Lems par konverģences ziņojuma pieprasīšanu eiro ieviešanai Latvijai

Šodien pēc Ministru kabineta komitejas sēdes notiks Eiro ieviešanas koordinācijas padomes sēde, kurā tiks lemts par konverģences ziņojuma pieprasīšanu Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Centrālajai bankai (ECB), lai izvērtētu Latvijas gatavību dalībai eirozonā.

Kā aģentūru LETA informēja valdības Komunikācijas departamenta vadītāja Laine Kučinska, padomē izvērtēs arī Nacionālā eiro ieviešanas plāna izpildes rezultātus un citas aktualitātes.

Eiro ieviešanas koordinācijas padomes mērķis ir nodrošināt saskaņotu starpresoru sadarbību sekmīgai eiro ieviešanai Latvijā. Padomi vada Ministru prezidents un tajā darbojas vairāki ministri, Latvijas Bankas prezidents, Valsts kancelejas direktore un citi augstākās vadības pārstāvji.

Konverģences ziņojuma pieprasīšana ir solis ceļā uz Latvijas pievienošanos eirozonai. Ja EK un ECB ekspertu atzinums būs Latvijai labvēlīgs, gala politiskais lēmums par Latvijas uzaicināšanu iestāties eirozonā būs jāpieņem Eiropas Padomei.

Premjers Valdis Dombrovskis (V) ir paudis viedokli, ka Latvija izpilda Māstrihtas kritēriju ar drošu rezervi, līdz ar to neesot nekāda pamata domāt, ka konverģences ziņojums par gatavību pievienoties eirozonai varētu būt negatīvs. Atbildot uz jautājumu, vai ir kādi būtiski šķēršļi Latvijas virzībai uz eirozonu, premjers norādīja: "Ja paši virzīsimies uz priekšu un nopietni pie tā strādāsim, tad to mērķi arī sasniegsim."

Saeima janvāra izskaņā pieņēma eiro ieviešanas likumu, kas regulēs lata un eiro vienlaicīgas apgrozības periodu, abu valūtu paralēlās atspoguļošanas periodu, skaidrās naudas nomaiņu pret eiro un citus jautājumus. Eiro ieviešanas mērķa datums Latvijā ir 2014.gada 1.janvāris.

Valdības vadītājs ir paudis gandarījumu par Saeimas atbalstu eiro ieviešanas likumprojektam, jo līdz ar šī likuma pieņemšanu sagatavota visa normatīvā bāze, lai varētu virzīties uz priekšu ar eiro ieviešanas procedūru.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs (V) uzsvēra, ka lata nomaiņa pret eiro notiks pēc EK stingri noteikta maiņas kursa un pieņemtajā likumā paredzētā kārtībā, kas novērš jebkādas bažas par valūtas spekulācijām un veicinās drošības sajūtu cilvēkos.

Reirs uzsvēra, ka eiro ieviešana Latvijā balstīsies uz četriem galvenajiem pamatprincipiem. Tiesisko instrumentu nepārtrauktības princips nodrošinās, ka visi līgumi un juridiski saistošie dokumenti paliek spēkā, iestājoties eiro ieviešanas dienai. Cenu paralēlās atspoguļošanas princips nosaka, ka trīs mēnešus pirms un sešus mēnešus pēc eiro ieviešanas dienas visās cenu zīmēs, čekos un maksājumu apliecinošajos dokumentos kopsummas tiks parādītas gan latos, gan eiro. Treškārt, divas nedēļas pēc eiro ieviešanas dienas iedzīvotāji varēs maksāt gan eiro, gan latos. Ceturtkārt, skaidru naudu neierobežoti ilgi un neierobežotā daudzumā varēs bez maksas apmainīt pret eiro.

Tikmēr EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka ir izteikusies, ka nebūt nav teikts, ka Latvija šogad obligāti saņems ielūgumu pievienoties eiro, lai arī dažkārt izskan, ka Latvijas iestāšanās eirozonā jau ir izlemts jautājums.

Šteinbuka uzsvēra, ka Latvijai vēl ir jāiesniedz lūgums izvērtēt valsts ekonomisko situāciju, tad to vērtēs EK un Eiropas Centrālās bankas eksperti, bet galu galā Eiropas Padome pieņems politisku lēmumu. Kā uzsvēra EK pārstāve, tas esot mīts, ka Latvijas uzaicinājumu uz eirozonu noteiks tikai un vienīgi spēja uz īsi laiku izpildīt Māstrihtas kritērijus. Galvenais, kas tikšot vērtēts, būšot ilgtspēja - proti, Latvijas spējas šos šos kritērijus izpildīt ilgtermiņā.

Pēc Šteinbukas domām, arī sabiedrības negatīvais viedoklis pret eiro var ietekmēt lēmumu par to, tiks vai netiks Latvija aicināta pievienoties eirozonai. Kā skaidroja EK pārstāve, var pastāvēt bažas - ja iedzīvotāji ir tik neapmierināti ar eiro ieviešanu, tātad nākamajās vēlēšanās viņi var nenobalsot par esošajiem valdošajiem politiskajiem spēkiem un pie varas var nākt citi politiķi, kuriem var būt citas politiskās prioritātes, tie var mainīt fiskālo disciplīnu un valsts finanšu stāvokļa ilgtspēja var nebūt vairs iespējama.