KULINĀRIJA: Turku svētā Ādama maize

Turku maize ir plāna, ar nelielu, bet ļoti elastīgu mīkstumu. Mīkla šīs maizes cepšanai tiek gatavota ļoti lēnām, līdz ar to izcepta maize iegūst izteiksmīgu aromāta buķeti un piesātinātu garšu. Pēdējais akcents, kas lieliski papildina turku maizes aromātu un garšu, ir saldkrējuma sviests – ar to maizīte tiek pārziesta, kamēr vēl karsta.

Turku maize lieliski garšo kopā ar pienu, tā labi sader ar dažādiem piena un skābpiena produktiem. Noteikti nogaršojiet turku maizi arī kopā ar marinētu grilētu gaļu!

Ir saglabājušās liecības par to, ka jau sendienās svētkos Turcijā tikusi cepta maize ar dažādām piedevām: sviestu, garšvielām un aromātiskiem augiem. Populārāko garšvielu vidū tiek minētas romiešu ķimenes, melnsēklītes, safrāns, kā arī fenheļa, sezama, sinepju un arbūza sēklas. Dažkārt kāda noteikta veida maize iekaroja popularitāti atsevišķā turku lielvalsts (Osmaņu impērijas) reģionā tādēļ, ka to dāvanā vietējiem valdniekiem bija sūtījis sultāns. Dāvanu grozā līdz ar maizi tradicionāli tika likts arī vīns un citas veltes. Viens no Turcijā populāriem maizes veidiem ir arī lavašs. Šis un citi papīra plānie maizes veidi ir bijuši iecienīti klejotājcilšu – turku nomadu – vidū, jo šāda veida maizi karstajā vasarā varēja uzglabāt ilgāk. Pret maizi Turcijā izturas ar lielu cieņu, jo savulaik tā bijusi būtiska izdzīvošanai. Arī turku valodā pastāv izteiciens “pelnīt dienišķo maizi”.

Turki maizi mēdz ēst visās ēdienreizēs. Dažkārt tā ir uzkoda, citreiz – daļa no pamatēdiena. Brokastīs maizi pasniedz vēl siltu, sagrieztu šķēlēs, un bauda kopā ar sviestu, ievārījumu vai medu, piedzerot tēju. Lielākoties maizes cepšanai Turcijā tiek izmantoti kvieši. Daudz retāk kviešu milti tiek jaukti kopā ar miežu, rudzu vai kukurūzas miltiem. Lai cilvēkiem vienmēr būtu iespēja iegādāties svaigu maizi, tā tiek cepta vairākas reizes dienā, izplatot siltas maizes smaržu tuvā un tālā apkārtnē.

Vietējā leģenda vēsta, ka gardās maizes pagatavošanas noslēpumus senlaikos turku maizniekiem atklājis visu maiznieku aizgādnis svētais Ādams, kurš savukārt tos uzzinājis no paša ercenģeļa Gabriēla.