PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Mī­les­tī­ba, sekss, ap­rē­ķins. Kā­pēc no­tiek kais­lī­bu īs­sa­vie­no­ju­mi

Mī­les­tī­ba no pirm­ā acu ska­ta

«Es­mu ie­mī­lē­ju­sies gan no pirm­ā, gan no ot­rā acu ska­tie­na. Vār­da tie­šā no­zī­mē. Pēc tam se­vi šaus­tī­ju, jo es­mu iz­teikts prā­ta cil­vēks. To­brīd pil­nī­gi ne­ko sev ne­va­rē­ju ie­stās­tīt, jū­tas bi­ja tik pēk­šņas, ka pa­zau­dē­ju gal­vu,» reiz kā­dā at­klā­tā sa­ru­nā stās­tī­ja Ie­va, sim­pā­tis­ka sie­vie­te ap ga­diem četr­des­mit. Vi­ņai jo­pro­jām mī­les­tī­ba no pirm­ā acu uz­me­tie­na šķiet ne­at­ri­si­nāms rē­buss. Ie­va ir pār­lie­ci­nā­ta, ka vēl­reiz šā­du ne­prā­tī­bu ne­at­ļau­sies... Uz­klau­sot šo pie­mē­ru, Ju­ris Kau­liņš sko­pi no­smej, ka ne­kad ne­va­jag teikt ne­kad.

Un to­mēr - kā­pēc jū­tas mēdz uz­lies­mot kā brī­num­sve­cī­te, jau pir­ma­jās tik­ša­nās mi­nū­tēs? Ie­spē­jams, ir sa­ti­ku­šies di­vi sa­de­rī­gi cil­vē­ki, ku­rus vie­nu pie ot­ra sais­ta at­bil­sto­ša ener­ģē­ti­ka. Sa­vu­kārt ho­ro­sko­pā var re­dzēt, vai cil­vēks ir ko­mu­ni­kabls. Tā­diem ir lie­lā­kas ie­spē­jas bie­žāk pie­dzī­vot «klik­šķi», kad esi uz vie­tas beigts no kār­tē­jās ie­mī­lē­ša­nās. Šos ti­pā­žus mēdz dē­vēt par don­žu­āniem, brun­ču med­nie­kiem vai sir­žu lau­zē­jiem. «Sie­vie­tes, starp ci­tu, uz tā­diem «krīt»,» sen zi­nā­mu pa­tie­sī­bu at­gā­di­na as­tro­logs un vien­lai­kus mie­ri­na, ka lie­līb­nie­ku ar ne­eso­šiem pa­nā­ku­miem mī­las fron­tē gan ir vai­rāk ne­kā re­ālu ma­čo.

As­tro­lo­gi zi­nās teikt, ka kon­krē­ta­jā ga­dā cil­vē­kiem, starp ku­riem aiz­sā­kas ie­mī­lē­ša­nās, tā ie­rak­stī­ta zvaig­znēs kā ten­den­ce pie­vēr­sties at­tie­cī­bām. Un ne­kur no šīm jū­tām ne­sprukt! Mē­ģi­nu pro­vo­cēt as­tro­lo­gu, tau­jā­jot, vai ie­spē­jams pa­likt bez zvaig­znēs no­lem­tās ro­man­ti­kas, ja īs­ta­jā lai­kā, īs­ta­jā vie­tā ne­iz­do­das uz­skriet vir­sū īs­ta­jam cil­vē­kam, ku­ru pa­re­dzēts ie­mī­lēt vai vis­maz vi­ņam ie­pa­tik­ties. «Ja kon­krē­ta­jā ga­dā ir ten­den­ce uz at­tie­cī­bām, tad kaut ko sa­tiks un kaut kas no­tiks. To pie­rā­da prak­se,» Ju­ris Kau­liņš ir bez­kais­līgs. «Ja vien cil­vēks ap­zi­nā­ti ne­ie­spī­tē­sies - es pie­rā­dī­šu, ka ne­kas ne­no­tiks!»

Ne­kad ne­dzī­vo­šu kā ve­cā­ki!

As­tro­lo­ga pie­re­dze ļauj se­ci­nāt, ka cil­vē­ka rī­cī­bu un dzī­ves ce­ļu no­sa­ka arī ģi­me­nes man­to­jums. In­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā tas ir sa­ska­tāms un lie­lā­ko­ties spil­gti iz­pau­žas ener­ģē­tis­ki spē­cī­giem cil­vē­kiem, kas nav ap­mie­ri­nā­ti ar dzī­vi ve­cā­ku ģi­me­nē. Ju­ris Kau­liņš at­kal pie­sauc tau­tas gud­rī­bu: «Es­mu pār­lie­ci­nā­jies, ka ābols no ābe­les tie­šām tā­lu ne­krīt. Mēs daudz ko man­to­jam no sen­čiem - kā vei­do­jam at­tie­cī­bas, kā uz­ve­da­mies. Ne vel­ti sa­ka - ja gri­bi re­dzēt sie­vu ve­cum­die­nās, pa­ska­ties uz sie­vas­mā­ti! Ja gri­bi zi­nāt, kāds bū­si pats, pa­ska­ties uz sa­vu tē­vu. Ta­jās ģi­me­nēs, ku­rās ir ne vi­sai veik­smī­ga ģi­me­nes dzī­ve, cil­vē­kiem jā­mē­ģi­na mai­nīt sa­vus pa­ra­du­mus. Pro­tams, tas nav vieg­li.»

Ka­te­go­ris­kā no­stā­ja «es ne­kad ne­dzī­vo­šu tā, kā ma­ni ve­cā­ki» ag­ri vai vē­lu ie­gā­zīs, un gri­bot ne­gri­bot pa­ra­lē­les ar tē­va vai mam­mas rī­cī­bu nāk­sies vilkt. Vis­bie­žāk - tie­ši at­tie­cī­bu jo­mā.

«Bēr­nī­bā, pui­ka bū­dams, no­lē­mu, ka bū­šu ci­tāds ne­kā mans tēvs. Tāds, lai bēr­niem par ma­ni ne­bū­tu jā­kau­nas. Tēvs ne­bi­ja slikts cil­vēks, bet vi­ņam bi­ja pro­blē­mas. Ar šā­du do­mu es­mu dzī­vo­jis, bet tas pro­blē­mas ma­nā ģi­me­nē ne­no­vēr­sa. Var­būt pro­blē­mas ra­dās tie­ši tā­pēc, ka sa­vā lau­lī­bā un ģi­me­nē bi­ju pā­rāk pa­reizs. Tēvs iz­šķī­rās, vec­tēvs iz­šķī­rās, un bei­gu ga­lā lī­dzī­gas, kaut arī ci­tā­da rak­stu­ra pro­blē­mas pie­mek­lē­ja arī ma­ni. Es­mu šķī­ries,» kon­sta­tē Ju­ris Kau­liņš.

AT­TIE­CĪ­BU STĀS­TIŅŠ

No­tiks tas, kam lemts no­tikt

Aiga un Ro­lands mā­cī­jās vie­nā kla­sē. Sko­lā starp vi­ņiem jū­tu ķī­mi­ja ne­vei­do­jās, bet pad­smit ga­dus vē­lāk abi, dzī­vo­da­mi kai­mi­ņos, sa­ti­kās un pēc īsa un ro­man­tis­ka ro­mā­na ap­pre­cē­jās. Kla­ses­bied­ri sa­li­do­ju­mā no­el­sās vien - kas to bū­tu do­mā­jis! Ne­viens cits pār­is vi­ņu vi­dū nav iz­vei­do­jies.

Iz­bi­ju­šo kla­ses­bied­ru mī­las stās­tu as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš iz­ķi­dā pa­vi­sam prag­ma­tis­ki. Var­būt sko­lā abiem bi­ja pe­ri­ods, ku­rā at­tie­cī­bu vei­do­ša­na ne­bi­ja sva­rī­ga. Pēc kā­da lai­ka zvaig­znes sa­stā­jās tā, ka at­tie­cī­bu jau­tā­jums kļu­va ak­tu­āls. Ja cil­vē­ki sa­tie­kas tā­dā brī­dī, tad pa­tik­ša­nas vai ie­mī­lē­ša­nās klik­šķis var no­strā­dāt zi­be­nī­gi.

Vai­rā­ku­mam cil­vē­ku dzī­ves lai­kā ir pe­ri­odi, kad at­tie­cī­bu un mī­las lie­tas kļūst sva­rī­gas. To var re­dzēt kon­krē­tā pe­ri­oda ho­ro­sko­pā. Pie­mē­ram, ir ga­di, kad sie­vie­tei pa­stāv lie­las ie­spē­jas ie­pa­zī­ties, ap­pre­cē­ties vai pa­likt stā­vok­lī. Sa­vu­kārt ci­tos pe­ri­odos, lai kā vi­ņa mē­ģi­nā­tu, bēr­nu ie­ņemt ne­kā­di ne­iz­do­das.