Aktieris Piņķis: Šūnu līmenī izjūtu apziņu piederēt šai nācijai - latviešiem

 
©f64

«Pašos pamatos šis cilvēks man bija svešs – tas nebija man organiski, un tieši tāpēc bija interesanti,» atzīst Jaunā Rīgas teātra aktieris un režisors Varis Piņķis. Viņš spēlē galveno – katoļu priestera Antona Juhņeviča – lomu kino režijas debitanta Normunda Puča filmā Segvārds Vientulis. Pēc trīs gadu intensīva darba šovakar kinoteātrī Splendid Palace pirmizrāde.

Filmas darbība balstīta uz patiesiem notikumiem, kuri norisinājās pēc padomju okupācijas atgriešanās 1945. gadā Līvānu apkārtnē. Tas ir emocionāls stāsts, kas vēsta par nacionālo partizānu organizācijas darbību Latgalē un tās vadītāju katoļu priesteri Antonu Juhņeviču, kurš baznīcas saimniecības telpās slēpa vietējos vīriešus no mobilizācijas vācu un Sarkanajā armijā. Savas pārliecības dēļ nonācis konfliktā ar varu, viņš bija spiests izšķirties par radikālu soli.

Uzticība un nodevība

«Filma galvenokārt ir par izvēli un par drosmi sekot savai izvēlei, jo lielu vēstures kolīziju laikā, kādas bija četrdesmitajos gados Latvijā, cilvēki tiešām vardarbīgā kārtā bija nostādīti ļoti neērtu, sarežģītu un dzīvībai un pastāvēšanai svarīgu izvēļu priekšā. Un šī filma ir stāsts par to, ko cilvēki izvēlas un cik drosmīgi viņi spēj sekot savai izvēlei,» stāsta filmas galvenā varoņa atveidotājs.

Viņam nav tādas mērauklas, lai izmērītu, cik viegla vai grūta bija šī loma, taču Varis Piņķis ir pateicīgs režisoram, ka šīs lomas dēļ bijis spiests padziļināti interesēties par tā laika divām ļoti būtiskām lietām – par katoļu priesteru vajāšanu un par mežabrāļiem. «Man daudz kas nebija zināms,» aktieris atzīstas, un viņš domā, ka tā laika mežabrāļu dzīve, kas bija ļoti neviennozīmīga, vēl būtu diskutējama un daudz analizējama.

Kā ticēt Dievam

«Runājot par filmas galveno varoni  – skaidrs, ka mēs esam ļoti atšķirīgi cilvēki. Tādu cilvēku, kāds bija Antons Juhņevičs, nav daudz. Viņš bija ļoti īpašs – viņš burtiski šūnu līmenī nespēja paciest netaisnību, nespēja iet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu un pārliecību. Un viņam tas bija tik ļoti lielā mērā, ka tā bija, ja tā var teikt, jau pozitīvi psihiska novirze. Šī drosme pastāvēt par savām idejām – jā, tā mani pārsteidza,» stāsta Varis Piņķis.

Otra tēma, kas gan filmā neesot ļoti attīstīta, bet šīs filmas sakarā aktierim kļuvusi ļoti svarīga – kā ticēt Dievam, ja apkārt ir tāda posta jūra... «Kā, redzot kara šausmas, iespējams saglabāt cilvēcību un ticību Dievam? Šīs lielās un skaistās tēmas man lika daudz ko pārdomāt,» viņš atzīst.

Aktierim bija interesanti pētīt arī partizānu dzīvi, un šis izpētes process ļāvis apjaust, ka arī šī tēma ir ļoti neviennozīmīgi vērtējama un traktējama. «Jo, saprotiet: nekas jau nav tikai balts vai tikai melns. Mežos tolaik slēpās ne tikai tēvzemes patrioti, ne tikai bēgļi, tur bija arī noziedznieki, izvarotāji un vienkārši jautras dzīves meklētāji. Šī publika tiešām bija ļoti raiba. Bet – kā iespējams izdzīvot mežā un vēl cīnīties par brīvību... Man patiešām bija interesanti par to interesēties.»

Mūžīgi mūžos

Atminoties filmas uzņemšanas laiku, aktieris stāsta, ka reizēm sanāca iet pa ielu mācītāja kostīmā, reiz arī pusdienot kafejnīcā. «Jau biju piemirsis, ka man mugurā mācītāja kostīms, bet, kad pamanīju sev pievērstus ļoti godbijīgus skatienus, sajutos nepelnīti... Arī citi mācītāji pret mani izturējās pilnā nopietnībā. Ja satiek katoļu mācītāju, citi mācītāji saka: «Lai slavēts Jēzus Kristus!» Uz ko katoļu mācītājs atbild: «Mūžīgi mūžos!» To piedzīvoju arī ārpus filmas uzņemšanas laukuma.»

Varis Piņķis pret savu darbu ir diezgan paškritisks. «Kino ekrāns ir kino ekrāns – tur daudz ko parāda,» viņš kārtējo reizi pārliecinājies. Un, noskatījies filmu, domājis, ka vismaz divās vietās spēlētu savādāk. «Bet kopumā filma ir ļoti vērtīga, un, manuprāt, lielākā vērtība ir nevis tās kinematogrāfiskums, bet tieši šī tēma un vēstījums. Un, ja mēs būtu veidojuši nevis spēlfilmu, bet pieturējušies pie sākotnējās ieceres – to veidot kā discovery tipa filmu, kur pētīt notikumus, veikt analīzi un skatītājiem piedāvāt vēsturnieku komentārus –, būtu tikai ieguvēji. Bet attēls, nenoliedzami, ir ļoti smuks, ir labs operatoru darbs [operatorsinscenētājs ir Andrejs Verhoustinskis, operators – Oto Ailts], labi aktierdarbi un ļoti laba mūzika [to sarakstījis latviešu garīgās mūzikas komponists Rihards Dubra].»

Betonēt karoga kātu

Tas, ka filma Segvārds Vientulis uz kino ekrāniem iznāk mūsu valsts svētku mēnesī, neesot mārketinga triks. Bet tas, ka darbs pie šīs filmas ir veicinājis mūsu valsts vēstures pētniecību, ir fakts, ko apstiprina viss filmas radošais kolektīvs.

«Interesanti, ka mana latvietības apziņa ir parādījusies diezgan nesen, un es pat nezinu, kāpēc, jo agrāk man tas nebija aktuāli,» saka Varis Piņķis. «Tikai pēdējos trīs četrus gadus burtiski šūnu līmenī izjūtu misijas apziņu piederēt šai mazajai nācijai – latviešiem. Jā, es esmu savas dzimtenes patriots. Es apzinos, kur es dzīvoju, un man ļoti patīk tas, ka mūsu ir maz – jo tas mums piešķir tādu īpašu statusu. Varbūt banāli tā salīdzināt, bet man patīk, ka mēs neesam angļi vai franči, bet gan maza, ekskluzīva un īpatnēja tauta.»

Aktieris vēl nav sev noformulējis, ar ko saistīta šī viņa misijas apziņa, bet viņš domā, ka tam nav sakara ar skatuves lomām. Drīzāk – ar briedumu, ar izlasīto literatūru, ar dzīves pieredzi. «Man vēl jāveic pašpsiholoģijas seanss, lai to saprastu,» viņš pasmaida un atzīst, ka nekādu patriotisku valsts svētku svinēšanas tradīciju gan viņam nav. «Šogad 18. novembrī brauksim uz lauku mājām pie mana drauga. Jā, starp citu, ļoti simboliski – betonēt karoga kātu. Kur vēl patriotiskāk?!»

 Varis Piņķis

• Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris un režisors

• Dzimis 1976. gada 16. novembrī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 3. vidusskola (1995); Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultāte (2000. − dramatiskā teātra aktieris; 2004. − dramatiskā teātra režisors)

• Strādājis Nacionālajā, Valmieras un Liepājas teātrī

• Režijas JRT: N. Gogoļa Deguns JRT (2006), Ja tu esi sivēns (2007), Dž. Osborna Atskaties naidā (2008), Klāvs (2009), Vajātājs (pēc H. Kortasāra stāsta motīviem, 2011)

• JRT spēlē izrādēs: Provinces anekdotes, Tēvs, Rupucis, Tautas ienaidnieks, Muša, Pasakas par zvēriem, Nijaramas pasakas, Otello, Kapusvētki, Ziedonis un Visums, Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā, Mēnesis uz laukiem

• Kino lomas: Negribu, negribu, negribu! (Ervīns, rež. L. Gundars, 2003); Monotonija (Ojārs, rež. J. Poškus, 2007); Kolka Cool (Bālais, rež. J. Poškus, 2011); galvenā loma rež. N. Puča filmā Segvārds Vientulis (2014)

• Spēlē bungas grupā Jakob Noiman Festival Band (kopš 2008. gada); bungas mācījies spēlēt pie Kārļa Gžibovska – tas bija 10.  klasē, kad viņa sapnis bija kļūt par rokmūziķi

• Dēlam Jēkabam ir seši gadi