Valdība joprojām nespēj izrēķināt, vai valsts var atļauties pasūtīt 34 jaunus elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus.
Vilcienu būve tiek pasūtīta komplektā ar to uzturēšanu 30 gadu laikā. Tādējādi pasūtījuma tāme pieaug no 140 miljoniem latu tikai par vilcienu būvi līdz 430 miljoniem un sola valsts pasūtījuma rekordu. Projekts katrā ziņā pārsniedz to Latvijas iedzīvotāju maksātspēju, kuriem jāpērk vilciena biļetes. Tā realizēšana balstīsies uz valsts dotācijām valsts a/s Pasažieru vilciens (PV). Dotāciju apjomam būs jābūt vēl daudz lielākam, lai vilcienus ne vien nopirktu un uzturētu kārtībā, bet arī ekspluatētu, – tas nozīmē maksāt par elektrību, dīzeļdegvielu un sliežu ceļu, kā arī pasažieru staciju uzturēšanu. Valdībai patiešām jādomā, vai jaunās pārvadājumu jaudas ir nepieciešamas sarūkošajam valsts iedzīvotāju skaitam, ja vien varētu zināt, kādus iedzīvotāju skaita kritumus un kāpumus Latvijas teritorija piedzīvos.
Valda Dombrovska trešās valdības pēkšņo atklāsmi, ka nevajadzētu apgrūtināt Latvijas nākamās valdības ar pārāk dārgiem projektiem, ir iespējams izskaidrot arī ar partiju un politiķu pērkamību. Šajā gadījumā izskatās, ka V. Dombrovskis un viņa partijas ministri cenšas tikt vaļā no spāņu firmas Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles, S.A. (CAF), kas tika atzīta par konkursa uzvarētāju V. Dombrovska iepriekšējās valdības un cita valdošās koalīcijas sastāva laikā. CAF tomēr cenšas iegūt pasūtījumu, izsakot solījumu pasūtīt lielāko daļu jauno vilcienu montāžas darbu vietējam uzņēmumam Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR). Ja šī savienība tiek noraidīta, uzvarētājas vieta pienāktos Šveices firmai Stadler, kas konkursā piedalījās un no tā izstājās, tomēr oficiāli turpina cīņu par pasūtījumu ar sūdzībām tiesā un Eiropas Komisijā. Trīs gadus ilgušajā konkursā ir piedalījies arī pasaules mēroga vilcienu būvētājs Bombardier.
Kā Ziemassvētku dāvana V. Dombrovskim var izrādīties fakts, ka RVR finansētāja bija Latvijas Krājbanka. Portālā pietiek.com apgalvots, ka Kipras ofšors Mysea Enterprises Limited, kam pieder 67% RVR akciju, esot vēl viens juridiskais pseidonīms apturēto banku Snoras un Latvijas Krājbanka īpašniekam Vladimiram Antonovam. Tagad patiešām jāpārliecinās, vai RVR ir finansiāli spējīga sagatavot vilcienu būves infrastruktūru pat ar nosacījumu, ka ražošanas iekārtas, tehnoloģiju un tehnisko projektu RVR saņems no CAF. Mulsinoši turpretī ir tas, ka PV valde un speciālisti pat divu valdības sēžu laikā neesot spējuši atbildēt uz ministru jautājumiem par konkursa rezultātiem, kaut gan ar konkursa kritēriju izstrādi un piedāvājumu izpēti PV nodarbojas jau gadus piecus, cik ilgi ilgst konkursa sagatavošana un noslēgums, gatavojot līgumu ar CAF. Kas notiek valdībā – vai ministri tagad māca vilcienbūves industrijas pamatus nekompetentajiem PV vadītājiem, kuri amatos nonākuši iepriekšējo V. Dombrovska valdību laikā, vai arī ministri īstenībā negrib dzirdēt pat gadiem slīpētus argumentus? Kā gan valsts noslēpuma godā varēja nokļūt esošo un konkursā uzvarējušo vilcienu dzinēju elektrības un degvielas patēriņa salīdzinājums?
RVR, šķiet, samierinājusies, ka tās interešu minimumu apmierinās arī valdības nespēja pasūtīt jaunos vilcienus, jo tad vēl gadus desmit RVR tiks pie garantētiem pasūtījumiem remontēt vecos vilcienus. Vagonu rūpnīca patlaban jau ir vagonu darbnīca. «Šampanieti nedzeram, bet maizei un sviestam pietiek,» par šādu darba apjomu saka RVR valdes priekšsēdētājs Valērijs Igaunis. Tas viņam ļauj bez lieka uztraukuma gaidīt labākus laikus, kas varētu nākt līdz ar valsts un CAF pasūtījumu.