Intervija ar Latvijas Republikas ekonomikas ministru Danielu Pavļutu.
– Kas, jūsuprāt, ir Latvijas ostas? Nacionālā bagātība, ekonomikas struktūrvienība, varbūt vēl kas cits?
– Latvijas ostas ir viena no lielākajām mūsu valsts priekšrocībām. Ostas ir attīstības resurss, kas līdz šim, šķiet, ir nepietiekami attīstījies un ne līdz galam izmantots, salīdzinot ar citām ostām Baltijā – no tā viedokļa, kādus efektus tās var radīt tautsaimniecībai.
– Zatlera Reformu partijas biedrs Vjačeslavs Dombrovskis pieļauj Latvijas ostu privatizēšanu. Vai tad tas būtu pareizi – pārdot nacionālo bagātību?
– Grūti komentēt interpretāciju. Uzskatu, ka Dombrovskis to domāja citādi. Ostu kontekstā ir jārunā par to, ka brīvostu pārvaldes darbojas duāli: no vienas puses, tās veic uzņēmējdarbību, no otras puses – izsniedz atļaujas uzņēmējdarbībai, ko veic citi. Mums jārunā par to, kā radīt skaidrus spēles noteikumus, lai netiktu kropļots tirgus un lai veicinātu privāto investīciju ienākšanu. Ostas ir ļoti pievilcīga investīciju vide, un to potenciāls, manuprāt, līdz šim nav pilnībā izmantots.
– Vai varat nosaukt kādu tirgus kropļošanas piemēru?
– Šajā jomā kompetentāka varētu būt Konkurences padome. Bet ir lietas, piemēram, par tiem pašiem velkoņiem: Rīgas brīvosta pati vēlas sniegt velkoņu pakalpojumus, un tas var novest pie biznesa vides kropļošanas.
– Kas gan tur slikts, ja brīvosta pati vēlas sniegt šos pakalpojumus? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā šim nolūkam iegādājusies trīs kuģus. Protams, tas nepatīk kompānijai PKL, kas ar ZRP biedra Vjačeslava Dombrovska palīdzību cerot izbīdīt grozījumus likumā Par ostām.
– Jūs sakāt, ka tas nav nekas slikts. Bet jāskatās, kā tas atspoguļojas pakalpojumu kvalitātē un cenu pieejamībā. Jebkurš monopola stāvoklis nav labs. Ja ir pakalpojums, ko varētu sniegt tirgū, tad es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc ar to būtu jānodarbojas valstiskai vai pusvalstiskai struktūrai.
– Jūs iestājaties par ostu valžu sastāva maiņu. Šī maiņa ir saistīta ar varas pārdali valsts līmenī?
– Ir divi pamatiemesli. ZRP neslēpj, un es šim viedoklim pievienojos, ka ostu darbībā ir daudz negūtu iespēju un šajā sakarā ostu pārvaldībā nepieciešamas reformas. Esam dzirdējuši daudz pārmetumu par necaurspīdību ostu darbībā, par informācijas nepieejamību, par nevienlīdzīgiem spēles noteikumiem, esam dzirdējuši strīdus starp valsts un pašvaldību pārstāvjiem ostās, piemēram, to pašu slaveno Grinberga lietu...
– Tā bija vienkārši muļķīga lieta, kuru uzpūta toreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš un kuru visos punktos vinnēja Aivars Lembergs. Zemē nosviests laiks un nauda.
– Iespējams. Bet iespaids, kas tā visa rezultātā bija radīts sabiedrībā, bija tāds, ka ostas ir necaurspīdīgs, nesaprotams veidojums. Un ja tam visam klāt pievieno cienījamu investoru viedokli, kuri nesaprot spēles noteikumus Latvijas ostās...
– Kuri ir tie cienījamie investori?
– Tie, kuri pārstāv Latvijas redzamākās investoru organizācijas. Tā ir Ārvalstu investoru padome, ASV Tirdzniecības palāta.
– Ko sakarā ar ostām vēlas, piemēram, ASV Tirdzniecības palāta?
– Vienādus spēles noteikumus visiem investoriem.
– Vai varat nosaukt konkrēti kādus notei- kumus, kas nav bijuši «vienādi»?
– Principi, metodikas un pieejas, pēc kā tiek izvērtēti potenciālie investīciju pieteikumi, nevienam uz āru nav saprotami, izņemot pašas brīvostu pārvaldes. Mana līdzšinējā komunikācija ar esošajiem valžu locekļiem liecina, ka arī viņiem šīs informācijas nav. Tad man rodas jautājums: kam tad ir šī informācija un kādā veidā lēmumi tiek pieņemti? Tie ir pilnīgi necaurspīdīgi, tostarp arī man. Es kā valdības pārstāvis nevaru gūt pārliecību par to, kāds saimnieciskais pamatojums ir to vai citu lēmumu pieņemšanai.
– Nesen izlasīju Aivara Lemberga interviju, kurā viņš apgalvoja, ka neviens amerikāņu investors nekad nav nācis uz Ventspils brīvostu, lai piedāvātu savus finanšu ieguldījumus. Tad par kādiem ASV Tirdzniecības palātas pieprasītajiem «vienādajiem spēles noteikumiem» mēs varam runāt?
– Varētu uzdot arī jautājumu, kāpēc ASV investori neiet uz Ventspils brīvostu? Bet mēs šeit nerunājam tikai par Ventspili.
– Protams, mēs runājam par visām trim Latvijas brīvostām, uz kurām acīmredzot attiecas minētās palātas pieprasījumi.
– Mēs runājam ostu reformas kontekstā, nevis par vienu vai otru ostu. Es to nevaru komentēt, nezinu, vai amerikāņi ir vai nav gājuši uz Ventspils ostu. Es nerunāju tikai par amerikāņiem, viņus izcēlāt jūs.
– Jūs pieminējāt ASV Tirdzniecības palātu, tāpēc arī izcēlu. Kādi, jūsuprāt, ir ASV Tirdzniecības palātas nodomi, izņemot to, ka viņi vēlas izjust «caurspīdīgumu»?
– Tas jājautā viņiem pašiem. Nodomi varētu būt – veikt uzņēmējdarbību un investēt Latvijā. Amerika nodrošina kravas uz Afganistānu: gan Rīgas brīvosta, gan Latvijas dzelzceļš no šīm kravām gūst visai lielu labumu.
– Jūs nesen teicāt, ka ostu valdēs vēlaties redzēt nepolitizētus pārstāvjus. Pareizi citēts?
– Nu, ārpus konteksta. No mediju puses un sabiedrības ir visnotaļ nojaušams pasūtījums redzēt profesionalitāti pirmajā vietā, citus argumentus – pēc tam. Es tam piekrītu. Mūsu ostu pārstāvjiem jāprot demonstrēt sava objektīvā profesionalitāte, profesionālā piemērotība, lai darbotos kopīgajam labumam. Tātad svarīgi ir tas, lai ostu valdēs būtu profesionāli cilvēki, par kuriem sabiedrība būtu pārliecināta.
– ZRP aktīviste, Saeimā neiekļuvusī advokāte Inga Antāne, kas nule tika apstiprināta Rīgas brīvostas valdes locekles amatā – vai viņa, jūsuprāt, ir šī nepolitizētā ostu profesionāle?
– Nesaprotu, kādā veidā var vilkt sakarības starp profesionalitāti un neievēlēšanu?
– Neesmu vilkusi šādas sakarības.
– Šajā gadījumā Antānes kundzi virzīja Sprūdža kungs, pieņemot lēmumu par viņas atbilstību amatam un ZRP izvirzītajiem kritērijiem ostu valžu locekļiem. Neesmu ne no koalīcijas partneriem, ne no sabiedrības dzirdējis iebildumus pret profesionalitātes kritērijiem, kurus mēs izvirzām. Antānes kundze ir pieredzējusi juriste, un šīs prasmes ir nepieciešamas ostu pārraudzībā. Ostu valdes nav izpildstruktūras, kur obligāti būtu vajadzīgi kapteiņi.
– Jā, Antānes kundze jau paspēja trāpīgi izteikties, atbildot uz jautājumu par orientēšanos ostu lietās: valdes locekļiem jau «nav jākrauj». Interesanti, ka Antāne esot izvēlēta no 200 kandidātiem – tā vismaz apgalvoja Sprūdža kungs. Laikam sabiedrība un žurnālisti palaida garām konkursu vai vismaz ilgstošu ažiotāžu ap vakanto valdes locekļa vietu. Tikpat interesanti, manuprāt, ir tas, ka advokātu birojs, kurā strādāja Antāne, ir aizstāvējis Vācijas uzņēmuma Mobius intereses, kurš tiesājās par zaudējumu Rīgas brīvostas rīkotajā konkursā par infrastruktūras attīstību Krievu salā.
– Jā, tāda mediju informācija ir izskanējusi.
– Jūs pirms izskanēšanas neko tādu nezinājāt?
– Visa Latvijas sabiedrība par to tagad ir informēta. Juristi veic dažādas profesionālās darbības. Arī es esmu bijis konsultants daudzās jomās. Jūs varētu atrast daudzas sakarības. Bet Antānes kundze pati ar jūsu nosaukto klientu nav strādājusi.
– Varbūt nosauksiet vismaz trīs reformas, kuras ZRP gatavojas veikt Latvijas ostās – visas valsts gaišās nākotnes vārdā?
– Ja mēs spētu nodrošināt, ka investoriem, sabiedrībai un medijiem ir pieejami skaidri definēti kritēriji, kurus ostu valdes ievēro, izvērtējot investīciju projektus un piešķirot nomas līguma tiesības, es domāju, ka mēs nenonāktu situācijās, kādā nonācām ar diskutablo jautājumu par Spilves pļavu iznomāšanu. Ja ministrijas pārstāvis brīvostā man nevar atbildēt uz jautājumiem, ar kādiem nosacījumiem lietošanā nodota vērtīga brīvostas zeme un kas ir labuma guvēji, tad es neredzu pamatu šādu lēmumu pieņemt.
– Ar ministrijas pārstāvi brīvostā acīmredzot domājāt Olafu Pulku, kas ir Vienotības pārstāvis. Jūs it kā pieprasījāt viņu atbrīvot no valdes locekļa amata, taču pēc tam pieklusāt. Vai taisnība politikas kuluāru mēļotājiem, ka esat gatavs atstāt Pulku brīvostas valdes locekļa krēslā ar nosacījumu, ja Vienotība pārstās koķetēt ar saviem ilggadējiem partneriem – Zaļo un zemnieku savienību?
– Šādus pieņēmumus nevaru komentēt. Atbrīvot Olafu Pulku no amata Rīgas brīvostas valdē neesmu pieprasījis, bet uzskatu, ka, ņemot vērā vairākus argumentus, koalīcijā ir nepieciešama vienošanās par to, kā brīvostās ar valsts pārstāvju starpniecību un palīdzību nodrošināt labāku valsts interešu pārstāvniecību. Jāatgādina, ka arī valdības deklarācijā ir pausta apņemšanās pilnveidot ostu darbības pārraudzību un efektivitāti.
– Droši vien esat pētījis, cik atklāta vai slēpta ir informācija citās pasaules ostās. Vai visi ostu valžu lēmumi ir sabiedrībai pieejami?
– Tas ir publisks resurss, par ko mēs runājam. Mums nav tiesību atklāt investoru komercinformāciju, bet tajā pašā laikā mums vajag viest sabiedrībā pārliecību, ka publiskais resurss tiek pārbaudīts caurspīdīgi – tas ir mūsu pienākums.
– Kā, jūsuprāt, tālāk attīstīsies Krievu salas projekts? Satiksmes ministrs Aivis Ronis brīdināja: ja brīvosta nevarēs attīstīt Krievu salas projektu, iespējams, ka arī esošās kravas tiks zaudētas, jo
2014. vai 2015. gadā jāpārtrauc ogļu pārkraušana pilsētas centra tuvumā. Kravu zaudējums būtu milzīgs zaudējums arī Latvijas ekonomikai kopumā.
– Tas, ka ogles jāpārkrauj tālāk no centra, skan loģiski. Cik saprotu, problēmas šajā projektā ir ar iepirkumiem, bet tā ir Finanšu ministrijas kompetence.
– Jūs nesen teicāt, ka jāstrādā pie modernās industriālās politikas ieviešanas. Kā jūs to saprotat?
– Modernās industriālās politikas mērķis ir celt Latvijas labklājību. Mērķis ir saražot preces ar augstāku pievienoto vērtību. No zemākas pievienotās vērtības produktiem un pakalpojumiem kāpjam uz augstāku pievienoto vērtību, lai spētu radīt jaunas darba vietas un maksāt lielākas algas. Industriālā politika ir veids, kā raudzīties uz visām tautsaimniecības nozarēm pēc vienotas pieejas. Valstij jāliek pretim tādi atbalsta mehānismi, kas šīm nozarēm ļautu pārvarēt trūkumus. Kopējie trūkumi ir: augstie darbaspēka nodokļi, ēnu ekonomika, izglītības kvalitātes problēmas. Lielajās pilsētās vajadzētu veidoties industriālajiem parkiem – tās ir vietas, kas gatavas pieņemt uzņēmējus: viņi atnāk ar savu fabriku, uzbūvē to un strādā. Starp citu, tieši Ventspils industriālās politikas ziņā ir ļoti labs piemērs: šī pilsēta izcili attīsta industriālās teritorijas, tur attīstās ražošana ar augstu pievienoto vērtību. Arī Jelgava šajā virzienā strauji attīstās. Valstij un pašvaldībām šādas teritorijas jāattīsta kopīgi. Latvijai ir industriāla pagātne, un tai jābūt industriālai nākotnei.
– Vai valsts industriālās politikas mērķos ietilpst arī biodegvielas ražotāji un atbalsts viņiem?
– Biodegviela ir būtiska kā atjaunojamais energoresurss (AER) tieši no transporta viedokļa. Un tieši transportā mums jāsasniedz diezgan izaicinoši mērķi: ES priekšā esam apņēmušies palielināt AER daļu transportā – līdz 10%. Taču līdz tam mums vēl tālu. No šī viedokļa biodegviela ir būtiska AER sastāvdaļa, bet AER atbalstam tomēr jābūt saprātīgam.
– Kā jūs to domājat?
– Pirmkārt, valsts atbalstam, kas biodegvielas ražotājiem tiek sniegts, jābūt samērīgam ar ieguvumiem, ko sabiedrība un valsts ekonomika saņem. Otrkārt, ir jābūt tā saucamajiem zaļajiem ieguvumiem. Pirms pieciem sešiem gadiem Eiropā bija milzīgs optimisms par pirmās paaudzes biodegvielu, bet šobrīd izpratne ir būtiski mainījusies: ir pētījumi, kuros skaidrots, ka pirmās paaudzes biodegviela nav attaisnojusi uz to liktās cerības – tajā ziņā, ka tās ražošanā tiek patērēts liels daudzums fosilās enerģijas, un tad tas zaļais efekts pazūd. Un, ja vēl saražoto biodegvielu eksportē uz ārzemēm, tad valsts subsīdijas jēga šai nozarei lielā mērā pazūd.
– Bet biodegvielu taču var un vajag izmantot šeit, Latvijā!
– Tieši tāpēc mēs sākam domāt par to, kā stimulēt pieprasījuma pusi. Valsts sešu gadu laikā ir ieguldījusi ļoti lielus līdzekļus – 67,3 miljonus latu – lai radītu piedāvājumu, respektīvi, maksājot ražotājam, lai tas ražotu biodegvielu. Bet sākotnēji netika veicināts pieprasījums, un tas arī neveidojās, tāpēc nācās domāt ko jaunu. Tad ieviesa 5% obligāto piejaukumu. Tas strauji palielināja pieprasījumu. Arī tagad vairāk ir jāstrādā pieprasījuma pusē. Sabiedrībai jāskaidro, kāpēc tāds biodegvielas piejaukums vajadzīgs, jo ir bijusi liela neuzticēšanās – bažas, ka šāda degviela sabojās dzinēju. Pirmās paaudzes biodegvielas lielāka koncentrācija tiešām prasa dzinēja pārbūvi, savukārt otrās paaudzes biodegvielai, vairs nav vajadzīga dzinēju pārbūve: šī degviela top tādas sintēzes rezultātā, ka vairs nav starpības – lejam benzīnu vai biodegvielu. Šobrīd ir svarīgi sabalansēt divas lietas: no vienas puses, jāņem vērā milzīgie līdzekļi, ko valsts jau ir ieguldījusi biodegvielas rūpniecības radīšanā, no otras – jāatceras, ka pēc dažiem gadiem līdz ar jaunajām ES prasībām pirmās paaudzes biodegvielas dienas būs skaitītas. Tātad mums jāsabalansē vēsturiskie ieguldījumi un nākotnes prasības. Tas patlaban ir diskusiju objekts ar biodegvielas ražotājiem.
– Rūpnīcas, kas celtas pēdējo gadu laikā, vairs nevarēs ražot biodegvielu? Piemēram, ražotne Jaunpagasts plus arī nevarēs turpināt ražošanu?
– Ja ļoti rūpīgi strādās visos ražošanas posmos, ir zināma varbūtība, ka varēs. Piemēram, siltumenerģijas ražošanai vajadzētu izmantot biomasu. Būtu jātiecas pēc tā, ka zemnieks, kas saražo izejvielu, traktora bākā lietu biodegvielu.
– Viss skan ļoti uzmundrinoši. Bet viss pagājušais gads bija tikai pārrunām pilns – par to, kā atbalstīt biodegvielas ražotājus.
– Šī problēma nogāzās uz mana galda īsi pēc stāšanās amatā. Diemžēl iepriekš šie lēmumi pieņemti politiski, jo nekādus ekonomiskos aprēķinus es nevarēju sadzīt rokā. Pagāja laiks, kamēr sākām pilnvērtīgi diskutēt ar nozari. Pats esmu ieplānojis tikties ar nozares cilvēkiem, izrunāsim, tad virzīsim jautājumu uz Ministru kabinetu.
– ES biodegvielas ražotājus atbalsta līdz 2014. gadam.
– Tas ir teorētiski pieļaujamais termiņš. Šobrīd mums jebkura jauna atbalsta shēma būtu jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Man nav pārliecības, ka EK atbalstītu tiešu subsīdiju nozarei, ja tā skaidri nevirzītos uz ilgtspējas kritēriju ievērošanu. Mums jāpalīdz industrijai pārkārtoties uz jaunajām prasībām. Tomēr, saprotiet arī manu dilemmu, 67,3 miljoni latu nozarei jau iedoti, un tagad vajag vēl 35 miljonus, lai nozare turpinātu strādāt?
– Bija krīzes gadi, nozarei atbalsts tika sniegts neregulāri.
– Bija finansējuma pārrāvums. Bet pēc tam nozarei iedeva visu, kas bija iekavēts.
– Lai izdzīvotu, biodegvielas ražotāji faktiski nodarbojās ar izgudrošanu: viņi radīja pilnīgi jaunus blakusproduktus, kas valstij varētu būt ārkārtīgi ienesīgi.
– Tā ir apsveicama lieta, tikai jājautā, kāda ir visa šā pasākuma kopējā rentabilitāte. Sākotnējā cerība bija tāda, ka pēc atbalsta perioda beigām industrija būs spējīga stāvēt uz savām kājām. Tas nenotika. Turklāt šajā laikā strauji auga fosilās degvielas cenas. Un ir pieaugušas arī pārtikas cenas, un pirmās paaudzes biodegviela sacenšas ar pārtikas ražotājiem par izejvielām. Rezultātā biodegvielas nozare importē daļu no izejvielām, bet mēs par to maksājam no savu nodokļu maksātāju naudas. Biodegvielas nozare nav radījusi jaunu pieprasījumu lauksaimniecības izejvielu ražošanā. Nozare apgalvo, ka tā papildus radījusi vairākus tūkstošus darba vietu...
– Precīzi – 3535 darba vietas.
– Mēs uzskatām, ka tas varētu būt patiesi tikai tad, ja tiem 3535 nebūtu nekā cita, ko darīt, ja biodegviela netiktu ražota. Mēs esam pārliecināti, ka tās izejvielas, ko zemnieki saražo, viņi pārdotu tik un tā. Jā, biodegvielas nozare ir radījusi darba vietas rūpnīcās, bet gribu atgādināt, ka tās rūpnīcas uzceltas par valsts naudu. Ja mēs šīs jaunradītās darba vietas attiecinām uz summu, ko valsts subsīdijās ir samaksājusi, tie ir aptuveni 3500 latu mēnesī uz vienu darba vietu.
– Bet kāpēc šajos aprēķinos netika ņemts vērā viss atbalsta periods, tikai trīs gadi, turklāt tie, kad tika izmaksāts valsts atbalsta parāds par iepriekšējiem gadiem? Tāda diezgan nekorekta rēķināšana.
– Ekonomikas ministrijas rīcībā bija VID dati par laika periodu no 2008. gada līdz 2010. gadam, kad vidējais darbinieku skaits biodegvielas ražošanas uzņēmumos bija 523. Līdz ar to tika aprēķināts, ka periodā no 2008. līdz 2010. gadam Latvijā atbalsta apjoms uz vienu nodarbināto biodegvielas ražošanas uzņēmumā gadā vidēji bija aptuveni 42 tūkstoši latu jeb 3510 lati mēnesī. Esam papildus lūguši VID sniegt arī informāciju par iekasētajiem nodokļiem un darbinieku skaitu visā atbalsta periodā.
– Kāpēc, piemēram, vēja parkiem, kas arī iekļaujami AER kategorijā, atbalsts ir lielāks, turklāt neviens negrasās vējiniekiem kaut ko ņemt nost?
– Atbalsts AER visu laiku bijis nepastāvīgs, jo spēles noteikumi bieži mainījās. Bet – šis atbalsts bijis ļoti devīgs. Taču šajā saimniecībā ir daudz nesakārtotu jautājumu, un mums būs priekšlikums veikt reformas AER ražošanā: ieviest vienkāršāku, mazāk devīgu, tehnoloģiski neitrālu un ilgākā laika termiņā orientētu, stabilāku atbalsta sistēmu.