Finanšu un kapitāla tirgus (FKTK) priekšsēdētāja vietniekam, padomes loceklim Jānim Brazovskim ir liela pieredze banku jomā un banku uzraudzības lietās. No 1995. līdz 1996. gadam viņš bija Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes juriskonsults.
Kopš 1996. gada oktobra Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks juridiskajos un licencēšanas jautājumos. Kopš 2000. gada 26. oktobra FKTK priekšsēdētāja vietnieks. Pagājušajā gadā komercbanku sistēmu satricināja dramatiskā Krājbankas krīze. Par to, kas darīts un kas tiks darīts, lai komercbanku brukšana nodarītu mazāk ļaunuma, šī intervija ar Jāni Brazovski.
– Nesen FKTK ziņoja, ka a/s Latvijas Krājbanka zaudējumi turpina ietekmēt banku sektora darbības rezultātus un janvāri banku sektors kopumā pabeidzis ar 1,7 miljoniem latu zaudējumu. Tomēr, neiekļaujot Krājbankas un a/s Parex banka radītos zaudējumus, banku sektors kopumā janvārī darbojies ar peļņu 22,9 miljonu latu apmērā. Ko no šiem skaitļiem var secināt? Vai Krājbankas kraha radītā uzticības krīze komercbankām jau pārvarēta?
– Bez Parex un Krājbankas arī citas bankas gadu ir pabeigušas ar zaudējumiem, tomēr komercbanku sektoram kopumā tik tiešām būtu peļņa – ja neskaitītu Parex un Krājbanku.
Domāju, ka banku peļņa ir parādījusies tāpēc, ka banku kredītportfeļi ir attīrījušies, proti, daļa bezcerīgu kredītu ir norakstīti, daļa cilvēku pēc saistību restrukturizācijas atkal spēj norēķināties, palēnām uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī. Ja runājam par uzticību, tad mums kopā ar bankām vēl tāls ceļš ejams. Protams, salīdzinot ar to, kā bija pagājušā gada beigās, pašlaik ir labāka situācija, bet par pilnīgas uzticības atjaunošanu sektoram vēl nevar runāt.
– FKTK vadībā jūs esat kopš 2000. gada. Vai esat piedalījies arī FKTK stratēģijas izstrādāšanā? Cik bieži šī stratēģija tiek koriģēta? Kad tas notika pēdējo reizi?
– Katru gadu koriģējam mūsu darba plānu. Mūsu stratēģiskās plānošanas cikls ir trīs gadi. Pēdējo reizi stratēģiju mainījām pagājušā gada rudenī. FKTK stratēģija ir pieejama mūsu mājaslapā, un tur atspoguļojas tas, ar ko nodarbojamies. Īpaši strādājam pie starptautiskajām prasībām bankām Eiropas Savienības līmenī – tas ir darba mērķis, ko mēs paši sev esam uzstādījuši. Pagājušā gada nogales notikumi rādīja, ka jāturpina strādāt pie sabiedrības izglītošanas. Tāpat turpināsim strādāt pie banku kapitāla bāzes nostiprināšanas, turpināsim sadarbību ar ārvalstu kolēģiem banku pārrobežu uzraudzībā.
– Kas notika ar Krājbanku? Nogrima? Vai Latvijas valdība rīkojās adekvāti?
– Krājbanku Latvijas valdība nepārņēma. Lietuvas valsts pārņēma Snoras banku. Latvijas valsts FKTK personā iesniedza maksātnespējas pieteikumu, un tiesa atzina banku par maksātnespējīgu. Tātad Krājbanka ir maksātnespējīgs uzņēmums, kura lielākais īpašnieks pastarpināti ir Lietuvas valsts.
– Jums taču bija pieejama ļoti plaša informācija. Vai pirms lietuviešu paziņojuma par Snoras jums neradās nekādas aizdomas par Krājbankas darbību? Ja radās – vai jūs šis aizdomas arī esat kādam atklājis?
– Krājbanka jau vairākus gadus tika pastiprināti uzraudzīta. Pirms Lietuvas uzraugu paziņojuma par Snoras bankas nacionalizāciju nebija iegūti tieši pierādījumi par darbībām, kas būtiski samazina Krājbankai pieejamās naudas daudzumu, taču uz pirkstiem Krājbankas vadībai visu laiku skatījāmies un, lūk, pie rokas (paši jau neatzinās) pieķērām 18. novembrī. Tad arī rīkojāmies. Un man personiski bija pārsteigums bankas vadības saistība ar šiem darījumiem, vēl vairāk – aktīva līdzdalība tajos!
– Vai nevarēja mēģināt Krājbanku glābt?
– Protams, vienmēr primārais uzdevums ir jebkuru banku saglabāt – tas ir pirmais, kas jāveic uzraudzībai. Un, atskatoties pagātnē, ir gadījumi, kad tā tas ir izdarīts – savulaik izdevās Rīgas Komercbankas sanācija. Bet sanācija var izdoties tikai tad, ja ir kaut kāda iespēja to darīt un ir pamats to veikt. Maksātnespējas pieteikumu mēs iesniedzam tikai tad, kad ir izmēģinātas visas iespējas. Taču tajā situācijā, kādā atradās Krājbanka, labāka risinājuma nebija.
– Raimonds Pauls, kā viņš pats izsakās, ir dziļā fuktukā – viņam Krājbankā noguldīts teju vai miljons eiro. Vai viņš šo naudu ir zaudējis? Kas ir tie, kas ir dabūjuši naudu no bankas atpakaļ?
– Tie, kas dabūja visu savu naudu, ir lielākā daļa noguldītāju – 99,8 procenti – tie, kam bankā nebija vairāk par 70 tūkstošiem latu.
– Un, ja virs 70 tūkstošiem?
– Tad visu nedabūja, bet tikai 70 tūkstošus.
– Vai Pauls naudu nedabūs?
– Es negribu solīt to, par ko es nevaru būt pārliecināts, ka tas noteikti notiks. Es varu teikt tikai, ka FKTK un bankas administrators strādās, lai tā notiktu. Bet es nevaru apsolīt, ka noguldītāji, kam bankā ir virs garantētajiem apmēram 70 tūkstošiem latu jeb 100 000 eiro, vai kam noguldījumi nav garantēti saskaņā ar likumu, atgūs naudu.
– Cik pavisam ir izmaksāts?
– Izmaksāti ir vairāk nekā 300 miljoni – lielākā daļa noguldītāju ir dabūjuši atpakaļ visu savu naudu. Viņi ir saņēmuši savus noguldījumus atpakaļ caur Citadeles banku un pārskaitījumos uz citām bankām.
– Un cik vajadzētu, lai norēķinātos ar visiem?
– Lai norēķinātos ar visiem, tad kopā vajadzētu pusmiljardu.
– Likvidācija nozīmē, ka tiks pārdoti kādi bankas kustamie un nekustamie īpašumi. Vai tādā veidā varēs sakasīt nepieciešamo summu?
– Mans pienākums ir uzraudzīt Krājbankas administratoru, lai viņš to darītu – lai viņš visus aktīvus, mantu realizētu par pēc iespējas lielāku cenu, izdevīgāk un, protams, minēto lielo noguldītāju interesēs. Ja runājam par tiem naudas līdzekļiem, kas, tautas valodā runājot, ir izvesti no bankas, tad to atgūšana nebūs viegls uzdevums, bet jācīnās arī par tiem – Austrijā, Luksemburgā, Krievijā, Ukrainā un citur. Tādā veidā varētu dabūt atpakaļ ne tikai to naudu, kas jau ir izmaksāta kā garantētie noguldījumi līdz 70 tūkstošiem latu un tagad ir jāatdod gan Valsts kasei, gan Noguldījumu garantiju fondam, bet arī to noguldītāju naudu, kuriem bankā glabājas vairāk nekā valsts garantētā summa.
– Uzreiz pēc paziņojuma par Krājbankas darbības apturēšanu pirms policijas un prokuratūras jūs publiski apgalvojāt, ka runa ir par vairākiem noziegumiem. Tagad jūs izsakāties daudz piesardzīgāk. Kāpēc?
– Neatceros, ka būtu teicis par vairākiem noziegumiem, jo par šo darbību kvalifikāciju spriedīs tiesa. Acīmredzot minēju vairākas epizodes, kuras īstenoja procesus, kas noveda līdz bankas maksātnespējai. Savu attieksmi pret bijušo kolēģu, respektīvi, bankas vadības, darbībām mainījis neesmu.
– Krājbankas krīzes laikā no amata atkāpās FKTK vadītāja Irēna Krūmane. Vai jums arī kāds nemāja, ka jāatstāj amats?
– Nē, tādi mājieni nav bijuši.
– Vai Krūmanei vajadzēja atkāpties?
– Krīzes situācijā visādi gadās. Es arī pirmo reizi saskaros ar to, ka kolēģi atkāpjas.
– Sanāk, ka Krūmane apzinājās, ka kaut kas ir palaists garām, apzinājās FKTK atbildību un aizgāja. Jūs domājat, ka viņa pārspīlēja un FKTK visu izdarīja pilnīgi pareizi?
– Par FKTK veikto uzraudzības jomā – es domāju, ka izdarījām visu godprātīgi un atbilstoši situācijai. Domāju, ka par katra cilvēka pieņemtajiem lēmumiem ir jājautā personīgi šim cilvēkam.
– Jau iepriekš bija dramatiska krīze ar Parex bankas krahu. Toreiz kaut kā neviens neatkāpās. Kāpēc tad Krājbankas gadījumā atkāpās? Kas bija citādi?
– Man šķiet, ka pareizāk būtu jautāt viņiem pašiem.
– Jānis Placis arī atkāpās no amata. Taču viņš ir palicis strādāt FKTK?
– Jā, viņš strādā Uzraudzības departamentā, taču citā amatā. Tur ir darāmā patiešām daudz un ir vajadzīgi zinoši, pieredzējuši speciālisti.
– Vai jums nepiedāvāja kļūt par FKTK vadītāju?
– Piedāvāja.
– Kāpēc negājāt?
– Vienkārši nevēlējos.
– Kāpēc nevēlējāties?
– Vienkārši nevēlējos. Kā teicis vecais Stenders (smejas): «Kādā kārtā Dievs tevi iecēlis, tādā tev būs priecāties.»
– Vai FKTK un jūs pats jūtaties vainīgs, atbildīgs par pēdējos gados notikušajiem banku krahiem?
– Es personiski tiešām nejūtos vainīgs par Parex un Krājbankas likteni. Ir lietas, kuras ietekmēt nav mūsu spēkos. Tomēr atbildīgs gan esmu. Protams, atpakaļ skatoties, tagad var pārdomāt, ko varējām darīt citādi, uzzinot par šo banku finanšu problēmām. Tomēr jāsaka, ka noteiktajos apstākļos komisija rīkojās atbilstoši savām iespējām un izpildīja galveno uzdevumu – nodrošināja finanšu sektora stabilitāti.
– Vai saredzat kļūdas savā darbībā vai arī tie ir bijuši nenovēršami apstākļi?
– Konkrētajos gadījumos tie bija nenovēršami apstākļi. Vienīgais, ko tagad darītu citādi – mazāk uzticētos ES vienotajai uzraudzībai, īpaši banku akcionāru izvērtēšanā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"