Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs vakar publiski aicināja Valda Dombrovska valdību vismaz uz laiku atteikties no tās politikas pamata – no nepārtrauktas nodokļu celšanas.
Valdības kursa korekcija tiek pamatota ar augstu likmi – ar iesprukšanu eiro zonā. Gribētāju tur nokļūt ir vairāk nekā vietu, tāpēc gribētājiem tiek izvirzītas vairākas samērā grūti izpildāmas prasības. Latvijai svarīgākās prasības ir valsts budžeta deficīta ierobežošana ar 3% no iekšzemes kopprodukta un inflācijas (gada vidējās inflācijas rādītāja – tas vienmēr jāpatur vērā, jo statistiķi producē vairākus pēc nosaukumiem grūti atšķiramus inflācijas rādītājus) līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt triju labāko (tas nozīmē – zemāko) dalībvalstu vidējo rādītāju. Abas prasības vismaz daļēji ir pretrunā viena ar otru. Proti, nodokļu likmju celšana samazina budžeta deficītu, bet palielina inflāciju, kā tas tagad notiek Latvijā. I. Rimšēvičs ir izprātojis viltību, kā samazināt inflāciju uz neilgu laiku šā gada pēdējos un nākamā gada pirmajos mēnešos, kad ieplānoti mērījumi par Latvijas atbilstību eiro zonai. Ja mērījumi būs labvēlīgi, pievienošanās varētu notikt 2014. gada 1. janvārī. Pēc šā datuma, protams, valdība atkal varēs celt nodokļus, cik vien vēlēsies. Pirms pāris dienām līdzīgs ieteikums pavīdēja Neatkarīgās sarunā ar investīciju baņķieri Ģirtu Rungaini.
Eiro zona ir tik vilinoša, ka valdība pat varētu ņemt vērā I. Rimšēviča padomu un šā gada otrajā pusē uz mazu laiciņu samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi. Valdības rīcībā ir vairāki kopš 2008. gada aprobēti paņēmieni, kā nepieļaut pārmērīgu budžeta deficītu tad, kad samazinās valsts ieņēmumi no nodokļiem. Pirmais paņēmiens ir Eiropas Savienības projektu līdzfinansēšanas apturēšana. Ja ar to nepietiek, tad Latvijā vēl palicis valsts finansējums medicīnai un izglītībai, ko vienmēr var samazināt. Pārbaudīts paņēmiens ir valsts iestādēm piestādīto rēķinu apmaksas novilcināšana.
Būtu nepatiesi teikt, ka valdība tiecas uz eiro zonu tādēļ, lai drīkstētu celt nodokļus un slēgt slimnīcas. Eiro zonas vilinājums ir Eiropas Centrālās bankas politika emitēt tik daudz naudas, cik vien eiro zonas valstu valdībām vajag. Šādā stilā ECB pāris pēdējos mēnešos ir emitējusi vairāk nekā triljonu eiro, neskaitot kārtējo emisiju, uzturot jau iepriekš sasniegto skaidrās un bezskaidrās naudas daudzumu apgrozībā. Šīs emisijas nav pirmās eiro zonas valstu finanšu glābšanas akcijas. Tādas ar dažādiem nosaukumiem un ieganstiem risinās jau kopš 2008. gada. Iestājai eiro zonā izvirzīto prasību jēga ir drošība, lai vismaz jaunās zonas dalībvalstis nenāktu uz ECB ar pārāk lieliem naudas emisijas pieprasījumiem.