1914. gada 31. jūlijā spāņa aristokrāta ģimenē Kurbevuā (Courbevoie) pilsētiņā Parīzes ziemeļos piedzima Luijs Žermēns Dāvids de Finess de Galarsa. Runā, ka viņa vecāki uz Franciju atbēguši, lai varētu apprecēties, jo Karlosa (tā sauc aktiera tēvu) dzimta bijusi pret laulībām. Lai arī pāra dienas ritēja diezgan lielā nabadzībā, puisēnam bija lemts kļūt par franču kino smieklu karali.
Mazais Fufū
Bērnībā Luijam de Finesam mazā auguma dēļ bijusi iesauka Fjufjū. Arī izaudzis, viņš īpaši nepastiepjas garumā. Metrs un sešdesmit četri centimetri reizēm ir trūkums, bet reizēm – priekšrocība – tik mazus vīreļus franču armijā neņem. Luijs aizraujas ar klavierspēli – viņš kļūst par džeza pianistu, pārsvarā spēlējot Pigālas izklaides iestādījumos. Klišī bulvāra apkaime Parīzē ir slavena ar saviem mūzikas un seksa veikaliem, Mulenrūžu un bordeļiem. Apmeklētāji jau tad esot pamanījuši dīvainās pianista grimases, atskaņojot to vai citu skaņdarbu.
Jaunībā viņš nolemj kļūt par kinoaktieri, iestājas aktiermeistarības kursos, bet, ak, šausmas, tur viņam liek gatavot romantiskas lomas. To Luijs de Finess nespēj pārdzīvot! Viņš pārtrauc apmeklēt nodarbības, jo viņam riebjas asaraina nopietnība. Spēlējot bāros, strādājot par tapieri, Luijs ir pamanījis vienu – cilvēki alkst izsmieties. Trīsdesmito gadu otrajā pusē jaunais de Finess apprecas. No Žermēnas viņam piedzimst dēls Daniels, bet 1942. gadā šī savienība tiek šķirta. Luijs de Finess nolemj pievērsties nopietnākām lietām, viņš mūzikas skolā māca bērniem solfedžo (interesanti, ar kādām grimasēm?). Tur viņš satiek rakstnieka Gija de Mopasāna mazmeitu Žannu, kura, kā apgalvo pati, esot neprātīgi iemīlējusies mazajā cilvēciņā, kas tik fenomenāli spēlējis džezu. Laulībā ar viņu Luijs nodzīvo visu atlikušo dzīvi.
1945. gadā Luijs de Finess pirmoreiz filmējas. Tagad tas izskatās iespaidīgi – četru gadu laikā (līdz 1950. gadam) lomas sešpadsmit filmās! Tomēr lomas ir niecīgas, de Finesa uzvārds titros neparādās. Par pirmajiem lielajiem panākumiem domas dalās. Iespējams, par tiem var runāt, kad 1958. gadā aktieris nospēlē galveno lomu Īva Robēra filmā Ni vu… Ni connu… Mēģināju saskaitīt – tā ir, šķiet, jau 104. filma aktiera karjerā! Nevar teikt, ka līdz tam viss būtu garām – režisori tik daudz nefilmētu viduvēju komiķi, vienkārši – viņš ir otrā plāna aktieris.
Tie, kas raksta par de Finesu, aizgūtnēm citē viņa teikto par to, cik labi, ka atzinība nākusi tik vēlu. Daudz mazāk tiek runāts par to, ka šī atzinība varēja arī nepienākt. Garajos filmēšanās gados, skatoties rezultātu, kurā viņa uzvārds netiek pieminēts pat titros, de Finesa noskaņojums nereti bija depresīvs. Viņš baidījās par to, vai spēs uzturēt ģimeni. Fortūna tomēr aktierim uzsmaida – ilgi meklētā un rūpīgi koptā smieklu formula paver ceļu uz pasaules slavu un lielākajiem honorāriem Francijā. Sieviešu mīlulis Alens Delons par tādiem var tikai sapņot! Luijs de Finess, lai gan dažkārt kritikā nicīgi apsaukāts par ākstu un komediantu, ir arī lielā Francijas kino veiksme. Lai nu ko raksta par franču autorkino, pasaules atpazīstamību un komerciālos panākumus pašu mājās un pasaulē frančiem nodrošina Luijs de Finess. Tā, piemēram, Lielā pastaiga (1966) vēl līdz Titānikam (1997) bija visvairāk skatītā filma Francijā!
Smieklu formula
Kāda tad ir lieliskā smieklu formula, kuru atklāja Luijs de Finess? Pats viņš mēdzis teikt – aktierim uz ekrāna jāspēlē tā, lai smejas pat kurlais. Tā ir ļoti svarīga atslēga, lai saprastu de Finesa formulu. Aktierim tiešām nevajag runāt uz ekrāna. Skatītājam pietiek pavērot viņa mīmiku, grimases, sejas izteiksmi un itin bieži ir tā, ka vairs pat nav spēka smieties. Hrestomātiska te ir aina no filmas Oskars. Viņa varonis, mirdzošu seju un pa slēdžiem dejojošiem pirkstiem, vienkārši tur koferīti ar dārglietām, kurā laiku pa laikam atrodas arī kalpones Bernadetes krūšturis, bet zāle ir bez elpas. De Finesa maniere ir loti dabiska, bezvārdu joki izskatās gandrīz nejauši – nu kaut vai Lielās pastaigas epizode, kur diriģents noliek uz galda parūku, nejauši parauj to aiz mākslīgā mata, sāpēs ķerot sev pie plikā paura un neizpratnē brīnoties, kāpēc, plūcot parūkas matu, sāp pašam. Eksistē leģenda, ka ideju par to, kādam jābūt viņa varonim, Luijs de Finess esot noskatījis Disneja animācijas filmās. Viņam tiešām ir pīles Donalda plastika un manieres. Turklāt, ja tam pievieno asprātīgu tekstu un franču aktierskolai raksturīgo prasmi noturēt augstu spēles tempu, dzimst smieklu brīnums. Aktieris prot pārmiesoties ekrāna varonī. Ja viņš ir mafiozi kā filmā Tūļa, tad tas ir tiešām īsts un ļoti smieklīgs kontrabandists. Ja de Finesam jākļūst par policistu, tad viņš tāds ir.
Privātā dzīve
Daudz tiek rakstīts par aktiera fobijām, skopumu, tomēr, visticamāk, Luija de Finesa privātā personības daļa paliks slēgta aiz septiņiem zieģeļiem. Dēli, kuri, protams, savulaik sūrojās presei par tētuka skopumu un manierēm, tagad apgalvo, ka viņš bijis īsts aristokrāts, kura patiesā būtība izpaudusies dzīves otrajā pusē nopirktajā šato un rožu audzēšanā. Luijs esot sapņojis, ka aktiera dinastiju turpinās kāds no dēliem (laulībā ar Žannu dzimst divi – Olivjē un Patriks), bet nav spējis samierināties, ka viņi iet savu ceļu. Olivjē aktiera karjerai ir vistuvāk. Viņam ir teicami ārējie dotumi, tāpēc tēvs dēlu iekārto lomās vairākās savās filmās, tomēr viss ir labi līdz brīdim, kad Olivjē lido ar lidmašīnu. Rezultātā de Finesu aktieru dinastijas ideja netiek īstenota, bet Air France iegūst lielisku pilotu. Jaunākais dēls Patriks, pēc tēva domām, arī rīkojas galīgi nepareizi – viņš kļūst par ārstu.
Zvaigžņu stunda
Luija de Finesa zvaigžņu stunda pienāk pirms piecdesmit gadiem. 1964. gadā aktieris nofilmējas divās kinolentēs, kas padara viņu nemirstīgu. Viena no tām ir Žandarms no Sentropēzas – pirmā filma no populārās sērijas. Otra filma ir Fantomass. Starptautisko atzinību atnes tieši Fantomass. Režisors Andrē Junebells Fantomasu iecer kā parodiju par reiz populāro franču trīsdesmit divu romānu sēriju, kuras autori ir Pjērs Suvestrs un Marsels Alēns. (Fantomasa slavas gājiens ir gadsimta sākums pirms Pirmā pasaules kara.) Komisāra Živa lomai, kurš pēc romāna ir īsts superdetektīvs, nekāda aktieru atlase netiek rīkota. Režisoram ir pilnīgi skaidrs, ja Luijs de Finess piekritīs, filma būs. Nedaudz patielējies esot Žans Marē, kurš spēlē gan žurnālistu Fandoru, gan pašu Fantomasu. Fandora draudzeni preses fotogrāfi daiļo Elēnu atveido franču fotomodele, seksapīlā Milēna Demonžo. Par to nav pieņemts runāt, bet Fantomasa fenomenālie panākumi pasaulē izraisa skaudību tā laika franču nopietnā kino meistaros. Dīvains ir arī ceļš, kādā Fantomasa sērijas nonāk padomju kino nomā. Filmu vienkārši apmaina pret PSRS uzņemto divsēriju Annu Kareņinu.
Padomju Savienībā filmas panākumi ir satriecoši – statistika liecina, ka tās trīs daļas kopā noskatījušies simt divdesmit četri ar pusi miljoni skatītāju! Neviena statistika nespēj saskaitīt, cik par to radīts anekdošu un cik zīmīšu ar tekstu: «Man vajadzīgs līķis, es izvēlējos jūs. Atnākšu šovakar. Fantomass» to laiku padomju puišeļi iemeta visādu sūdzbimbelīgu kaimiņu tantuku pastkastītēs. Piederu pie tās padomju bērnu paaudzes, kas filmas skatījās septiņdesmitajos gados – šo komēdijparodiju mēs skatījāmies baisā nopietnībā un mutes atpletuši. Ko mums toreiz šī filma nozīmēja, to ir pat grūti izstāstīt. Ja tu astoņu gadu vecumā nebiji redzējis nevienu Fantomasa sēriju, tevis nebija vispār. (Filma bija ar vecuma ierobežojumu – aizliegta līdz 16 gadiem.)
Luija de Finesa filmu zelta fondu veido sešdesmito gadu kinodarbi pie trim režisoriem. Bez Andrē Junebella Fantomasa triloģijas pieminama aktiera sadarbība ar režisoru Žerāru Urī, kurš uz ekrāna saliek kopā neticami smieklīgu, bet saderīgu pretstatu pārīti – eksplozīvo de Finesa varoni un naivi labsirdīgo un lēnprātīgo komiķa Burvila kino tēlu. Sadarbība ļauj dzimt izcilām komēdijām – pirmā no tām ir Tūļa (1965), otra Lielā pastaiga (1967). Galvenais de Finesa režisors ir Žans Žiro, kurš rada sešas sērijas par komisko Sentropēzas žandarmu. Žans ir arī draugs. Tad, kad, uzņemot žandarma pēdējo sēriju, Žiro mirst ar tuberkulozi, Luijs de Finess esot skumji noteicis – drīz pienāks arī mana kārta. Tā arī notiek.
Mūža nogale
Nenormālais dzīvesveids, svilinot sevi uz pilnu jaudu komēdijās, kuru scenāriji rakstīti īpaši aktierim, ilgi nevar turpināties. Luija de Finesa daiļrades pētnieki norāda uz radošo krīzi, kas iestājas jau septiņdesmito gadu sākumā. Nomirst Burvils, izjūk skatītāju iemīļotais tandēms. Scenāriji sāk atražoties. Protams, te var iebilst – 1973. gadā top Žerāra Urī meistarstiķis Rabīna Jakoba piedzīvojumi, kas kļūst megapopulārs ASV. Kritiķi kā vārnas knābā piekusušo pajaco, kaut filmas ar viņa līdzdalību ir krietni vien skatītāju mīlētākas par kritiķu slavētajām. Luijs de Finess, kas pieradis nesūdzēties, pārcieš divus infarktus. Viņš pārtrauc filmēties, ieslēdzas Deklermonas muižā, audzē rozes un draud uzrakstīt atmaskojošus memuārus par franču kinoindustrijas aizkulisēm. Par laimi, režisors Klods Zidī piedabū saniknoto aktieri atgriezties uz ekrāna. Tas notiek komēdijā Spārniņu vai kājiņu? (1975). Protams, Luijs de Finess vairs nestrādā tik daudz. Viena filma gadā līdzšinējo sešu vietā – tas skaitās saudzējošs režīms. 1983. gada 27. janvārī Luijs de Finess aiziet mūžībā. Apjukušie fani toreiz esot saukuši – kā viņš to drīkstēja izdarīt! Tā bija melnā diena kinokomēdiju pasaulē.