Atgriežoties pie padomju laikā iedibinātajiem principiem, Latvijas Zivsaimnieku asociācija šobrīd reanimē kolektīvās saimniekošanas ideju – būvē kopīgu kuģi un krastā veido vienotu infrastruktūru kopīgam zvejnieku labumam.
Organizācijas prezidents Inārijs Voits skaidro: «Nacionālajā attīstības plānā zivsaimniecība vispār nefigurē. Tas nozīmē, ka mēs paši ar visu tiksim galā.» Vienīgais, ko zvejnieki prasa no valsts jaunajam finanšu plānošanas periodam (2014.–2020. gadam), ir nodrošināt piekļuvi Eiropas fondiem, kuros atrodas nozares attīstībai atvēlētā nauda.
Vēl pirms pāris gadiem I. Voits, saniknots par kārtējo kvotu samazinājumu, paziņoja, ka Latvijas zvejniecības vienīgā nākotne ir sekošana cukura nozares liktenim – kuģu sagriešana un nozares pārvākšanās uz kādu jūrniecības muzeju. Tagad viņš skaidro, ka toreizējais aicinājums zvejniekiem nolikt darba ieročus bija īslaicīga taktika, lai sasniegtu stratēģisko mērķi, proti, maksimālu valsts atbalstu. Tas izdevās. Nozare šobrīd ir dzīvotspējīga, flotes lielums samērots ar zivju daudzumu jūrā, un tagad jāsāk straujāk attīstīties.
Diskusijās, kā turpmāk būtu lietojama Eiropas Zivsaimniecības fonda nauda, zvejnieki patur spēkā prasību ieguldīt līdzekļus kuģu dzinēju nomaiņā. Arī atbildīgā Zemkopības ministrija to atbalsta, tomēr šāda iespēja ir maz ticama. Pavasarī, viesojoties Latvijā, ES zivsaimniecības un jūrniecības lietu komisāre Marija Damanaki skaidri pateica, ka tas nenotiks. Viņasprāt, labi dzinēji veicinās ūdeņu izkāšanu, tātad jāsecina – labāk, lai latviešu zvejnieki turpina klidzināt pa jūru ar vecām Baltikām un sagrabējušiem dzinējiem. Taču zvejnieki tā darīt negrasās un publiskā finansējuma atteikuma gadījumā ieguldīs modernizācijā savus līdzekļus. Iespējams, tiks vākta asociācijas biedru kolekte un veidots tāds kā savs motorizācijas fonds.
Bet jau šobrīd biedrība plāno būvēt kuģi, ko biedri varēs izmantot rindas kārtībā. Tas arī būs lietojams, lai apzvejotu kaut kādu iemeslu dēļ individuāli neiztērētās kvotas. I. Voits skaidro: «Princips tas pats, pēc kura savulaik darbojās zvejnieku kolhozi un šobrīd – lauksaimniecības kooperatīvi.» Kuģi plānots projektēt Edinburgā, bet būvēt – Rīgas kuģu būvētavā.
Nākamajos gados pieejamos ES līdzekļus zvejnieki rosina investēt ostās – labiekārtot piestātnes, uzstādīt kuģu izkraušanas manipulatorus, gādāt ritošo tehniku, organizēt remontdarbnīcas, celt saldētavas un tādā garā.
Paralēli lokālai nozares nākotnes plānošanai Latvijā Eiropas Komisija darina jauno zivsaimniecības politiku, kas spēkā stāsies 1. janvārī un regulēs zveju visā savienībā. Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta vadītājs Normunds Riekstiņš stāsta, ka būtisks jaunums tajā būs izmetumu aizliegums. Pašlaik nozvejotās zivis, kas ir kaut vai vienu centimetru mazākas par atļauto izmēru, jāizmet jūrā, kur tās nobeidzas. Taču, ko ar tām darīt pēc pārvešanas krastā, vēl karsti tiks diskutēts rudenī. Latvija uzskata, ka arī 35 centimetrus gara menca ir garšīga, tāpēc liekama galdā vai vismaz konservbundžā. Tikmēr Eiropas Komisija, atbildīgās komisāres M. Damanaki apvārdota, sliecas akceptēt nestandarta zivju izmantošanu tikai nepārtikas mērķiem. Pat labdarības iespēja, kas ļautu ar šīm zivīm barot cilvēkus pansionātos, tiek noraidīta. Protams, Dānijas zivju miltu rūpniekiem tas būtu izdevīgi.
Zvejnieku ienākumi un nozares dzīvotspēja nenovēršami ir saistīti ar kvotām, ko Komisija tradicionāli ik gadu piedāvā samazināt, bet nacionālās valdības cenšas atkarot. Attiecībā uz nākamo gadu kašķi varētu būt mazāki. Brētliņu nozvejai zinātnieku piedāvātais pieaugums ir 9%, zvejnieki prasa 22%. Savukārt mencai gaidāms samazinājums – zinātnieku piedāvājums 11%, zvejnieki tam piekristu, ja klāt tiktu dotas papildu zvejas dienas. Mencu krājums samazinās, jo šī zivs ir kanibāle un šogad mazuļi apēsti īpaši lielā skaitā. Iespējams tas saistīts ar Baltijas jūras sāļuma mazināšanos, pieļauj I. Voits. Jūras dienvidu gals ir sāļāks, un menca nevēlas doties uz saldākiem ūdeņiem meklēt savu parasto barību – brētliņas.