Neraugoties uz dabas kaprīzēm, bez rabarberiem palikuši neesam, kaut arī dažviet tie nav tik lekni kā allaž un steidz ātrāk izziedēt. Tautas ticējumam, ka rabarberus drīkst ēst tikai līdz Jāņiem, ir racionāls pamats: pārauguši rabarberi satur daudz skābeņskābes, kas nenāk par labu ne garšai, ne ēdāja veselībai. Vēl viens iemesls pasteigties ir tas, ka trauslos, sulīgos, tomēr skābenos rabarberu kātus jau sāk izkonkurēt zemenes, saldie ķirši un mellenes no Spānijas, Grieķijas un citām siltākām zemēm.
Rabarberu vēsturiskā dzimtene, cik nu pētniekiem izdevies noskaidrot, esot Ķīna, kur tie pazīstami kopš piektā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Tie gan bijuši atšķirīgi no saviem šodienas ciltsbrāļiem, kas aug mūsu dārzos. Rabarberi tolaik lietoti, lai ārstētu cingu un drudzi, lai veicinātu gremošanu, novērstu aizcietējumus un dziedētu mutes un deguna gļotādu. Līdz Eiropai rabarberi nonākuši galvenokārt caur Krieviju. Cik var spriest, šī nodarbe tirgoņiem bijusi ienesīga, bet reizēm arī riskanta, jo laiku pa laikam varas iestādes pasludinājušas rabarberu tirdzniecību par valsts monopolu, līdz ar to katram, kurš visu preci nav pārdevis kronim par noteiktu cenu, draudējusi mantas konfiskācija, bet kādu brīdi 18. gadsimtā - pat nāvessods. Cenas ziņā Ķīnas rabarberi varējuši mēroties ar safrānu un opiju. Savukārt tos rabarberus, kuri auga pašā Krievijā, medicīniskā kolēģija bija atzinusi par ārstniecībai nepiemērotiem. Toties tie gluži labi derēja ēšanai, jo ar laiku kļuva par pieprasītu eksporta preci Eiropā.
Kāpēc tāds nosaukums «rabarberi»? Ir avoti, kuri vēsta, ka senais Volgas upes nosaukums esot Rha un pie tās dzīvojuši barbari - no turienes arī cēlies rabarberu vārds daudzās valodās. 1750. gadā kāds Krievijas ārsts, uzvārdā Groters, no Buhāras tirgoņiem iepircis ārstniecības rabarberu sēklas un nosūtījis tās slavenajam dabas pētniekam Linnejam, kurš izaudzējis rabarberus un vēlāk tos zinātniski aprakstījis. 1873. gadā Prževaļskis atvedis rabarberu sēklas no Ķīnas un iesējis Pēterburgas botāniskajā dārzā. Savukārt vācu botāniķis Tafels atvedis uz Šveici rabarberu sēklas no Tibetas. Izaudzētie augi kļuvuši par mūsdienu rabarberu priekštečiem. Rabarberi aug daudzos dārzos Eiropā un Amerikā, tie nav īpaši prasīgi, labi jūtas un arī labi izskatās, ja vien nekrīt par upuri gliemežiem. Tomēr stipri apgrauztās lapas var noraut, un to vietā aug jaunas.
Der zināt:
* Novācot rabarberus dārzā, kāti jāizrauj, nevis jāgriež ar nazi.
* Pērkot rabarberus, izvēlas stingrus, košus, nesavītušus, trauslus, ne pārāk lielus un ne pārāk šķiedrainus kātus.
* Rabarberi satur C vitamīnu, karotīnu, kālija, kalcija, fosfora, magnija sāļus un organiskās skābes - ābolskābi, citronskābi, dzintarskābi, kā arī skābeņskābi.
* Svaigus rabarberus uzglabā ledusskapī, ietītus pārtikas plēvē vai iesaiņotus polietilēna maisiņā.
* Rabarberus mizo īsi pirms lietošanas, mizu novelk virzienā no kātiņa apakšas uz augšu.
* Ziemas krājumiem rabarberus var sasaldēt: kātus nomizo, uz vienu minūti iegremdē vārošā ūdenī, pēc tam atdzesē aukstā ūdenī, rūpīgi nosusina un pilda saldēšanai domātajos maisiņos vai kārbiņās. Kātus var saldēt, arī sagrieztus gabaliņos, ar nelielu cukura piedevu (ap 60 g cukura uz 500 g rabarberu). Tos atlaidinot, izdalās garšīgs sīrups.
* Nevajadzētu rabarberus turēt alumīnija vai cita rūsoša metāla traukos, jo tad rabarberi kļūst pelēcīgi un zaudē daudz no savas vērtības. Piemēroti ir nerūsējošā tērauda vai emaljēti katliņi, kā arī trauki ar teflona vai keramisko klājumu.
* Rabarberi ļoti ātri izvārās mīksti. Ja gabaliņus grib saglabāt veselus, tos liek nelielā vāroša ūdens daudzumā, kam pievienots cukurs, un vāra uz lēnas uguns 7-10 minūtes.
* Gatavojot soļanku, skābēto gurķu vietā var pievienot sagrieztus rabarberu kātus.
* Lietpratēju domas dalās jautājumā par rabarberu lapu izmantošanu uzturā. Vieni norāda, ka lapas ir indīgas, citi uzskata, ka tās var izmantot zupām un tīteņiem, jo vienmēr esot tā darījuši.
* Rabarberu desertus un ievārījumus var saldināt ar balto vai brūno cukuru, medu vai kļavu sīrupu, no garšvielām tiem mēdz pievienot kanēli, vaniļu un ingveru; var izmantot arī citronu un apelsīnu miziņas, piparmētras, citronmelisas.
* Sīki sagrieztus rabarberus var sajaukt ar cukuru un slēgtā traukā ievietot ledusskapī. Cukurs izkūst, rabarberi izdala sulu un iznāk garšīga svaiga piedeva brokastu putrai, jogurtam vai pankūkām.
Receptes
Rabarberu Margarita
Sastāvdaļas:
3 rabarberu kāti
pusglāze ūdens
pusglāze cukura
4 glāzes ledus
80 ml tekilas
Pagatavošana:
Rabarberus notīra, sagriež gabaliņos, liek katliņā, pārlej ar ūdeni, uzliek vāciņu un vāra uz lēnas uguns 15 minūšu. Iegūto šķidrumu izkāš, pievieno cukuru, izmaisa, lai tas izšķīst, atdzesē. Sasmalcinātu ledu, tekilu un iegūto sīrupu sablenderē, lej dzērienu glāzēs un tūlīt pasniedz.
Cūkas krūtiņa rabarberu mērcē
Sastāvdaļas:
2 kg cūkas krūtiņas
7 rabarberi
3 ēdamkarotes olīvu eļļas
1 sīpols
3 ēdamkarotes brūnā cukura
3 ēdamkarotes tomātu pastas
3 ēdamkarotes sarkanvīna etiķa
3 ēdamkarotes medus
sāls
malti sarkanie pipari
Pagatavošana:
Gaļu sagriež šķēlēs, ierīvē ar sāli un pipariem. Notīrītus rabarberu kātus sagriež mazos gabaliņos, liek katlā, pārlej ar nelielu ūdens daudzumu, uzvāra un turpina vārīt, līdz rabarberi mīksti. Tos notecina un sablenderē viendabīgā biezenī. Tikmēr cepeškrāsni iesilda līdz 170 grādiem. Gaļu apcep pannā olīvu eļļā no abām pusēm, izņem un atliek malā. Pannā liek sīki sagrieztu sīpolu, maisot cep piecas minūtes, pievieno rabarberu biezeni, cukuru, tomātu pastu, etiķi un medu, izmaisa. Iegūto masu pārliek cepeša traukā, ieliek gaļu un apgroza, lai tā apviļātos. Uzliek vāku vai pārsedz ar cepamo foliju, liek cepeškrāsnī un cep mīkstu, noņem traukam vāku vai foliju un uz brīdi atliek cepeškrāsnī atpakaļ. Pasniedz ar vārītiem rīsiem.
Saldēts rabarberu un zemeņu našķis
Sastāvdaļas:
3 rabarberu kāti
500 g zemeņu
180 ml apelsīnu sulas
120 ml grieķu jogurta
pusglāze medus
šķipsniņa sāls
Pagatavošana:
Notīrītus, gabaliņos sagrieztus rabarberus kopā ar zemenēm, sulu un sāli vāra trīs minūtes, atdzesē. Pievieno jogurtu un medu, sablenderē viendabīgā masā, lej veidnītēs, liek saldētavā un sasaldē. Pirms pasniegšanas veidnīti uz mirkli patur zem silta ūdens, lai varētu pārlikt masu deserta trauciņos. Rotā ar augļiem, ogām, riekstiem pēc patikas.