Latvijas Nacionālajā teātrī skatuves mūžs sācies Džona Boitona Prīstlija lugai Laiks un Konveju ģimene. Šim jauniestudējumam kostīmus veidojusi māksliniece Ieva Kundziņa, kuras darbus, iespējams, pats to neapzinoties, zina gandrīz ikviens latvietis.
Viņa veidojusi tērpus 33 latviešu filmām un vairāk nekā 100 teātra izrādēm. Filmā Ceplis (1972), kas iekļauta Kultūras kanonā un kas daudziem vairāk asociējas ar režisoru Rolandu Kalniņu, komponistu Marģeri Zariņu un aktieri Eduardu Pāvulu, ir arī kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas ieguldījums, tieši tāpat kā leģendārajā un vizuāli krāšņajā Nacionālā teātra iestudējumā Princis un ubaga zēns (1983), kuram mūziku rakstījis komponists Imants Kalniņš.
– Darbs pie Konveju ģimenes ir ārkārtīgi interesants. Izrāde sākas īsi ar notikumiem 1919. gadā, un šis laiks mūsu teātros ir maz atspoguļots, tātad – arī kostīmos maz ekspluatēts. Man patīk, ka režisors neko nepārceļ laikā. Režisoram Varim Braslam reiz izteicos, kāpēc vienmēr senākus darbus pārceļ uz mūsdienām, bet kāpēc ne otrādi, piemēram, šodienu varētu pārcelt uz gotiku vai renesansi.
– Lugā būtiska tēma ir jaunās paaudzes sapņi un cerības par gaidāmo nākotnē, par to, kā gribētu dzīvot, un par to, kas rezultātā sanāk, kur paši ir vainīgi, kur – apstākļi.
– Bieži vien sanāk ne tā, kā ir sapņots.
– Ko varat teikt par savu dzīvi?
– Radošā un profesionālā dzīve man ir piepildīta un laimīga, un vēl labāka, nekā es būtu varējusi iedomāties, un profesionālie piedāvājumi man joprojām ir interesanti. Pērnajā rudenī režisore Ināra Slucka mani uzaicināja veidot kostīmus izrādei ..bagātā kundze... Lai gan es nebiju kostīmu māksliniece filmai Pie bagātās kundzes, ar kuru apzināti tika veidota saikne šajā izrādē, Ināra Slucka teātra izrādei mani par kostīmu mākslinieci izvēlējās tāpēc, ka es esmu saistīta ar kino un glezniecību. Nesen Valmieras teātrī veidoju kostīmus izrādei Šveiks, pretstatā tam – Dailes teātrī strādāju pie izrādes Mīļais melis ar Olgu Dreģi un Juri Strengu galvenajās lomās. Pasūtījumi ir tik dažādi, ka smadzenes var grozīt dažādos virzienos. Pēdējos gados es arvien vairāk izbaudu kompāniju, ar kuru kopā strādāju.
– Kā jūtaties teātra vidē, kurā, loģiski, ienāk jaunie un izbrīvē sev vietu?
– Es rēķinos, ka katrs no darbiem varētu būt pēdējais. Domāju – ja reiz mani aicina, tad esmu teātrim vajadzīga. Katram māksliniekam ir savas stiprās un vājās puses un kaut kas tāds, kā citam nav.
– Ar zobiem un nagiem nav vērts cīnīties?
– Nav bijusi tāda situācija. Man patīk tāds darbs, kuram beigās ir ne tikai gandarījums, bet kura procesā var gūt prieku, ne tikai asināt zobus un nagus.
– Tik liela daļa mūža jums pavadīta kino vidē. Kā jūs iztiekat bez kino?
– Man pēdējā filma bija Rolanda Kalniņa Rūgtais vīns. Man grūti samierināties ar to, kā šodien notiek kino veidošana. Piemēram, filmas Rūgtais vīns budžets bija neiedomājami mazs. Filma bija par mūsdienām, un tās veidošanā sistēma bija tāda, ka, līdzi ņemot dažādas vēstules, vajadzēja iet lielveikalu, kostīmus aizņemties un galvot, ka ar tiem nekas slikts nenotiks – ne sasmērēsies, ne saburzīsies. Pēc filmēšanas kostīmus jānes atpakaļ. Daudzu filmu kostīmu mākslinieks nevar aktierim uzvilkt to, ko izdomā, bet to, ko veikalā ir saņēmis. Tāds kino, pie kāda es visu mūžu strādāju, nojaušu, bija Jāņa Streiča pēdējā filma Rūdolfa mantojums, kurā māksliniece Sandra Sila varēja zīmēt skices, izvēlēties materiālus, šūt attiecīgajam aktierim. Tā tam arī vajadzētu būt.
– Jūs arī esat strādājusi pie jaunāko laiku filmām ar labiem budžetiem – Baiga vasara, Ūdensbumba resnajam runcim...
– Tā bija sen, pirms desmit gadiem, bet šajās filmās patiešām varēja nedomāt par to, pēc cik dienām kostīmi jānes atpakaļ.
– Vai tas ir mākslinieciski pazemojoši vai ierobežojoši, ja kostīmu dizaineram jāstaigā pa humpalām, kā daudzi dara, piemeklējot kostīmus?
– Ierobežojoši. Starp citu, humpalās var nopirkt brīnišķīgas lietas, esmu tās izmantojusi ne reizi vien.
– Ko jūs uzskatāt par savu zīmola darbu? Mūsu kultūras kanonā iekļauto leģendāro filmu Ceplis?
– Varbūt. Nezinu. Kad strādā pie kāda darba, nevar zināt tā likteni, nevar zināt – vai tas būs kas sevišķs, vai kļūs par klasiku.
Milzīga nozīme ir tam, cik daudz sarunājas komanda. Jo režisors vairāk ar mani runā, jo labāk es varu izdarīt savu darbu. Mūsdienās nav laika satikties un izrunāties, kaut ko atsūta pa e-pastu, un ir jāstrādā, balstoties uz nojautu un ar cerību, ka viss ies kopā. Man pietrūkst tādas sadarbības, kāda bija kinostudijā. Apzinos, ka tas bija cits laiks, kurā cilvēkiem vispār bija vairāk laika, jo nebija interneta, nebija visādu sociālo tīklu, mēs daudz vairāk satikāmies, ciemojāmies un runājāmies. Tas, ko mēdz dēvēt par veco laiku bohēmu, nebija plika dzeršana, bet interesantas sarunas par dzīvi, mākslu un darbu. Teiciens – nerunāsim par darbu – man šķiet stulbs. Ja darbs ir interesants un patīkams, tad kas var būt jaukāk par iespēju pie glāzes vīna parunāties par darbu.
– Jums nepatīk šis laiks, tajā jūtaties nekomfortabli?
– Laikam jāsaka – nekomfortabli. Datoru tik labi nepārzinu, es arī nemīlu ziņas lasīt internetā, bet pērku avīzi. Man grūti iedomāties, ka apģērbus vai apavus es varētu pasūtīt internetā, lai gan zinu, ka citas mākslinieces tā dara. Man vajag aptaustīt, vajag sajust. Laikam pirksti ir tāds pats maņu orgāns kā deguns, kā ausis, kā acis... Arī pirkstu galos ir garšas kārpiņas. Teorētiski es zinu – ja auduma sastāvā ir noteikts procents poliestera, vilnas vai lina, tad varu iztēloties, kāds tam būs kritums, bet audumu pataustīt ir pavisam cita lieta.
– Kāda jums ir sajūta – kino vēl būs jūsu dzīvē?
– Nez vai. Filmām vispirms ir vajadzīga kvantitāte, no tās rodas arī kvalitāte. Nevar pa trim gadiem taisīt vienu filmu un cerēt, ka tā būs ļoti laba. Var gadīties, bet tā notiek reti. Ja nemaldos, Rīgas kinostudijā kādreiz tika uzņemtas vidēji astoņas filmas gadā, un tad var gaidīt, ka viena būs laba. Jebkurā jomā profesionāļiem ir nepieciešams regulārs treniņš. Kino speciālistiem ir maz iespēju darbam, ir milzīga konkurence, un domāju, ka nevar būt pat runas par sadarbību, biedriskumu vai iespēju vienoties idejai, jo katram ir savas intereses, katram arī savs krekls tuvāks.
– Tas ir šī laika efekts, vai arī mēs tādi esam?
– Laiks. Var jau teikt – pērciet Latvijas produktus, taču pašmāju tomāti maksā astoņus latus kilogramā, bet no Nīderlandes nākušais – latu divdesmit. Daudzi cilvēki, kas sirdī atbalsta Latvijas preci, nopirks lētāko. Elektrība ir dārga, transporta biļete ir dārga, visapkārt viss ir dārgs...
– Esam iekļuvuši tādā kā dārdzības progresijā.
– Jā, un ir grūti cilvēcīgi dzīvot. Manuprāt, esam iekļuvuši tiesu sistēmas un likumdošanas lamatās, jo tie dārgie tilti un ceļi man šķiet noziegums.
– Viss tiek attaisnots ar saukli – viss maksā tik, cik maksā.
– Tāds modes sauklis, līdzīgi kā – ir jāmīl sevi. Objektīvi vērtējot – daudz kas bieži vien nemaksā tik, cik maksā, vienkārši – ļoti daudz nopelna starpnieki. Jā, varbūt visi ļoti strauji grib labāk dzīvot.
– Kāda jums pašai šobrīd ir tā dzīvošana?
– Man visu laiku ir darbs pie izrādēm. Pa vidu ir arī kāds negaidīts notikums. Nesen manai meitai, kura dzīvo Kanādā, bija jāpiedalās konferencē Spānijā, un mēs nolēmām viņas dzimšanas dienu atzīmēt Granādā. Es aizlidoju uz Granādu, un mēs varējām brīnišķīgā krodziņā atzīmēt meitas dzimšanas dienu. Pie viena es arī nopirku spāņu lakatu, vēdekli un ķemmi, ko izmantos izrādē. Vienmēr var gribēt, lai klājas labāk, var vēlēties vairāk naudas, un tā ir arī jāvēlas, bet tad, kad saprot, ka vēlēties vajag visu, bet nekad visu nevar dabūt, tad cilvēks paliek mierīgāks un priecājas par to, kas ir.
– Meita jau sen dzīvo Kanādā?
– Ļoti sen. Kad Latvijā sākās juku laiki, mēs aizbraucām ciemos uz Kanādu, un meita ar vīru un abiem bērniem palika tur. Brīvības cīņas un šaušanu Rīgā es redzēju pa televizoru Kanādā.
– Jūs zinājāt, ka brauksit atpakaļ, lai vai kas notiks?
– Jā. Tur man nebūtu tik interesanta darba. Lai cilvēks pārceltos uz dzīvi citur, ir jābūt jaunam vai arī ir jābūt kādai bāzei – draugiem vai radiem.
– Tomēr viņi atstāja jūs vienu.
– Es īstenībā nejūtos viena. Jūtos labi, it īpaši šobrīd, kad ir skaips. Tad attālums nav tik sāpīgs. Kas to zina, kas būtu, ja meita dzīvotu man kaimiņos, varbūt mēs strīdētos. Brīvdienās ap četriem pēcpusdienā, kad meitai ir agrs rīts, kad es dzeru pēcpusdienas tēju, viņa dzer rīta kafiju, mēs sazvanāmies. Daudz runājam arī par darbu – es rādu savas skices, stāstu par to, kā man klājas, veidojot iestudējumus, savukārt meita stāsta par to, kā viņai klājas Raiersona universitātes Modes dizaina nodaļā.
– Esat pieņēmusi, ka viņi vairs neatgriezīsies?
– Neatgriezīsies. Dzīvē ir lietas, kas ir jāpieņem, un nav jātaisa traģēdijas no lietām, kas ir nenovēršamas. Arī par globālo sasilšanu, arī par to, ka mēs Latvijā paliekam arvien mazāk, ja skatāmies patiesībai acīs – izmirstam. Ir procesi, kas notiek.
– Tos nevarat vai negribat mainīt?
– Tos nevar mainīt. Mēs varam par tiem runāt, bet jāsaprot, ka ir lielie procesi, arī dabā, arī vēsturē, un tos nevar mainīt.
– Ja to pieņem, ir vieglāk dzīvot?
– Tieši tā – vieglāk dzīvot. Diemžēl kari vienmēr ir bijuši un, lai vai cik traģiski tie ir, kari būs, jo cilvēks tā ir iekārtots, ka viņš nevēlas izdarīt secinājumus par notikumiem pagātnē.
– Jūs atceraties karu?
– Jā. Momentus. Un pamata sajūta – bailes. Es atceros bumbošanu, atceros bēgļu nometnes Vācijā, un, kā jau bērnības atmiņās, tajās ir arī daži nieki, piemēram, kā sievietes bēgļu nometnē taisīja pedikīru ar virtuves nažiem. Laiks jau dziedē, šķiet, visas brūces.
– Vai zināt, kāpēc jūsu vecāki pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā?
– Šo faktu es viņiem pārmetu visu sociālisma laiku, bet šodien es to labi saprotu. Mans tēvs bija 18 gadus vecāks par mammu, un tēvam bija slikta veselība. Jaunai sievietei ar mazu bērnu un vecāku vīru, kuram ir slikta veselība, bija bail sākt dzīvi kaut kur.
– Ko tad pārmetāt vecākiem?
– Mana māsīca dzīvoja Amerikā, un man likās, ka Amerikā man būtu klājies labāk. Šodien saprotu, ka tur es nebūtu filmu kostīmu dizainere, tur man nebūtu tāda profesionāla piepildījuma. Māsīca ir rakstījusi dienasgrāmatu par piedzīvoto bēgļu gaitās un par pirmajiem dzīves gadiem Amerikā, un no savstarpējām sarunām esmu sapratusi, ka viņiem dzīve tur bijusi ārkārtīgi smaga. Mums te šķita citādi, skatoties uz viņu sūtītajām krāsainajām fotogrāfijām, kurās bija smaidīgi cilvēki ar skaistu māju un mašīnu fonā. Šķita, ka viņiem klājas vieglāk, nekā tas bija īstenībā. Grūti pateikt, kam bija grūtāk – vai viņiem tur, sākot jaunu dzīvi, vai mums te, dzīvojot bailēs no Sibīrijas. Manu ģimeni tas neskāra, nevienu neizsūtīja.
– Varbūt paglāba tēva faktors?
– To nevar zināt. Mēs nebijām ne īpaši turīgi, ne kā citādi... Mēs vienkārši nebijām sarakstos.
– Jūsu dzīves lielā veiksme bija pirmā filma – Noktirne?
– Tā var teikt. Es tik tikko biju beigusi Mākslas akadēmiju un sapratusi, ka nekad negleznošu, un pēkšņi man bija fantastisks piedāvājums – strādāt pie filmas Noktirne. Dzīve pasniedza izdevību – darīt ko interesantu un labā kompānijā. Dzīvē milzīga nozīme ir veiksmei. Cinisks, bet patiess ir teiciens, ka uz Titānika bija daudz bagātu un veselu cilvēku, kuriem nepaveicās... Tā ir mana pārliecība – nepieciešams ne tikai talants, vēlēšanās un darbs, bet arī veiksme.
– Veiksmi var nopelnīt?
– Nē, tā ir citās sfērās.
– Kad sabruka Rīgas kinostudijas lielā mašinērija, jūs atšķirībā no daudziem kolēģiem nebijāt kā no laivas izmesta.
– Tā bija mana veiksme. Vēl septiņdesmito gadu vidū režisors Oļģerts Dunkers mani uzaicināja veidot kostīmus Valmieras teātra izrādei Pirms saules rieta. Kad kinostudija likvidējās, man jau bija teātris. Interesants posms bija arī tad, kad dziļajā sociālismā es dizainēju kostīmus varietē programmām. Tas bija labs kontrasts ar pārējo dzīvi.
– Tātad neesat smādējusi dzīves sniegtās iespējas, bet –izmantojusi.
– Jā, jo nevienu piedāvājumu neesmu uztvērusi kā necienīgu. Piemēram, Siguldas opermūzikas svētkos esmu strādājusi pie iestudējumiem, kuriem kostīmus veidoja mākslinieki no Krievijas, kas atsūtīja skices, bet es sekoju līdzi kostīmu izgatavošanai. Es neapvainojos, ka mani neaicināja būt par kostīmu mākslinieci, bet uztvēru to kā labu treniņu.
– Pēc Konveju ģimenes jūs gaida darbs Siguldas opermūzikas svētkos.
– Tā ir, uzreiz jāķeras klāt Karmenai.