Sakarā ar norādēm uz Latvijas neatbilstību eiro ieviešanas kritērijiem Finanšu ministrija pagājušo piektdien nāca klajā ar solījumu sakārtot inflācijas rādītājus.
Paziņojums Latvijas ceļš uz eiro ir stabils ir personificēts. Tā sniegšana kļuva par pirmo publiski paveikto darbu Dacei Kalsonei, kura pirms mēneša tika iecelta par eiro projekta vadītāju Finanšu ministrijā. Uz turieni viņa pārvācās pēc piecpadsmit gadus ilga darba Latvijas Bankā. Kādu laiciņu viņa ir pabijusi Eiropas Centrālajā bankā (ECB), ir spējusi savienot darbu ar ekonomikas doktora zinātniskā grāda iegūšanu. Viņas rangs valsts pārvaldes sistēmā ļauj nodarboties tikai ar uzziņu sniegšanu sabiedrībai un – galvenais – savas ministrijas vadītājiem, un ar to starpniecību arī valdībai par ECB un Eiropas Komisijas prasībām Latvijai un Latvijas atbilstību šīm prasībām.
Savā paziņojumā D. Kalsone atzīmēja, ka «no četriem kritērijiem diskusijās parasti tiek skarts tikai viens no tiem – inflācijas kritērija izpilde. Pārējo kritēriju – ilgtermiņa procentu likmes, valsts budžeta deficīta un valdības kopējā parāda līmeņa – prasību izpilde ir nodrošināta.» Tālākajā tekstā viņa centās pierādīt, ka īstenībā ir nodrošināta arī inflācijas kritērija izpilde, pat ja pirmajā acu uzmetienā skaitļi rāda ko citu.
Skaitļus producē Ekonomikas ministrijas pārziņā esošā Centrālā statistikas pārvalde. Atbilstoši CSP matemātikai šā gada inflācijas aprēķināšanā, 0,8 + 0,1 + 0,6 = (-4,4 – (-4,3)) + (-4,3 – (-4,2)) = - 0,2 un tas pats vēl izrādās arī - 0,3. Pozitīvo un negatīvo skaitļu vienādošana nozīmē, ka Latvijā, pēc statistiķu aprēķiniem, patēriņa cenas vienlaikus aug un dilst. Ar to daudziem pietiks, lai sašutumā novērstos no tādām skaitliskām manipulācijām. Citi tomēr izmantos visus līdzekļus, lai iespējami ātrāk uzzinātu, kas īsti notiks ar eiro Latvijā 2014. gada 1. janvārī. Tiklab eiro ieviešana kā neieviešana sola ārkārtas ieņēmumus tiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kuri to uzzinās agrāk nekā citi. Diez vai publiski pieejamie inflācijas rādītāji ir izšķiroši, lai izskaitļotu eiro (ne)ieviešanu, taču tie noteikti tiks izmantoti, lai pamatotu lēmumu uzņemt vai neuzņemt Latviju eiro zonā.
Pēc oficiālās versijas, patēriņa cenas Latvijā kopš gada sākuma augušas par 0,8% janvārī, par 0,1% februārī un par 0,6% martā. Kopā sanāk aptuveni pusotra procenta trijos mēnešos un, tādā veidā turpinot, 6–7% gadā, ar kādiem nav jēgas grabināties pie eiro zonas ieejas. Šīs ieejas skaitliskā vērtība inflācijai pašlaik ir 3,1% gadā. Latvijas cerības tomēr iespraukties zonā pamato divi apsvērumi. Pirmkārt, degvielas cenas pieaugums pasaulē padarīšot šo ieeju platāku – paaugstinās ES vidējo inflāciju. Kandidātvalstis var spraukties zonā ar inflāciju, kas nepārsniedz vidējo rādītāju vairāk kā par 1,5 procentpunktiem. Nav gan skaidri pateikts, kuru valstu rādītāji tiks ņemti par kritēriju eiro zonas kandidātu mērīšanai. Otrkārt, salīdzināšanai tiek izmantots nevis 12, bet 24 mēnešu inflācijas rādītājs – pēdējo
12 mēnešu vidējā inflācija attiecībā pret vēl iepriekšējo 12 mēnešu vidējo inflāciju. Atbilstoši šādam mērīšanas veidam, visas V. Dombrovska valdības ar nodokļu, Latvenergo tarifu u.tml. maksājumu paaugstināšanu dzen uz augšu inflācijas rādītājus kopš 2009. gada, lai šogad mērāmā rādītāja pieaugumu būtu iespējams apturēt vai tas pats apstātos, atduroties pret Latvijas iedzīvotāju maksātspēju, t.i., pret maksātnespēju. Paradoksāli, bet tieši nodokļu un tarifu paaugstināšanu kā šādas maksātnespējas veicinātāju valdība cer izmantot par inflācijas slāpētāju.
Manipulācijas ar inflāciju un visiem pārējiem rādītājiem nav uzturamas ilgstoši. Piemēram, pret cilvēku maksātnespēju noteikti atdursies ne tikai inflācija, bet arī iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums. Ja savukārt IKP nepieaug, tad valdība nedrīkst pieļaut gada budžeta deficītu un valsts kopējā parāda pieaugumu, taču tas atkal nav iespējams, jo Latvijas gadījumā IKP izdevās vismaz nostabilizēt tikai tāpēc, ka valdība laiž apgrozībā aizlienētu naudu, kuras apriti statistiķi iegrāmato kā IKP.
Šobrīd nav zināms tas precīzais 2 x 12 mēnešu intervāls, kura ietvaros izdarītais cenu izmaiņu salīdzinājums parādīs Latvijas atbilstību vai neatbilstību tā sauktajiem Māstrihtas kritērijiem. Atšķirība tikai par vienu mēnesi šā intervāla izvēlē var izšķirt Latvijai doto novērtējumu. Šobrīd Latvija (tās valdība) tīri matemātiski atrodas komforta zonā, kurā statistiķi prot pašu paziņoto cenu pieaugumu martā par 0,6% pārvērst cenu pieauguma rādītāju samazinājumā. Pēdējo 12 mēnešu inflācijas rādītājs, lūk, izrādās sarucis no 3,4% februārī līdz 3,3% martā. Kā? Tā, ka šā gada cenu pieaugums par 0,6% bija kaut par procenta desmitdaļu zemāks nekā cenu pieaugums 2011. gada martā par 0,7%. Līdzīgi ir ar 12 mēnešu vidējās inflācijas rādītāju, kas tāpat sarucis par 0,1 procentpunktu un ieguvis 4,2% vērtību.
Kopš 2008. gada patēriņa cenas Latvijā ir piedzīvojušas straujus kāpumus un kritumus, kuru līknes pilnīgi acīmredzami parāda, ka 24 mēnešu jeb 12 mēnešu vidējās inflācijas rādītājs ar 6–8 mēnešu nobīdi seko 12 mēnešu inflācijas rādītājam. Šā rādītāja pēdējais maksimums novietojas 2011. gada maijā, pēc kura cenu kāpuma temps sāka zaudēt 2010. gada cenu kāpuma tempam. Tomēr arī pērnā gada cenu kāpums bija itin ievērojams, ja jau ar šā gada marta +0,6% vēl nepietiek, lai piešķirtu pieaugumu 12 mēnešu cenu salīdzinājumam. Tādā gadījumā valdība var mierināt vismaz sevi, ka 12 mēnešu cenu rādītājs dils vismaz līdz maijam, bet vēl labāk līdz jūnijam, līdz jūlijam (vasarā dzīve zaļa), līdz augustam (klāt jaunā raža, dzīve kļūst lētāka) utt. Pat ja ļaunākajā gadījumā tas sāktu pieaugt vasarā, tā iespaids uz 24 mēnešu inflāciju sāktu parādīties 2013. gada sākumā. Ja tas turpinātu zaudēt pa desmitajai daļai procentpunkta mēnesī, tā minimumam būtu jāiekļaujas trijos procentos, ar ko pietiktu un pāri paliktu Māstrihtas kritērija izpildei, jo degvielas cenu pieauguma dēļ līdz tam laikam jāpieaug ES vidējās inflācijas rādītājam.
D. Kalsone tomēr uzskata par vajadzīgu brīdināt, ka pilnīgas garantijas rādītāju veiksmīgai sakritībai nav. Proti, «jautājums saglabājas par ražotāju un piegādātāju spēju absorbēt (degvielas – A.K.) izmaksu kāpumu, nepaaugstinot cenas citiem produktiem, un atbilde uz šo jautājumu sekos tuvākajos mēnešos». Ko tad, ja atbilde būs negatīva? Valdība ar to rēķinās un atkal cels nodokļus vai kaut kā citādi nosauktus maksājumus, lai tikai samazinātu cilvēku pirktspēju un tādējādi preču cenas neatkarīgi no to ražošanas izmaksām. Valdība šai ziņā strādā saliedēti un konsekventi. Piemēram, labklājības ministres Ilzes Viņķeles devums eiro ieviešanā būs 100 latu naudas sods vecākiem par katru traumu, ko guvis viņu bērns vecumā līdz 13 gadiem.
***
Viedokļi
Andris Ameriks, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks:
– Mums nevajag eiro, ber Rīgas rubli. Ja Rīga uz saviem 300 kvadrātkilometriem saražo 53–54% no iekšzemes kopprodukta valstī, kas aizņem 56 tūkstošus kvadrātkilometru, tad mūsu rublis būtu tikpat labi nodrošināts kā Šveices franks. Ja ne, tad paliksim pie lata. Gan jau arī Dombrovska kungs turpat vien paliks, bet viņam vajag sevi pozicionēt ar cerībām uz kādu amatu ES struktūrās.
Juris Biķis, Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents:
– Eiro zonā un visā ES piedzīvo straujas pārmaiņas, kas izpaužas makroekonomiskajos rādītājos, pēc kuriem mēra kandidātvalstu atbilstību eiro zonai. Šādā nestandarta situācijā nav īsti skaidrs, kā šo mērīšanu veikt. Latvija attīstās pietiekami labi, lai būtu pelnījusi vietu eiro zonā, bet eiro zonas dalībvalstis bez kādas saistības ar Latviju var izlemt, ka zonai paplašināšanās nav vajadzīga.
Viktors Šadinovs, biznesa konsultants:
– Tagad nu vienreiz mēs redzēsim, uz ko spējīga mūsu valdība, lai sasniegtu to vienīgo, ko tā grib sasniegt. Tikai šajā jautājumā valdība rīkosies stingri, jo tai nav kur atkāpties. Ja 2014. gada 1. janvārī Latvijā nebūs apgrozībā eiro, tad valdībai tiks izteikti pārāk daudzi pārmetumi par neizpildītiem solījumiem. Tajā pašā dienā izskanēs jautājums, kad un kā mēs devalvēsim latu.