Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš publiski atzīst, ka Liepājas metalurga īpašnieki pēdējo mēnešu laikā patukšojuši uzņēmuma kasi par vairāk nekā 25 miljoniem latu.
K. Āboliņš stāsta par laika posmu kopš šā gada 22. janvāra, kad Liepājas metalurga vadītāji paziņoja par sava uzņēmuma atrašanos tuvu bankrotam. Ja šādu tuvumu var mērīt naudā, tad Liepājas metalurgs pietuvojies bankrotam par jau minēto naudas summu. Tā aizceļojusi pamatā uz divām adresēm, kas saucoties Stemcor Lielbritānijā un Torlina Lietuvā. Liepājas metalurgs vēl pastāv, jo to uztur Valsts kase.
Līdz tuvākajai no minētajām adresēm jau bija nonākuši žurnālisti no Latvijas. Firmas reģistrācijas vietā Kauņā tika atrasts metāllūžņu uzpirkšanas vagoniņš. Tālāk atradies arī pāris istabu birojs, kura tuvumā sastaptie cilvēki teikuši, ka Torlina darbinieki sen neesot manīti. Lietuvas Ģenerālprokuratūras pārstāvji apstiprinājuši, ka viņi trenkājot Torlina jau kopš 2010. gada, kad pamanījuši metāllūžņu tirdzniecības starpniecības shēmu, kas ļāvusi izvairīties no nodokļu maksāšanas Lietuvai. Lietuvieši par shēmas sastāvdaļām atzinuši gan Torlina, gan Liepājas metalurgu, bet neko vairāk izpaust viņi nevarot – protams, izmeklēšanas interesēs. Latvijā gada jubilejai tuvojas izmeklēšana par Liepājas metalurga izsaimniekošanu, par ko pierādījumus bija savācis uzņēmuma juridiskais līdzīpašnieks Kirovs Lipmans. Viņa kompanjoni ir spējuši padzīt viņu no uzņēmuma pārvaldīšanas. Arī uz viņa vārda krājas zaudējumi, ko cieš uzņēmums, pērkot metāllūžņus par mākslīgi paaugstinātām cenām un pārdodot metālu par mākslīgi pazeminātām cenām. Labumu, toties, gūst personas, kuras šādus darījumus veic. Saprotama bija K. Lipmana vēlēšanās šādu naudas pārdali izjaukt, tomēr vēršanās pie policijas bija kopš paša sākuma bezcerīga lieta. Vakar Neatkarīgajai nācās noklausīties latvisko versiju par izmeklēšanas noslēpumu sargāšanu. To sniedza Valsts policijas preses pārstāve Sigita Pildava. Izrādās, ka noziegumu neatklāšana gada, divu gadu un desmit gadu laikā liecinot nevis par policijas nekompetenci, pērkamību u. tml., bet par policijas pašaizliedzību, izmeklēšanas interesēm ziedojot pašu visdārgāko. Tās neesot policistu dzīvības, bet policijas labais vārds. S. Pildava teicās saprotam, ka viņas apgalvojumi par šīs un citu lietu izmeklēšanu neizklausoties ticami, bet tikai pilnīga izmeklēšanas slepenība nodrošināšot to, ka noziegumi galu galā tikšot atklāti. Viņa gan nespēja nosaukt nevienu piemēru, kur slepenība būtu jau devusi rezultātu – atklātu ekonomisko noziegumu.
Var rasties iespaids, ka policijas nostātiem par izmeklēšanu netic arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Viņa preses pārstāve Daiga Holma klāstīja gari un plaši, ka tiesiskajā Latvijā Iekšlietu ministrija ar visu ministru un Valsts policija esot pilnīgi nošķirtas iestādes un ministrs par policistu darbošanos Liepājas metalurgā drīkstot uzzināt tikai no avīzēm.
Būtu nepareizi prasīt no jebkuras citas valsts iestādes to, ko nespēj attiecīgās valsts policija kā kopums iestādēm ar monopoltiesībām uz fizisku vardarbību, aizturot un pratinot cilvēkus, uzlaužot un pārmeklējot telpas utt. Liepājas metalurga gadījumā pilnīgi bezspēcīga ir Finanšu ministrija, kas garantējusi uzņēmumam 60 miljonu latu kredītu un tagad nezina, vai kaut 60 latu no tā ir iztērēti uzņēmumā, ja jau tieši tajā brīdī, kad vajadzētu sākt darboties uzņēmuma modernizētajām iekārtām, uzņēmums tiek slēgts. Paldies finanšu ministram Andrim Vilkam vismaz par publisko atzīšanos, ka Liepājas metalurga īpašnieki «vazā valsti aiz deguna». Lūk, viņa stostīšanās pēc jautājuma, vai valstij tomēr nevajadzētu apturēt Liepājas metalurga naudas izsūtīšanu uz tādām adresēm kā Torlina: «Nē. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka nē. Tā tika izvēlēta šī forma, un es domāju, ka tās summas būtu... tā situācija būtu vēl smagāka.» Ar to domāta viņa situācija, ja viņš būtu izjaucis Liepājas metalurga un Valsts kases iztukšošanu.