Lai gan Zviedrija nav liela valsts, tās pieredze deviņdesmito gadu krīzes pārvarēšanā var kļūt par vērtīgu mācību citām valstīm. Zviedru ekonomists, Zviedrijas uzņēmumu federācijas ģenerālddirekotrs un bijušais Zviedrijas finansu ministra valsts sekretārs Urbans Bekstroms (Urban Bäckstrom) norāda, ka iepriekš krīzes pārvarēšanai Zviedrija izmantojusi atbalstu valsts ražošanai un eksporta palielināšanu, raksta "db.lv".
Zviedrijas krīze sākās 1991. gadā ar pirmo lielo bankrotu finanšu tirgū. Tam sekoja citi krīzes notikumi:
- Dziļa krīze iedragāja lielu daļu banku sistēmas. Viena banka bankrotēja, tajā pašā laikā citas bankas pieprasīja steidzamu valsts atbalstu;
- Nekustamo īpašumu vērtība četru gadu laikā samazinājās par 35 %, bet banku akciju cena - par 55 % trīs gadu laikā;
- Neskatoties uz Zviedrijas centrālās bankas mēģinājumiem mākslīgi uzturēt nacionālās valūtas vērtību, kronas vērtība samazinājās par aptuveni 25 % 1992. gadā - gadu pēc krīzes sākuma;
- Krīzes rezultātā krasi samazinājās ekonomiskā aktivitāte un uzņēmējdarbība. Trīs gadu laikā Zviedrijas IKP samazinājās par 7 %, bet bezdarba līmenis piecu gadu laikā pieauga par 7 %;
- Trīs gadu laikā valsts parāds pieauga par 50 %, budžeta deficīts bija 12 % no IKP. IKP kritums noveda pie nodokļu ienākumu samazinājuma, tajā pašā laikā, kad pieaugošā bezdarba dēļ bija nepieciešams palielināt izdevumus sociālajām vajadzībām.
Lai gan krīze, kas sākās ASV 2007. gadā, kopš tā laika ir izplatījusies visā pasaulē, ASV skats uz nākotni ir definēts - globāla ekonomikas atveseļošanās. Ja pieņem, ka ASV piedzīvo tipisku krīzi, tad var sagaidīt, ka IKP samazināsies arī šogad. Bezdarba līmenis varētu sasniegt maksimumu - 12 %, un kopējā valsts parāda summa palielināsies par 50 %, kas būs apmēram 90 % no IKP.
Taču, ja ASV sekos Zviedrijas modelim, tad izrādīsies, ka lielākās finanšu sektora problēmas jau ir aiz muguras, bet pati ekonomiskā krīze gandrīz vēl ir tikai priekšā.
Zviedrijā IKP kritums ilga trīs gadus, bet pēc tam ekonomika atlaba, pateicoties straujam eksporta pieaugumam, un katru gadu ražošanas apjomi valstī palielinājās par 10 %.
Finanšu krīze un valūtas krīze bieži ir savstarpēji saistītas, tomēr ASV gadījumā tā nav. Tā vietā, paradoksālā kārtā, dolāra vērtība pagaidām vairāk vai mazāk saglabājas, turklāt, neskatoties uz to, ka ASV ir krīzes epicentrs, šīs valsts parādsaistības tiek uzskatītas par visdrošākajām investīcijām pasaulē.
Tāpat var izskatīt divus scenārijus, pēc kuriem attīstīsies dolāra liktenis nākamos piecus gadus. Pirmais scenārijs - dolārs saglabās savas pozīcijas un pat nedaudz sadārdzināsies. Otrais scenārijs paredz, ka ASV ekonomikas kritums un pieaugošās finanšu problēmas novedīs pie straujas dolāra vērtības samazināšanās. Daži aprēķini liecina, ka dolārs būtu jādevalvē par 40 %, lai nolīdzsvarotu ASV starptautiskās maksājumu saistības.
Neviens no scenārijiem neder ne Eiropai, ne pārējai pasaulei. Pēdējās desmitgades laikā, ātri augošās aziātu ekonomikas, kā arī Eiropas Savienības ekonomikas, tādas kā Vācija un Eiropas ziemeļu valstis, pārsvarā augušas uz eksporta bāzes rēķina un pateicoties veiksmīgai ekonomiskai stratēģijai. Rezultātā, pieaugums šajās valstīs ir atkarīgs galvenokārt no pieprasījuma ASV, bet Eiropas un Āzijas valstu ražošanas sektori ir kļuvuši pārāk lieli, lai varētu pastāvēt ilgtermiņā.
Tādējādi, abi šie scenāriji, šķiet, neļauj pieaugt ekonomikai uz eksporta rēķina. Jebkurā gadījumā bagātās Eiropas valstis ciestu no nemainīga strukturāla samazinājuma un ražošanas krituma: daudzās jomās kritums, kuru mēs tagad redzam Eiropas ražošanā, nav uzskatāmi par īslaicīgu ekonomisko izmaiņu sekām, bet gan ir daļa no ilgtermiņa rūpniecības sektora regulēšanas.
Viens no svarīgākajiem esošās krīzes iemesliem ir starptautiskās tirdzniecības un kapitāla plūsmas nesabalansētība, kas pieauga daudzu gadu laikā. Lai izkļūtu no krīzes, katrai valstij un kontinentam būtu jādomā par iekšējā tirgus aizpildīšanu. Tikai tad Eiropai būs dinamisks iekšējais tirgus un mēs varēsim novērot sabalansētu ekonomisko izaugsmi Eiropā. Un šī mērķa sasniegšana šodien ir svarīgāka kā jebkad agrāk, jo paies vēl pietiekami liels laiks, lai ASV atkal varētu uzņemties pasaules ekonomisko procesu «stūrēšanu».