairums skatītāju atzīst, filma ir vajadzīga tieši šodien – gara stiprināšanai. Šodien, kad ir iestājusies politiskā degradācija, kad viss ir tik greizi aizgājis, ka atliek vienīgi vēlēties, lai tauta vismaz nojauš, ka spēks un glābiņš ir tikai pašu ziņā! Gribas ticēt tam, ka skatītāji ar manu vārdu saista tautiskās filmas, jo tādas, paldies Dievam, ir laimējies uzņemt.
Domāju, šo filmu tik ļoti gaidīja arī tāpēc, ka zināja: būs saistība ar Blaumani, un Blaumanis jau nepieviļ. Kaut patiesībā man Blaumanis bija tikai iedvesmotājs, no viņa šajā darbā ir tikai motīvi.
Un vēl – man paveicās uzrakstīt ļoti labu scenāriju un uzņemt astoņu minūšu pilotprojektiņu, kas jau sākotnēji visos radīja lielu sajūsmu. Izrādās, ka arī labas baumas ātri izplatās... Protams, tādas gaidas un skatītāju cerība arī vairoja atbildību, un man jāatzīst – bija bail nepievilt.
– Pirmizrāde nosvinēta, darbs turpināsies?
– Materiāls ir, lai varētu turpināt. Faktiski daudzas ainas jau ir uzfilmētas.
– Būs jāgaida trīs gadi?
– Viss atkarīgs no tā, vai kādam tas būs vajadzīgs. Ja grib, daudz ko var izdarīt! Atcerieties, tauta gribēja Neprāta cenas turpinājumu, un tapa UgunsGrēks. Viena televīzija nevarēja, otra varēja. Ja nācija gribēs, turpināsim! Esmu gatavs to darīt kaut šodien. Kaut gan pēc katra darba, kas izdevies, ir bail kaut ko turpināt, jo... Kāpēc nekad nesanāk turpinājumi? Tāpēc, ka pirmais ir kaut kas negaidīts, kā pārsteigums, bet otro jau gaida. Tur ir tā atšķirība. Uz turpinājumu skatītājs atnāk jau gatavs, jau ar pretenziju, un tāpēc viņam ir atņemts pārsteigums. Bet ko darīt? Es nezinu. Varbūt tāpēc vēl nesteidzos. Lai gan jau tagad zinu: ja kādu pārsteidzu ar šo filmu, tad ar otrās daļas uzņemšanu jābūt gan tālredzīgam, gan uzmanīgam. Jo gaidīs... Un baidīšos un šaubīšos vēl trakāk nekā par šo.
Ar ko dalīties?
– Kādas izjūtas ir šodien, kad trīs gadus lolotais bērns beidzot pieaudzis un aizgājis savā dzīvē? Nav tā, ka māja tagad palikusi tukša?
– Paldies par jautājumu. Precīzi! Tā ir. Iļja Ērenburgs saka, ka laimes brīžu mūžīgie pavadoņi ir šaubas un skumjas. Un tā tas ir vienmēr. Ne tikai man, arī aktieriem, kas labi nospēlējuši savu lomu, pēc tam ir skumji, pat raudāt gribas. It kā gaidi to brīdi, bet, kad tas pienāk, tu paliec viens un galīgi iztukšots.
Šajā ziņā man visspilgtākās atmiņas ir par filmas Teātris pirmizrādi Maskavā. Par krievu skatītāju sajūsmu līdz šim baidījos skaļi stāstīt, jo cilvēkiem liktos, ka lielos. Bet tagad, kad kaut kas līdzīgs piedzīvots ar Rūdolfa mantojumu, varbūt man noticēs, ka gadās tādi mirkļi. Maskavā bija milzīga kino zāle, viss pilns, vairāk nekā tūkstoš skatītāju, ovācijas, taču pēc seansa, pēc pateicības burzmas un sajūsmības asaru bučām es paliku gauži viens. Bet sirds tik pilna! Ar ko dalīties? Kas mani sapratīs? Neviens! Zvanīt savai iecerētajai? Tolaik viņa dzīvoja Lietuvā, bet tad nebija mobilo telefonu un, lai parunātos, vajadzēja pieteikt tālsarunu. Bet viņai laukos nebija telefona... Zvanīt Rīgas kinostudijas direktoram? Negribas, nakts jau. Viņš vēl padomās, ka lielos. Kam vēl? Nav neviena! Un ēst arī gribējās, bet viss jau ciet. Pārguris atgriezos viesnīcā Belarusj, tur jau arī bufetes nebija, tas bija padomju serviss. Pa ceļam uz savu numuru satiku dežuranti, viņa iepriecināja, ka varot uzvārīt čaju un ka atvilktnē esot pāris sakaltušas buločkas. Tā nu mēs pie tējas glāzes sirsnīgi parunājām par dzīvi. Par filmu neminēju ne vārda – viņa jau tāpat to nebija redzējusi... Numurā vienu pašu pārņēma žēlums līdz asarām, un es sapratu: mana Džūlija aizgājusi no manis... Atceros arī Cilvēka bērna pirmizrādi Rēzeknē: tā notika 1991. gada beigās. Tas bija trūkuma gads, bet uz galda greznojās gan šņukurs, gan vārītie zirņi! Latgale mūs bagātīgi cienāja – gan garīgi, gan sātīgi, taču man sirdī ārdījās viena vienīga rūpe: ka tikai mums iedod benzīnu atpakaļceļam uz Rīgu, kā bija solījuši. Visu vakaru par to tikai domāju: benzīns, benzīns, būs vai nebūs, vai mani aktieri tiks laikā uz Rīgu, uz mēģinājumu teātrī.
– Rūdolfa mantojuma pirmizrādes banketā ar" bija kāda rūpe?
– Nekāda banketa nebija. Ziniet, kādi tagad laiki. Kas notiktu, ja Andrejs Ēķis un Aigars Grauba, mani producenti, būtu tādu rīkojuši kaut vai par savu naudu! Tāds mazs neorganizēts tusiņš jau bija – jaunie negribēja šķirties, un tad jau vieta un izejošie rekvizīti nebija problēma. Ar mani kopā bija ģimene: meita Viktorija ar vīru no Viļņas un dēls Kristaps, kurš veidoja jau gatavās filmas māksliniecisko noformējumu. Mazdēls Silvestrs, kurš piepalīdzēja tēvam, jo jau tagad ir labs datorgrafiķis. Un sieva Vida, mans augstākais soģis. Ziniet, viņa pirms tam nebija redzējusi neko no šā materiāla. Tīšām. Zināja tikai scenāriju. Un, tāpat kā visi, ticēja man. Neuztraucās it nemaz. Bija stingri pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Nē, man šoreiz nebija nekādu blakus rūpju. Tikai pacietība uzklausīt pateicības. Tusiņš notika pēc oficiālās pirmizrādes – tas bija jau trešais seanss, un tikai tajā es sāku just, ka filma IR. Un tā ir bijis gandrīz ar visiem labākajiem darbiem. Filmu Teātris pats ilgi nepieņēmu, tikai pamazām skatītāji mani pārliecināja, ka tā ir izdevusies, ka varu sist sev uz pleca.
– Kamēr par Rūdolfa mantojumu vēl varat tikai "sist sev uz pleca", par iepriekšējiem kino darbiem jau esat saņēmis daudz atzinības: esat Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un Raiņa balvas laureāts, piecas reizes ieguvis Lielo Kristapu, saņēmis Vatikāna prēmijas Beato Angeliko per L"Europa laureāta nosaukumu [to saņem tie, kas ar mākslu godam nes savas tautas un valsts vārdu pasaulē]. Kurš jums pašam ir visnozīmīgākais?
– Sirdī viens no lielākajiem apbalvojumiem ir tas, ko man dāvājis bijušais mežu valsts ministrs Kazimirs Šļakota. Viņš atzina, ka filma Cilvēka bērns ir viens no trim viņa dzīves lielākajiem notikumiem. Pēc filmas pirmizrādes, neko neteicis, ministrs aizskrēja prom. Domāju: tāds ķinītis viņam bijis nebijis. Neko darīt! Taču pēc tam šis kungs man piezvanīja un atvainojās: esot aizgājis, asaras valdīdams, bijis kauns, ka viņš, vīrietis, raud... Pēc vairākiem gadiem Kazimirs mani uzaicināja uz savu jubileju un pateicībā par savas dzīves vienu no trim saviļņojošākajiem notikumiem uzdāvināja sudraba eņģelīti. Es tiešām to dārgi vērtēju!
Protams, Triju Zvaigžņu ordenis ir liels pagodinājums. Mums ir ļoti skaista valsts simbolika. Nav skaistāka karoga par mūsējo, nav skaistāka ģerboņa par mūsējo un nav skaistāka ordeņa par mūsējo! Savas valsts apbalvojumus apbrīnoju jau bērnu dienās, kad redzēju tos žurnālā Atpūta. Nu arī man tāds ir! Ar to esmu pietuvināts savai valstij, tāpēc esmu ļoti aizkustināts.
Būt par Zinātņu akadēmijas goda locekli arī ir liels pagodinājums, jo tas ir lielākais, ko mākslinieks savā valstī var sasniegt. Un, tā kā esmu uzaudzis katoļticīgā ģimenē, protams, mani ļoti aizkustina arī Vatikāna prēmija. Turklāt esmu vienīgais Baltijā, kas to saņēmis. Pavisam nesen saņēmu arī Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu, kas mani nostādīja blakus tādām personībām, ka baidos pat vārdā saukt. Teiks, ka dižojos. Tādam priekam jābūt klusam, intīmam, tam jāskan pateicības lūgšanās. No Dieva nevajag tikai lūgt un tad to aizmirst. Kad tevi cildina, klusi piesauc viņu sev blakus. Atsauksies un būs klāt. Zinu.
Paldies par cerībām
– Vēl tikai gaidot Rūdolfa mantojuma pirmizrādi, teicāt, ka tā būs "vitamīns latvieša pašapziņai". Kas ir noticis ar latvieša pašapziņu, ka tai vajadzīga pote?
– Nekas traģisks un fatāls jau nav noticis. Un varbūt slikti, ka vēl nav noticis, varbūt tur tā nelaime. Mums Latvijā viss ir aizgājis nekontrolējamā pašplūsmā un nu ir iestājusies politiskā stagnācija. Daudzi cilvēki nav sapratuši, ka mēs paši esam valsts, nevis tie, kurus vienaldzīgi, bezatbildīgi ievēlam, lai pēc tam vainotu visās nelaimēs. Pie visa krietnā un apbrīnojamā, kas ir mūsu tautā, mums trūkst valstiskās apziņas. Jo teikt: "Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti" var tikai nezinītis. Valsts esi tu! Bet, ja tu mīli tikai šo zemi, tad drīz vien tikai kā kalps tai vergosi. Raiņa kraukļi ķērca: "Zārks jau nevar palikt tukšā!" Krieviem ir paruna: "Svēta vieta nekad nav tukša." Ticiet, tāda svētā vieta viņiem ir Baltija – kā Krievijas logs uz Eiropu. Tupiet mājās, neejiet vēlēt savu parlamentu, un saimnieki uzradīsies! Uz filmas afišas gribēju uzrakstīt tautasdziesmas rindas, ar kurām Ēvalds Valters atklāja Tautas frontes dibināšanas kongresu: "Man pašam kungam būt, man pašam arājam!" Bet nerakstīju. Lai šo domu atklāj filma pati, bez autora didaktikas.
Mums šodien ir tik daudz iespēju! Mums ir ticības un rīcības brīvība, mums ir iespēja pārkārtot vēlēšanu kārtību, nogāzt esošo un iecelt citu valdību, mums ir iespēja pulcēties, iet demonstrācijās, izteikt savu protestu. Kas mums to traucē, mīļie?! Daudzi to vienkārši negrib! Tikai vaimanā un cer, ka gan jau kāds viņa vietā to darīs. Vai tiešām ejam uz to, lai vienīgais iznākums ir krahs, kas liks atjēgties un kaut ko mainīs? Bet nedod Dievs! Prezidents Zatlers savas gaitas sākumā vakirākkārt atkārtoja: "Lasiet Satversmi!" Liekot roku uz sirds, atbildiet: vai izlasījāt? Un, ja lasījāt, vai ievērojāt, kas rakstīts par kārtību, kādā ievēlē Saeimu? Un kas teikts par partijām? Ne vārda! Palasiet, padomājiet, jo valsts esam mēs ikviens!
Bet, ja runa ir par manu filmu, par to, ka tā sapurina pašapziņu, tad tā ir laba zīme, tad tautā uguns vēl turas. Un tauta nav degradējusies. Ak Dievs, cik daudz pozitīva un dzīvi apliecinoša ir visapkārt! Tauta norūdās, un notiek ļoti zīmīgas lietas. Māksla ir patiesības spogulis, kas rāda tautas seju. Nevajag jau, lai katru dienu parādītos kaut kas tik unikāls, kas saviļņo prātus un sirdis. Pietiek ar lielām ugunīm arī dažos darbos. Mans pozitīvais pārdzīvojums, kas stiprinājis ticību tautai, ir Vilis Daudziņš un viņa Vectēvs, un Edvīna Šņores Padomju stāsts. Viņš izdarīja to, ko es jau sen gribēju. Kā lai nepriecājos, kā lai neapbrīnoju viņa patriotismu un varonību!? Tāds pats ir Vilis Daudziņš. Man tāds prieks par viņiem! Un tautai jau nevajag daudz varoņu, daudz jau nevajag to saucēju. Un mums tādi ir! Nevaru nepieminēt arī Alvi Hermani un viņa teātri – tā ir laba zīme, kas tur notiek.
Liels pozitīvs notikums bija arī Dziedošo ģimeņu sacensība un Koru kari. Cilvēka raksturu var noteikt ne tikai darbā, bet arī svētku priekā. Un te nu Latvijas dvēsele atklājās visā daiļumā.
Būtībā jau nav tik traki, mūsu garīgums nav nosists. Latvietis un Latvija nav tikai avīžu un žurnālu bildes un drukas laukumi, kuros slikta ziņa ir laba ziņa. Man ir cita tauta, ko es redzu. Es redzu, kā strādā mani bērni un znots, es redzēju, kā strādāja visi, kas bija Cinevillā, – viņi ir daudz pārāki par tiem, kas kādreiz strādāja Rīgas kinostudijā. Tagad ir darbs un darbs, un darbs, visa enerģija tiek ielikta darbā. Un man ir tā laime būt kopā un strādāt ar tādiem cilvēkiem.
Un vēl – tauta ir atsaucīga. Palīdz, ja kādam ir grūti. Vienudien Centrāltirgus zivju paviljonā redzēju, kā viens izmisīgs cilvēks pieskrēja pie letes, iegrāba sauju mencu aknu un uzreiz iebāza mutē. Ir taču tādi arī. Viņiem vajag palīdzēt. Piegājām pie viņa un iedevām latu. Vīrelis bija tādā nemaņā, ka neko nesaprata. Bet dzīvs cilvēks taču!
Mums ir līdzjūtīga tauta. Paraugieties, kā saziedo slimajiem bērniem. TAS ir sācies. Ir daudz, daudz labu zīmju. Un, ja filma varētu būt viena no tām, tad man jāpateicas Dievam par veselību un saprātu, sievai par taktu un līdzi dzīvošanu, Andrejam Ēķim par uzticēšanos un tautai par ilgām un cerībām tādu darbu ieraudzīt!