Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kas izvēlējušās neieviest eiro, katrai ir sava motivācija, vietnē "www.makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs, kurš analizējis iemeslus, kāpēc eiro nesteidzas ieviest Lielbritānija, Zviedrija, Polija un Dānija.
"Parasti šīs valstis tiek minētas kā valstu grupa, nevis katra individuālā valsts atsevišķi. Eiro skeptiķi visbiežāk ignorē individuālos argumentus, kas katrai no valstīm savulaik ir likuši izšķirties par dzīvošanu bez eiro un kas to ļauj darīt arī arvien," norāda Kasjanovs.
Būtisks faktors ir šo tautsaimniecību lielums, ko raksturo to iekšzemes kopprodukta (IKP) īpatsvars kopējā ES IKP. Pēc "Eurostat" datiem, Lielbritānija veido 13,8% no ES IKP, Zviedrija - 3,1%, Polija - 2,9%, Dānija - 1,9%. Salīdzinājumam - Latvija veido vien 0,2% no ES IKP.
Minēto četru valstu iekšzemes tirgi ir ievērojami lielāki nekā Latvijā. Tas nozīmē, ka tautsaimniecībā lielāku nozīmi veido iekšējais tirgus - tas spēj ģenerēt pieprasījumu pēc vietējās rūpniecības produkcijas un tādējādi darba vietas. Tieši tautsaimniecības iekšējā tirgus lielums ir faktors, kas ļauj ekonomikas cikla svārstīguma apstākļos saglabāt vienmērīgāku ekonomisko izaugsmi bez lielām svārstībām, skaidro ekonomists.
Raksturojot katru valsti atsevišķi, Kasjanovs uzsver, ka Dāniju nosacīti var uzskatīt par vistuvāko Latvijas tautsaimniecībai no minētajām četrām valstīm. Tāpat kā Latvija, tā ir Eiropas mērogā maza un salīdzinoši atvērta ekonomika, ar labu ģeogrāfisko atrašanās vietu, labi attīstītu transportu pakalpojumu sektoru. 1992.gadā Dānija noraidīja Māstrihtas līguma pieņemšanu, uzskatot tajā ietvertos nosacījumus par neatbilstošiem tā brīža Dānijas politiskajam un ekonomiskajam kursam. Tā vietā Dānija spēja panākt Māstrihtas līguma papildinājumu, kas zināms kā Edinburgas vienošanās un paredzēja, ka Dānija drīkst neieviest eiro.
Patlaban Dānijas krona ir piesaistīta eiro ar 2,25% svārstību koridoru. Dānijas eiro atbalstītāji min trīs galvenos argumentus - zemākas procentu likmes, kas varētu veicināt straujāku ekonomisko attīstību, valūtas maiņu izdevumu samazināšanos, ko pārsvarā aizstāv uzņēmēju organizācijas, un ārējās tirdzniecības aktivizēšanos. Savukārt eiro pretinieki galvenokārt izmanto argumentu, ka eiro ieviešanas gadījumā būtu jāatsakās no savas īstenotās monetārās politikas.
"Dānijas gadījumā interesanti ir arī tas, ka vēsturiski atbalsts eiro ieviešanai iedzīvotāju vidū ir bijis visai augsts. Tā pirms globālās krīzes eiro atbalstītāju īpatsvars bija stabili ap 55%, bet galvenā problēma ir bijusi politiskā griba referenduma izsludināšanai - politiskās partijas nespēja vienoties par piemērotāko mirkli referenduma ierosināšanai vai arī šis jautājums bija pārāk jūtīgs tā brīža politiskajos apstākļos," stāsta Kasjanovs.
Vistālāk no eiro ieviešanas starp minētajām četrām valstīm ir Lielbritānija. Lielbritānijas tautsaimniecība, salīdzinot ar Latviju, ir neskaitāmas reizes lielāka - tas ļauj ekonomikai darboties pašai par sevi un būt mazāk atkarīgai no ārējās tirdzniecības svārstībām. Tieši tāpat ir ar Lielbritānijas mārciņas monetāro bāzi - tā ir neskaitāmas reizes lielāka un attiecīgi daudz noturīgāka pret monetārajiem šokiem, spekulācijām par devalvāciju vai spekulatīviem uzbrukumiem.
Vēl viena nianse, kas runā par sliktu eiro ieviešanai Lielbritānijā, ir ārējas tirdzniecības struktūra - 2011.gadā Lielbritānijas galvenais eksporta tirgus bija ASV, savukārt importā otra lielākā - ASV, trešā - Ķīna, piektā - Norvēģija. Tātad salīdzinoši lielu daļu no ārējās tirdzniecības veido norēķini ne-eiro valūtās, tādēļ efekts no pievienošanās eirozonai var nebūt tik liels kā citu valstu gadījumā.
Ņemot vērā britu mārciņas seno un nozīmīgo lomu globālajā finanšu pasaulē, Lielbritānijā eiro optimisms nekad nav bijis augstā līmenī - dažāda veida aptaujas laika gaitā norādīja uz to, ka eiro ieviešanas pretinieki veido aptuveni 60%-80%.
"Un tas ir saprotams - Lielbritānija līdz pat Pirmajam pasaules karam bija viena no varenākajām pasaules ekonomikām, un attiecīgi tāda ir bijusi arī valūtas loma. Arī turpmākajos gados un globālās monetārās sistēmas pārmaiņu laikus Lielbritānijas mārciņai ir bijusi ļoti nozīmīga, lai arī pakāpeniski sarūkoša loma. Neskatoties uz aizvien pieaugošo eiro lomu globālajā finanšu tirgū, arī mūsdienās nevarētu teikt, ka Lielbritānijas mārciņa ir pilnībā zaudējusi savu spožumu. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem, 2011.gadā Lielbritānijas mārciņa bija trešā lielākā rezervju valūta pasaulē pēc ASV dolāra un eiro. Tādēļ nav brīnums, ka Lielbritānija tiesības neieviest eiro spēja integrēt jau Māstrihtas līgumā," norāda ekonomists.
Viņš atzīst, ka salīdzinoši bieži eiro skeptiķi min Poliju kā vienu no valstīm, kas teju pašaizsardzības nolūkos neievieš eiro. Tomēr arī šīs valsts salīdzināšana ar Latvijas situāciju nav pilnīgi korekta, jo pastāv faktori, kas abās valstīs ir būtiski atšķirīgi. Tiek aizmirsts par Polijas tautsaimniecības lielumu, tajā dzīvo ap 38 miljoniem iedzīvotāju, kā arī tās ciešo sasaiti ar Vācijas ekonomiku, kas savā veidā "velk" līdzi arī Polijas ekonomiku. Polijas galvenās ārējās tirdzniecības partnervalstis ir Vācija, Lielbritānija, Krievija, Itālija, Čehija un Francija.
Pievienojoties ES 2004.gadā, Polija uzņēmās saistības ieviest eiro. Tomēr patlaban nav konkrēta plānota perioda, kurā Polija varētu pievienoties eirozonai. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka Polija nav spējusi pildīt Māstrihtas kritērijus. Proti, Polija joprojām nav pievienojusies Valūtas kursa mehānismam II (VKM II) un Polijas zlots ir brīvi "peldoša" valūta.
Pēdējās krīzes laikā Polijas zlots būtiski zaudēja savu vērtību, kas ļāva Polijai gūt priekšrocības eksporta tirgos. Tomēr šī politika nav devusi pozitīvu efektu vidējā termiņā. Polijas ražotāji pārāk paļāvās uz cenu konkurences sniegtajām priekšrocībām un neaizrāvās ar savas produkcijas attīstīšanu, dažādošanu un jaunu realizācijas tirgu meklēšanu. Ar to nodarbojās Baltijas valstu uzņēmēji - ne velti tieši Baltijas valstu, īpaši Latvijas, rūpniecības rādītāji pēdējos gados pastāvīgi ir starp vadošajiem Eiropā, norāda centrālās bankas ekonomists. Kopš 2009.gada apstrādes rūpniecības saražotās produkcijas apjomi Polijā ir pieauguši par 20,1%, kamēr Latvijā - par 49%.
"Krīzes pārvarēšanas stratēģija patlaban atspoguļojas arī kopējā Polijas ekonomiskajā situācijā - izaugsmes tempi sarūk, ar problēmām saskaras apstrādes rūpniecība, pieaug budžeta deficīts. Pēdējā iemesla dēļ 2012.gadā Polija neizpildīja Māstrihtas budžeta deficīta kritēriju," informē Kasjanovs.
Viņš norāda, ka Polija nav atteikusies no ieceres iestāties eirozonā. Drīzāk ir bijuši atsevišķi politiķi, kuri eirozonas krīzes dziļākajā punktā ar skaļiem izteikumiem pret Polijas dalību eirozonā centušies vien palielināt savu vēlētāju atbalstu. Patlaban, kad eirozonas nākotnes aprises ir mazliet skaidrākas, Polija apsver pievienošanos eirozonā jau 2016.gadā.
Arī Zviedrija salīdzinoši bieži tiek minēta eiro skeptiķu argumentācijā. Zviedrijas krona ir brīvi "peldoša" valūta. Par Zviedriju bieži tiek nepareizi minēts, ka tai nav jāstājas eirozonā. Tas neatbilst patiesībai, jo 1994.gadā, pievienojoties ES, Zviedrija apņēmās ieviest eiro, norāda ekonomists.
Zviedrija izpilda četrus no pieciem Māstrihtas kritērijiem. Vienīgais kritērijs, kuru Zviedrija neizpilda, ir obligātā dalība VKM II, ko tā izmanto kā instrumentu, lai izvairītos no pievienošanās eirozonai, jo dalība VKM II ir brīvprātīga. 2003.gadā Zviedrijā bija konsultatīva rakstura referendums, kurā 56,1% iedzīvotāju nobalsoja pret pievienošanos eirozonai. Pēdējo gadu aptauju rezultāti rāda eiro skepses pieaugumu, tomēr to lielā mērā ietekmē eirozonas parādu krīzes sekas, skaidro ekonomists.
Zviedrijas galveno ārējās tirdzniecības partnervalstu vidū ir Norvēģija, Lielbritānija, ASV, Dānija - tātad valstis, kurās nav eiro. Tas lielā mērā izskaidro to, kādēļ Zviedrija līdz šim nav "rāvusies" eirozonā.
"Zviedrijas gadījumu var raksturot kā faktisko izņēmumu ("opt-out de facto"), jo valstij nav formalizētas atļaujas nestāties eirozonā. Tomēr faktiski skaidrs, ka eiro netiks ieviests tik ilgi, kamēr Zviedrijā konsultatīvā referendumā tauta neizteiks vēlmi ieviest eiro," skaidro centrālās bankas ekonomists. "Eiro skeptiķi jautās - tad kur ir atšķirība starp Zviedrijas gadījumu un Latviju? Elementāri - naudas bāzes apjomu ziņā. Zviedrijas krona ir pietiekami liela valūta, lai nebūtu jāuztraucas par spekulatīva rakstura uzbrukumiem (lai arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pat tik liela monetāra bāze tika pakļauta nopietniem uzbrukumiem) vai būtisku spiedienu uz valūtu. Latvijas gadījumā, neieviešot eiro, šis risks saglabājas."
Kasjanovs rezumē: Latvijas gadījumā ir jāņem vērā apstāklis, ka mūsu tautsaimniecība ir ļoti maza un atvērta. Tas nozīmē to, ka ilgtermiņā Latvijas tautsaimniecības attīstības potenciāls noteikti būs atkarīgs no panākumiem starptautiskajā tirdzniecībā.
"Ņemot vērā ģeogrāfisko valsts dislokāciju un integrāciju Eiropas ekonomikā, nākamais solis - eiro ieviešana - ir tikai loģisks turpinājums līdzšinējam ekonomikas politikas kursam. Jo īpaši ņemot vērā argumentu, ka mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis ir ieviesušas vai plāno ieviest eiro," uzsver Kasjanovs.
Divas valstis - Dānija un Lielbritānija - savulaik panākušas juridiski apstiprinātas izņēmuma tiesības, un tās drīkst nestāties eirozonā. Par pārējām valstīm, kas iestājušās ES, šāda vienošanās nepastāv, tātad formāli rindā uz stāšanos eirozonā joprojām ir Latvija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Čehija, kā arī Zviedrija un Polija.
Latvijas valdība izvirzījusi mērķi pievienoties eirozonai nākamā gada janvārī.