«Lai arī kā mūsu tautai kādreiz neiet, tas, ka mēs mākam uz sevi paskatīties caur humora prizmu, nozīmē, ka esam dzīva un ilgdzīvojoša tauta. Tas bija pirmais, par ko aizdomājos, kad izlasīju filmas scenāriju,» saka aktrise Ingrīda Andriņa. Kino Citadele šovakar pirmizrāde jaunajai latviešu spēlfilmai Džimlai Rūdi rallallā!.
Studijas F.O.R.M.A. producēto latviešu spēlfilmu Kino Citadele sāks izrādīt no 7. marta, bet no 14. marta tā būs skatāma arī citos Rīgas kinoteātros, kam sekos izrādīšana visā Latvijā.
Filma stāsta par veciem ļaudīm, kuri jūtas traucējoši un nevienam nevajadzīgi. Kāda pansionāta iemītniekiem rodas traka ideja – atteikties no pensijām un brīvprātīgi doties armijā, tā glābjot valsti no finanšu krīzes un rodot iespēju aizraujoši pavadīt dzīves pēdējos gadus.
106 minūtes garās traģikomēdijas scenārija autors ir Māris Putniņš, režisori – Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis, operators – Andrejs Verhoustinskis, mākslinieks – Mārtiņš Milbrets, skaņu režisors – Anrijs Krenbergs, montāžas režisors – Armands Zvirbulis, producents – Gatis Upmalis. Lomās – 30 Latvijas teātra un kino vecmeistaru.
Saņemti pie rīkles
«Kad izlasīju scenāriju, es biju sajūsmā! Gan par to, ka filmas sižets ir cieši saistīts ar pensionāru vecumdienām un viņu psiholoģisko atstumtību, gan par to, ka filmā nav vienas galvenās lomas – galvenajā lomā esam mēs, visi pensionāri. Mūsu kopība ir šīs filmas galvenā vērtība,» uzskata aktrise Ingrīda Andriņa. «Mēs, tautā iemīļoti aktieri – katrs no sava teātra, spīdekļi katrs savā teātrī –, spēlējam galveno lomu! Tā bija brīnišķīga koleģiāla sajūta!» atzīst aktrise, uzsverot, ka divarpus gadu garais filmas uzņemšanas process viņai sagādājis patiesi neaizmirstamas emocijas.
«Bet, ja paskatāmies uz to visu no malas – uz situāciju, kādā ir nonākuši pensionāri, rodas jautājums: par ko tad mēs smejam?! Jā, paši par sevi. Jo dzīve tos nabaga pensionārus ir saņēmusi pie rīkles, bet... tas rada spītu... un brīnišķīgu traģikomisku scenāriju. Arī pensionāri vēlas būt vajadzīgi sabiedrībai, tāpēc viņi izvēlas aktīvu rīcību, atsakoties no pensijām un dodoties dienēt armijā, lai palīdzētu Latvijai krīzes situācijā,» Ingrīda Andriņa ieskicē filmas sižetu, uzreiz gan piebilstot, ka galarezultātu nav redzējusi, tāpēc nezina, kas no tā visa ir sanācis. Kad režisoram Mārim Putniņam aktrise taujājusi, kas viņai filmā jādara, kādu viņš viņu iedomājas, viņš tikai smaidījis un uzlūkojis ar daudznozīmīgu un uzvedinošu skatienu. «Uz ko uzvedinošu, tad jau redzēsim,» viņa pasmaida un saka, ka nevis konkrēts uzdevums, bet tieši režisora domu pārraidījums viņā iedarbinājis aktierisko fantāziju.
«Vai... šī loma... es tiešām nezinu, kas tur būs iznācis... Katrā ziņā, es strādāju ar pilnu atdevi un šai trauslajā un nelaimīgajā tēlā ieliku visu savu sirds mīlestību,» nosaka Ingrīda Andriņa un vēlreiz piemin savus brīnišķīgos kolēģus, kuri uzņemšanas laukumā ik mirkli cits citu uzmundrinājuši un arī viņai devuši spēku saņemties «izspiest no sevis visu».
Nevar savilkt galus
«Pats sižets mūs visus ļoti vienoja,» par filmas Džimlai Rūdi rallallā! radošo komandu saka Ingrīda Andriņa. Līdzās viņai filmā darbojas arī citi pensionāri: Olga Dreģe, Baiba Indriksone, Astrīda Kairiša, Anta Krūmiņa, Velta Skurstene, Tamāra Soboļeva, Velta Straume, Irina Tomsone, Anita Kvāla, Ģirts Jakovļevs, Leons Krivāns, Uldis Dumpis, Ļevs Birmanis, Pēteris Liepiņš, Jānis Paukštello, Gunārs Placēns, Juris Pučka, Kaspars Pūce, Jakovs Rafalsons, Āris Rozentāls, Juris Strenga, Arno Upenieks, Rūdolfs Plēpis, Harijs Spanovskis un daudzi citi.
Ja filmā pensionāri apvienojas un izvēlas aktīvu rīcību, tad kā viņiem dzīvojas reālajā dzīvē – cik daudz pensionāru ikdienā ir joku un humora? Ingrīda Andriņa ir vaļsirdīga: «Humors ir tāds, ka es ar savu pensiju nevaru atļauties nopirkt tās zāles, kas man ir nepieciešamas. Es nevaru galus savilkt kopā. Un humors tas ir tāpēc, ka es apzinos, ka vēl ir ļoti daudz skatītāju, kuri mani mīl – kaut vai spriežot pēc komentāriem internetā –, bet es taču nevaru viņiem prasīt: iedodiet man naudu zālēm...» Un tomēr aktrise ir optimiste. Viņa uzskata, ka Dieviņš viņu ir pažēlojis, ļaujot dzīvot savā zemē, savā Latvijā. «Redzot, kas notiek citviet pasaulē – tās milzīgās dabas katastrofas, tās nemitīgās plēšanās un karošana... Kas tad ir tās manas pāris tabletes, ko es nevaru nopirkt?! Tikai pāris dienas no dzīves mazāk. Bet galu galā viss būs tā, kā Dieviņš gribēs. Protams, negribētos zāļu dēļ palikt uz gultas, bet... arī tā var būt... par dzīvē sastrādātiem grēkiem. Jā, arī tā var būt,» aktrise paliek pavisam domīga un tad atminas neseno tikšanos ar savām kādreizējām kino kolēģēm no mūsu kaimiņvalstīm – lietuvieti Vaivu Mainelīti un igaunieti Evu Kivi. «Ja jūs zinātu, kā par saviem kino aktieriem rūpējas citās valstīs! Kad viņām pateicu, kāda ir mana pensija, viņas abas palika klusas, tikai saskatījās, un mēs visas trīs saprotoši mainījām tēmu...»
Ingrīda Andriņa neslēpj: viņas pensija ir 164 lati, vēl nav pārrēķinājusi, cik tas ir eiro. «Nedomāju par to. Kad uz kartes nauda beidzas, sēžu uz putraimiem un gaidu nākamo pensiju. Un ko dara citi mani kolēģi, kuriem ir līdzīgi?! Bet... tā jau ir cita saruna. Lūdzu, citu reizi...» mainīt tēmu aicina aktrise. Viena no skaistākajām savas paaudzes kino aktrisēm, un vienīgā, kurai ir speciālā kino aktrises izglītība. Viņas spožākais kino laiks bija septiņdesmitajos gados – tolaik par viņu cīnījās vairāki režisori un bijušās PSRS kinostudijas vienlaikus, un vairākas filmas ar viņas piedalīšanos jau kļuvušas par leģendām.
Uz būt vai nebūt robežas
Aktrise atklāj: vēl pirms dažiem gadiem domājusi, ka vairs nekad, nekad neatgriezīsies uz skatuves. «Es jau domāju, ka vairs nevaru neko. Es tiešām domāju, ka nevaru! Bet mani mīļie kolēģi tak’ nevarēja ar to samierināties! Un, zināt, ko viņi ar mani izdarīja? Viņi mani atgrieza atpakaļ uz skatuves manā teātrī [izrādē ...bagātā kundze..., režisore Ināra Slucka]. Tas ir tāds prieks – atkal spēlēt kopā ar saviem kolēģiem, ar kuriem gadiem ilgi nebiju kopā spēlējusi! Tas ir milzīgs gandarījums, ja vēl kāds pasaka, ka man ir izdevies, un arī milzīgs pārsteigums, ka skatītājiem ir prieks mani redzēt,»Ingrīdas Andriņas balsī ieskanas sirsnīga pateicība.
«Es tak’ biju nonākusi uz būt vai nebūt robežas... Un fantastiski cilvēki mani atgrieza atpakaļ dzīvē! Bet... lūdzu, nerunājam par to. Nevajag skatītājiem zināt par slimiem un saoperētiem aktieriem. Tas nav vajadzīgs, jo – mēs esam stipri! Mums jābūt stipriem!» aktrise mēģina būt optimiste, jo vēl nav gatava publiskām savas dzīves smagāko pārbaudījumu atmiņām.
Ingrīda Andriņa priecīgi stāsta, ka arī režisors Valdis Pavlovskis pieaicināja viņu savā projektā Leļļinieks no Lodzas [Horna biedrības un Rīgas kamerteātra kopprojekts-izrāde, Žila Segala traģikomisks stāsts par leļļu aktiera Samuēla Finkelbauma dzīvi un sapņiem]. «Interesants ir darbs Anitas Knētas komēdijā Miljonārs uz kredīta [Neatkarīgā teātra trupa Žanis, režisori Irina Tomsone un Ivars Brakovskis]. Tur man lika pat dziedāt, un izrādās – es to varu!»aktrise burtiski staro, stāstot par saviem teātra projektiem.
Dakteri būs dusmīgi
Ingrīda Andriņa atmiņās vēlreiz atgriežas Džimlai Rūdi rallallā! uzņemšanas laukumā. «Mans mīļais partneris Jakovs Rafalsons ir tāds džentlmenis! Tā man bija Dieva sūtība, ka viņš bija līdzās. Iedomājieties, tas ekipējums, kas mums bija mugurā, kopā ar bisi svēra tikpat, cik es, un vēl vienu kilogramu vairāk. Kad Rafalsons pamanīja, ka man nav spēka to nest, ka jau sāku ļimt, viņš nesa manu bisi... Jā, šī koleģialitāte man bija svētki. Un svaigais priežu gaiss mums visiem deva ņiprumu.»
Filmēšanās ir beigusies, kas šodien aktrisei dod ņiprumu? «Laika trūkums,» viņa priecīgi saka. «Man atkal nav laika ne apstāties, ne apsēsties. Tie bija kādi trīs gadi, kad mans vienīgais uzdevums bija noorientēties, cikos kuras zāles jāiedzer. Tad tikai sev biju pati uzmanība. Tagad es atkal skrienu, tagad atkal ir teātris, un es nezinu, kā man ar veselību, jo nav laika par to domāt. Kaut kādas zāles iedzeru, kaut ko neiedzeru, bet to nerakstiet – dakteri būs dusmīgi,» aktrise šķietami koķetē, jo viņa patiešām izskatās un acīm redzami jūtas labi.
Vienīgi par šodien notiekošo Ukrainā Ingrīda Andriņa ļoti pārdzīvo. «Ukraina man saistās ar manu brīnišķīgo studiju laika [Valsts Vissavienības kinematogrāfijas institūtā Maskavā] istabas biedreni Ļidu Aleksandrovu, Vasīlija Šukšina [krievu kino režisors] pirmo sievu, viņi dzīvoja civillaulībā. Ļida joprojām strādā teātrī. Viņa ir tik smalka, tik emocionāla – es varu iedomāties, kā viņa šodien tur jūtas...» Ingrīda Andriņa nespēj būt vienaldzīga. Ukrainā dzīvo vēl viens viņas institūta biedrs – Romāns Adamovičs, Felicitas Pauļukas audžudēls. «Viņam ir dēls, jau četrdesmitgadnieks, un viņš taču šajā laikā mierīgi mājās nesēž. Bet tās traģēdijas, kas tur notiek... Ārprāts, ārprāts! Es to visu tik ļoti izjūtu, jo viņi joprojām ir mani draugi, ļoti tuvi cilvēki, mani laikabiedri. Šajās dienās vairāk par viņiem domāju un pārdzīvoju.»