Čečenu izcelsmes uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs noorganizējis gan Latvijas pārstāvju braucienu pie tagad slēgtās Krājbankas īpašnieka Vladimira Antonova, gan Vladimira tēva Aleksandra Antonova uzturēšanos Latvijā.
A. Antonovs bija uzņēmies neizpildāmu misiju pārliecināt sabiedrību par iespējām atjaunot Krājbankas darbību, tajā pašā laikā nesniedzot izsmeļošas atbildes uz jautājumiem, kur palikusi Krājbankā pazudusī nauda. Tas lika A. Antonovam precizēt, ka viņš necer uzreiz pārliecināt visu sabiedrību, bet tikai Latvijas valsts amatpersonas. Viņš kontaktējies ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājiem, kā arī ar policistiem, un neslēpa, ka šādas sarunas jau saukušās par pratināšanu. Valdības pārstāvji vai kādi citi politiķi ar viņu tikties neesot vēlējušies. Tiem tagad atliek lasīt avīzes un, kam tie pieejami, izmeklēšanas materiālus.
Nevajadzētu palaist garām A. Antonova pēdējo interviju, kas Latvijas Radio tika sniegta aizvakar vakarā un pārraidīta agri no rīta. Tajā iekļauta arī B. Abdulmuslimova iejaukšanās, A. Antonova vietā atsakoties atbildēt uz žurnālistes Kristīnes Jančevskas jautājumiem. Viņš ķērās pat pie tik apšaubāma – vismaz Latvijas apstākļos neefektīva apgalvojuma, ka kaut kāda jauna meitenīte taču nedrīkstot uzdot jautājumus sirmam vīram, ja tas negrib šādus jautājumus dzirdēt. Ka A. Antonovs to tiešām negrib, liecināja viņa atbildes, kas gan bija daudz savaldīgākās, kaut arī saraustītas atbildes: «Negribu» (atbildēt), «nu, kāpēc» (jautājat), «vēlāk» (atbildēšu), «lai izmeklēšana» (noskaidro).
K. Jančevska jautāja atkal un atkal, kas tie bijuši par cilvēkiem, kuri piespieduši Krājbanku ieguldīt naudu airBaltic apstākļos, kad to vairs nav atļāvuši banku normatīvi par vienam parādniekam izsniedzamās naudas maksimumu, un Krājbankas šaubas par airBaltic spējām naudu atdot. Šajā un vēl citās intervijās noskaidrojās vien tik daudz, ka runa nav par laiku, kad pie varas bija nākusi Valda Dombrovska valdība. Viņš vakar nekavējās garāmejot, bet žurnālistiem dzirdot norādīt, ka tiesībsargājošajām iestādēm būtu šādi apgalvojumi jāpārbauda.
Pat ja Krājbankā palikušās un valsts nekompensētās naudas īpašniekus interesētu tikai bankas atjaunošana, ko kvēli solīja A. Antonovs, ar viņa solījumiem tomēr nav iespējams rēķināties, nezinot, kur nauda palikusi. Savukārt naudas savākšanas shēmas nevar padarīt saprotamas, nenosaucot vietējo politiķu uzvārdus. Ja tas nav pateikts, tad nav pārliecības, ka to kankas kraha dēļ cietušie varēs dabūt atpakaļ. Antonovi tomēr nav miljardieri, kuri varētu no saviem krājumiem pagrābt 100–150 miljonus latu. Ja viņiem šāda nauda būtu, viņi to nebūtu grābuši no Krājbankas. Tikpat neiespējami, ka viņi tagad spētu rīkoties ar savu noslēpto naudu, neizsaucot visasāko Lietuvas pretdarbību.
Pēc nekorektā pārmetuma par K. Jančevskas vecumu sekoja B. Abdulmuslimova galvenais vēstījums, ka vissvarīgāk esot glābt Krājbankā palikušo naudu, ko izlaupīšot bankas administrators. Viņu vajag iecelt un uzraudzīt nevis parastā kārtībā, bet aizvietot ar īpašu komandu no tiesībsargājošo iestāžu un banku sektora darbiniekiem. Ar savu priekšlikumu B. Abdulmuslimovs iestājās starp vairākiem citiem valdības un opozīcijas politiķiem, kuri apgalvo vienu un to pašu, ka bankas administrēšanas kārtība tiešām jāmaina. Šajā reformatoru rindā pirmais ir V. Dombrovskis, kas gan atzīst, ka Krājbankas administrēšanu grozīt jau ir par vēlu.