GARDĀS BRĪVDIENAS. Saldējums, viens no mazajiem dzīves priekiem (+receptes)

 
©Depositphotos.com

Saldējums esot populārākais deserts pasaulē. Dažkārt – vairāk nekā tikai saldais ēdiens. Mazs iepriecinājums, atvēsinājums, reizēm arī mierinājums. Vairāku paaudžu bērniem tas bija arī kārots atalgojums par labu uzvedību vai labi paveiktu darbiņu, bet gājiens pēc saldējuma – galvenais dienas notikums uz pilsētas bruģa pavadāmā vasaras brīvlaikā.

Starp citu, pārbaudiet sevi ar saldējuma testu. Kad iegadās patiesi nelāga diena un viss iet šķērsām, apsēdieties un lēnītēm apēdiet vienu porciju saldējuma. Ja varat no tā gūt prieku, tad patiesībā nav tik traki. Un jūsos vēl mīt tas pats meitēns vai puisēns, kurš reiz, naudiņu kabatā žvadzinot, soļoja uz veikalu un tik ļoti priecājās, ja todien bija atvesta iemīļotā šķirne. Domīgiem jākļūst, ja jums zudusi spēja saskatīt un izbaudīt mazos dzīves priekus, ja jūs sākat īgni drebināties, soļojot gar bagātīgi apgādātu saldējuma stendu lielveikalā.

Pirmatklājējs nav noskaidrots

Droši vien senie cilvēki prata produktu dzesēšanai un saldēšanai izmantot dabas dotos apstākļus, ledu, sniegu. Taču, loģiski spriežot, par saldējuma ražošanu varēja būt runa tikai tad, kad bija izgudrotas pirmās saldēšanas ierīces. Īstas skaidrības par saldējuma vēsturi nav, toties netrūkst dažādu nostāstu par to, kā radies šis produkts.

...Romas imperatoram Neronam esot ļoti garšojuši augļu dzērieni, un viņš sūtījis vergus kalnos pēc tīra sniega un ledus, lai dzērienus saldētu. Tas bijis pirmais saldējums.

...Saldējums radies zemēs, kur aug daudz kļavu. Cilvēki tecinājuši kļavu sulas, ietvaicējuši sīrupu un to pa nakti izlikuši sniegā, lai sasalst.

...Saldējuma pagatavošanas noslēpumu uz Itāliju esot atvedis ceļotājs Marko Polo, atgriežoties no Ķīnas. Ķīnieši jau senos laikos esot atklājuši, kā vasarā pagatavot ledu.

...Saldējuma gatavošanas pirmsākumi esot saistāmi ar 17. gadsimtā valdījušā Anglijas karaļa Čārlza I laikiem. Viņš it kā nolīdzis franču pavāru de Mirko, kurš kādā galma ballē pārsteidzis smalkos viesus ar desertu, kas atgādinājis sniegu, bet nogaršojot izrādījies salds un krēmveidīgs. Valdnieks pavāram piedāvājis lielu atalgojumu, lai viņš turpmāk gatavotu šo ēdienu tikai galma vajadzībām un recepti nevienam neizpaustu. Vēlāk karalis krita nežēlastībā un tika sodīts ar nāvi. Bet pavārs ap to laiku saldējuma gatavošanas noslēpumu jau esot krietni izpļāpājis.

Nevienam no šiem stāstiem vēsturnieki nav atraduši dokumentālu pamatojumu. Amerikāņi, runājot par saldējuma vēsturi, piemin mājsaimnieces Nensijas Džonsones vārdu, kura 1846. gadā izgudrojusi pirmo ar roku darbināmo saldējuma mašīnu. Trauks ar saldējuma masu ievietots otrā, lielākā traukā ar sāls un ledus maisījumu. Ierīces rokturi grieza tik ilgi, līdz saldējums bija gatavs.

Saldējuma rūpnieciska ražošana attīstījās 20. gadsimtā, līdz ar to ekskluzīvais kārums beidzot kļuva pieejams plašam patērētāju lokam. Dažādi ražotāji sacentās, kurš varēs piedāvāt vairāk šķirņu.

No stikla trauka līdz vafeļu konusam

Sākumā saldējumu pārdevuši tikai tūlītējai ēšanai un pasnieguši stikla trauciņos, vēlāk izdomāts arī vaskotais papīrs un citi saiņojamie materiāli. Tomēr vislielāko popularitāti joprojām saglabā konusveida vafeļu glāzīte, kas esot pazīstama kopš 19. gadsimta 80. gadiem. Arī par tās rašanos ir sava leģenda. Reiz tirgū blakus strādājis vafeļu cepējs un saldējuma pārdevējs. Kādu dienu pircēji nākuši bariem un saldējuma pārdevējam aptrūcies tīru trauciņu, kuros to pasniegt. Diena bijusi silta, un, kā par nelaimi, no vafeļu pannas cēlies vēl papildu karstums. Tad attapīgais cepējs saritinājis vafeles konusveidā un piedāvājis tās kaimiņam, lai būtu kur pildīt saldējumu. Pircējiem jaunums bijis ļoti pa prātam. Un ir vēl joprojām. Tiesa, daļa dod priekšroku saldējumam uz kociņa, kas esot amerikāņu izgudrojums.

Ko saukt par saldējumu

Katrā valstī ir savas tradīcijas. Citur par saldējumu uzskata tikai klasiskā veidā gatavotu uzputotu piena produktu, citur šai kategorijai pieskaita saldētu sulu, pienu, jogurtu, kokosriekstu pienu u.c. Ir arī sorbets - sasaldēts augļu biezenis - un šerbets - līdzīgs produkts, kura sastāvā ir arī piena tauki. Īsts šerbets esot saldāks par tradicionālo saldējumu. Citi autori apgalvo, ka sorbets un šerbets ir viens un tas pats, un to sastāvdaļu klāstā iekļauj arī vīnu, šampanieti un liķieri. Vēl viens saldējuma veids ir parfē - sasaldēts putukrējums, kam garšu piešķir augļu, vaniļas, šokolādes, riekstu un dažādas citas piedevas. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj pagatavot arī tādu saldējumu, kas nemaz nesatur piena produktus - tas esot populārs Lielbritānijā. Savukārt Itālijā, kur saldējums bieži top mazās ražotnēs, tam nežēlo pilnpienu, olas un citus labumus.

Raksturīgs meksikāņu virtuves ēdiens ir cepts saldējums: to ļoti pamatīgi sasaldē, izveido lodītes, apviļā olā, kukurūzas pārslās un ļoti īsu brīdi cep dziļā tauku peldē. Dažai latviešu mājsaimniecei gan šādi eksperimenti beigušies bēdīgi: saldējums iztecējis no panējuma un karstā taukviela sākusi sprakstēt uz visām pusēm. Varbūt saldējums nebija pietiekami sasaldēts, varbūt nebija izvēlēta pareiza šķirne. Zinātāji teic, ka te vajadzīgs pietiekami trekns, no dabīgām izejvielām gatavots saldējums. Ar tik riskantām receptēm vispār ir jāuzmanās, iepriekš jānoskaidro visas detaļas, citādi var iedzīvoties arī apdegumos.

Receptes

Vienkāršs saldējums

Sastāvdaļas:

200 ml saldā krējuma (35%)

200 ml iebiezināta piena ar cukuru

Pagatavošana:

Saldo krējumu saputo, pievieno kondensēto pienu, izmaisa, lej traukā un sasaldē saldētavā.

Ķiršu saldējums

Sastāvdaļas:

1glāze ķiršu bez kauliņiem

1 glāze jogurta bez piedevām

5 tējkarotes cukura

Pagatavošana:

Ķiršus un jogurtu sasaldē saldētavā, pēc tam liek blenderī, pievieno cukuru un sablendē visu viendabīgā masā, liek trauciņos, pasniedz.