Valda Dombrovska valdība pasludinājusi inflāciju par savu ienaidnieci tāpēc, ka tā apdraudot eiro ieviešanu Latvijā.
Kas vēlas noturēt Latviju pie latiem, tam jāpaļaujas uz inflāciju un/vai jāveicina inflācija. Dīvaini, bet lielākās aizdomas par inflācijas veicināšanu Latvijā krīt ne uz vienu citu, kā uz vietējo valdību. Proti, nu jau pāris gadus cenas ceļas, negribīgi sekojot nodokļu (nodevu, tarifu un vēl dažādos vārdos nosauktu maksājumu) likmēm, kuru celšana ir visu triju V. Dombrovska valdību politikas pamats. No augstākām maksājumu likmēm valdībai tiek lielāki ieņēmumi un pat veidojas ieņēmumu mūžīgais dzinējs. Tas darbojas tādējādi, ka nodokļu celšana liek palielināt cenas, bet cenu celšana vēlreiz palielina valdības ienākumus, jo valdībai taču pienākas procenti no katra legāli veikta darījuma. Jo augstāks patēriņa un tāpat arī ražotāju cenu līmenis, jo lielāka summa, ko valdība drīkst paņemt par katru ekonomisko aktivitāti, ko atļaujas fiziskās un juridiskās personas Latvijā. Tām atkal jāpaaugstina savu preču un pakalpojumu cenas, lai atgūtu valdībai atdoto naudu utt. Mērenību cenu pieaugumam nodrošina tikai otrā iespējamā atbilde uz nodokļu paaugstināšanu – saimniecisko darījumu apjoma samazināšana vai nu reāli, vai grāmatvediski, novirzot darījumus ēnu ekonomikā. Šīs izmaiņas prasa laiku. Kad tas pagājis un cenas varētu stabilizēties, klāt nākamā gada 1. janvāris kā pašsaprotams iemesls augstākiem nodokļiem un jaunam cenu palēcienam.
Latvijas izbrāķēšana pārāk augstas inflācijas dēļ ir piedzīvota jau 2006./2007. gadā. Kad Latvija 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā, visā nopietnībā tika domāts, ka trīs četru gadu laikā Latvija pagūs nostiprināt savu ekonomiku līdz eiro zonai atbilstošiem rādītājiem. Īstenībā inflācija kļuva par kliedzošāko pierādījumu, ka nekādas atbilstības nav un vēl ilgi nebūs. Par mērāmo rādītāju izvēlētā gada vidējā inflācija (tiek lietoti arī divi trīs citi inflācijas rādītāji) drīz pēc Latvijas iestāšanās ES sasniedza 6–7% līmeni, kas vismaz divas reizes pārsniedza pieļaujamo inflācijas slieksni. To aprēķina, ņemot trīs ES dalībvalstis ar zemāko inflācijas rādītāju mērīšanas periodā un to inflācijas vidējai vērtībai pieskaitot 1,5 procentpunktus. Tādējādi iegūtais rādītājs atradās 3% apvidū, kas neatstāja nekādas izredzes nepilnu 7% rādītāju pazemināt vai nu ar matemātiskām manipulācijām, vai ar īslaicīgu inflācijas slāpēšanu izraisošām nodokļu likmju izmaiņām, vai ar politisku darījumu, ka eiro zonas slieksnis konkrētā gadījumā tiek pazemināts. Trešo variantu izmēģināja lietuvieši, kuri lūdza piedot viņiem neatbilstību kritērijam par dažām procenta desmitdaļām, bet ES viņus noraidīja. Igaunijas problēmas 2006./2007. gadā daudz neatšķīrās no Latvijas problēmām, taču to risinājums izrādījās pilnīgi atšķirīgs. Igaunijas valdība inflācijas burbuļa radīto naudu neizšķieda, bet uzkrāja un vēlāk uzrādīja kā vēl vienu liecību savai atbilstībai eiro zonai. Proti, zonā neuzņem arī valstis ar pārāk lielu valsts budžeta deficītu un uzkrāto parādu. Kad 2008. gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze samazināja inflāciju arī Igaunijā, tā izrādījās atbilstoša eiro zonai pēc visiem rādītājiem un kopš 2011. gada 1. janvāra lieto eiro.
Iestāšanās eiro zonā ir visu līdz šim bijušo Latvijas valdību mērķis, kas izvirzīts bez kādām publiskām diskusijām. Pamatojums tam ir vēl skaidrāks, nekā kādreiz Latvijas centieniem iestāties ES. Abi gadījumi ir cerības piekļūt ārējiem naudas avotiem. Pirmajā gadījumā tie bija ES palīdzības fondi, kā arī valūtas ieņēmumi no ārējās tirdzniecības, kuras apjoms pēc Latvijas iestāšanās ES patiešām ir audzis. Otrajā gadījumā par neizsmeļamu naudas avotu tiek uzskatīta Eiropas Centrālā banka, kas tagad drukā (emitē bezskaidrā veidā) tik daudz naudas, cik eiro zonas valstu valdībām vajag. Lai ES tieši neatkārtotu finanšu sistēmas sabrukumu, līdz kādam banknošu drukāšanas dēļ kopš 18. gadsimta ir nonākušas daudzas valstis, ECB kreditē nevis valdības, bet komercbankas, kuras kreditē valdības. Ik pēc pāris mēnešiem ECB emitē un aizdod bankām pustriljonu (nevis pusmiljardu) eiro, kuri tālāk nonāk līdz eiro zonas valdībām. Lai bankas neprasītu no valstīm pārāk augstas aizdevumu likmes, eiro tiek emitēti ar pārpalikumu, uz kura rēķina arī Latvija februārī aizņēmās naudu apmēram pusmiljarda latu apmērā (sāka uzkrāt valūtu, ko atdot Starptautiskajam valūtas fondam un Eiropas Komisijai par 2008. un vairāku turpmāko gadu aizdevumu). Tomēr drošāk būtu tad, ja Latvija jau atrastos eiro zonā un ECB kārtējā emisija būtu nevis 500 miljardi, bet 501 miljards eiro, rēķinoties arī ar Latvijas vajadzībām.
Naudas aizdevums nav atšķirams no naudas dāvinājuma, kamēr vien ir iespēja saņemt jaunu aizdevumu, uz kura rēķina pietiek gan veco parādu atmaksai, gan ierastā dzīvesveida turpināšanai. Šādas attiecības ir izveidojušās starp ECB un eiro zonas valstīm, starp kurām nokļūt Latvija vismaz valdības personā alkst vairāk nekā jeb-kad – vairāk nekā treknajos gados. Toreiz Latvijas valdībai tāpat bija labi, jo aizdevumi valstī ieplūda bez tiešas Latvijas valdības un arī bez ECB vai Eiropas Komisijas iesaistīšanās. Pietika ar to, ka Latvijas valdība ievāc savu nodokļu un nodevu daļu no naudas aprites nekustamo īpašumu sektorā. Kamēr tur apgrozītās naudas daudzums auga, toreizējā Aigara Kalvīša valdība apmierinājās ar inflācijas ierobežošanas plānu un lēmumu imitāciju. V. Dombrovska valdība nedrīkst atļauties atkal palaist garām iestāšanos eiro zonā, taču tās iespējas producēt eiro zonai atbilstošos rādītājus ir ļoti ierobežotas.
Atkal atkārojas daudz kas no tā, kas jau piedzīvots ar diviem A. Kalvīša solītajiem pretinflācijas plāniem. Ziņu arhīvos ar pagājušā gada
1. jūniju datēts Ministru prezidenta uzdevums finanšu ministram Andrim Vilkam izstrādāt pretinflācijas plānu, kura rezultāts bija Finanšu ministrijas paskaidrojums, kāpēc uzdevumu nav iespējams izpildīt. Tomēr vismaz labo gribu inflācijas mazināšanai izrādīt vajag. Šā gada 20. martā V. Dombrovskis atkal sāka publiski runāt, ka uzdodot A. Vilkam gādāt par inflācijas samazināšanos. A. Vilka preses pārstāvis Aleksis Jarockis Neatkarīgajai paskaidroja, ka nekādu jaunu uzdevumu ministrija formāli nemaz nav saņēmusi. Stāstot par uzdevumu samazināt inflāciju, premjers esot domājis sarunu ar savu ministru, kas beigusies tikai ar to, ka inflāciju vajagot «minitorēt».