Paldies grieķiem vismaz par zemākām degvielas cenām un kredītprocentu likmēm Latvijā.
Grieķijas bankrota draudu ietekme uz Latviju ir daudz būtiskāka nekā Grieķijas vieta Latvijas eksporta un importa bilancē, kā arī investīciju portfelī. No otras puses, šī ietekme ir vairāk virtuāla nekā reāla, jo Grieķija ģenerē pretējus impulsus, kuri dzēš viens otru. Cik pamatoti ir teikt, ka jebkuras pasaules mērogā pamanāmas ziņas samazina jēlnaftas un tālāk degvielas cenas (tiek izmantotas šo cenu šūpošanai – spekulantu iedzīvošanās veidam), tik pamatoti ir bažīties, ka degvielas cenas Latvijā celsies, kompensējot eiro un tātad arī lata maiņas kursa kritumu pret ASV dolāru. Tieši tāpat ir ar procentu likmēm jeb naudas cenu. Tai ir vienlaikus jākrīt un jāaug viena un tā paša iemesla dēļ, ka Eiropas Centrālā banka emitē praktiski neierobežotu eiro daudzumu. Tādējādi eiro ir jābūt lētam, jo to producē, lai visiem pietiktu un pāri paliktu, un jābūt dārgam, jo procentu likmēm jākompensē zaudējumi, kādus naudas īpašniekiem nodara inflācija, kas neizbēgami seko eiro drukāšanai. Grieķija varbūt nemaz nav šo impulsu cēlonis, bet grēkāzis, ko vainot par pasaules ekonomikas kopējo nestabilitāti.
Grieķiju ir ērti piesaukt, pamatojot naftas cenu izmaiņas jebkādā virzienā un ritmā. Kopš oktobra naftas cenas tiek sasaistītas pat ne tik daudz ar pašu Grieķiju, cik ar lielvalstu solījumiem noturēt Grieķiju eiro zonā vai, kas pavisam svaigs pēdējo dienu jaunums, neturēt Grieķiju eiro zonā, t.i., attīrīt šo zonu no valsts, kuras ekonomiku glābt nav iespējams. Šķiet ticami, ka Eiropas Savienības un eiro zonas valstu vadītāji uz grieķu solījumu rīkot referendumu par ES uzspiesto kreditēšanas un taupības pasākumu paketi tik asi, ka solījums tika atsaukts un aizvietots ar pretējo – ar solījumu izveidot Grieķijā jaunu valdību, kas pildīs Grieķijai uzliktos pienākumus, balstoties uz plašāku partijisko bāzi. Ja Grieķijas parlamentā varētu atrast arī tādus deputātus, kuri piekristu, ka viņiem algu turpmāk maksās drahmās, nevis eiro, tad tie tomēr ir tikai daži dīvaiņi, nevis deputātu vairākums, kuru partijiskajam sadalījumam vairs nav nozīmes. Trači Grieķijā noteikti turpināsies, jo deputātu un vispār valsts pārvaldes aparāta intereses arī turpmāk saņemt algu eiro nesakrīt ar daudzu citu grieķu cerībām, ka valsts izslēgšana no eiro zonas un – varbūt vēl labāk – no ES atbrīvos viņus no viņu parādiem. Tāpat arī ārzemēs netrūkst interesentu, lai trači Grieķijā ietekmētu gan cenas biržā, gan Grieķijas parādu norakstīšanas paņēmienus, gan dažādas politiskas kombinācijas visā ES vai vismaz visos eirobirokrātu kantoros.
Latvijas finanšu sistēma Grieķiju ir kreditējusi ļoti minimāli. Latvijas Banka apgalvo, ka lata nodrošinājumā Grieķijas vērtspapīru vispār nav. Privātos ieguldījumus uzraugošā Finanšu un kapitāla tirgus komisija Neatkarīgo informēja, ka komercbanku kopējie ieguldījumi Grieķijas emitētajos vērtspapīros septembra beigās bijuši 3,2 miljoni latu jeb 0,016% no banku kopējiem vai 0,2% no kopējā banku vērtspapīru portfeļa. Par pārējiem finanšu sektora dalībniekiem (apdrošinātājiem, ieguldījumu fondiem, pensiju fondiem) dati attiecas uz jūnija beigām, tomēr jādomā, ka naudas apsaimniekotāji kopš tā laika nav palielinājuši savus ieguldījumus Grieķijā, kas vasarā bija pusmiljons latu. Tādējādi Latvijas finanšu iestāžu darbinieki uzrāda tik lielas spējas apzināties riskus, ka jābrīnās par viņu kolēģiem citās valstīs, ko kurām privātie kreditori piešķīruši Grieķijas valstij vairāk par 200 miljardiem eiro.
Līdzsvaram jānorāda, ka neko izcilu šogad nav spējuši paveikt mūsu pensiju fondu apsaimniekotāji, kuru darbībai iespējams sekot interneta adresē www.manapensija.lv. Šogad ar zaudējumiem strādājuši visi aktīvie pensiju plāni, starp kuriem ar –9,14% izceļas SEB Eiropas plāns – tātad jau nosaukumā simbols finanšu situācijai Eiropā. Pensiju plānu caurmēra ienesīgums kopš to darbības sākuma ap 2002.–2003. gadu ir 2–3% gadā, kas tālu atpaliek no Latvijas inflācijas oficiālā rādītāja.
Neatkarīgā jau ir pievērsusi uzmanību Latvijas komercbanku centieniem kāpināt savus ieņēmumus, uzņemoties nerezidentu naudas apsaimniekošanu. No vienas puses – neizbēgami, jo bankām ir jāpelna. «Ieņēmumi no nerezidentu biznesa (komisijas nauda un tīrie procentu ienākumi) uzlabo banku pelnītspēju un palielina nodokļu bāzi,» Neatkarīgajai teica FKTK biroja vadītāja Anna Dravniece. Bet no otras puses – riskanti. «FKTK vērtē pieaugošo tendenci nerezidentu biznesam un apzinās, ka nerezidentu biznesam ir vairāki aspekti, kuri bankām jāņem vērā, attīstot šo biznesu, proti – tiek diversificēti finansējuma avoti un ieguldījumi, mazinot atkarību no negatīvo norišu atsevišķās valstīs vai reģionos ietekmes,» turpināja A. Dravniece. FKTK iedarbojas uz bankām nevis ar aicinājumiem vēlreiz padomāt par riskiem, bet gan ar prasībām paaugstināt banku kapitālu atkarībā no tā, cik lieli ir nerezidentu biznesa apjomi. Atsevišķām bankām izvirzītās kapitāla pietiekamības prasības varot būt pat divreiz augstākas nekā ar likumu noteiktie 8% vai visu komercbanku apsolītie 10% no banku aktīviem.
Kopumā ņemot, arī Latvijas finansisti droši vien ir pateicīgi Grieķijai, ka tās dēļ ECB darbina savu naudas drukājamo mašīnu. Kā apliecināja Latvijas Bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis, «ECB bankām piedāvā aizņemties neierobežotā apjomā, kā arī plāno uzpirkt banku segtās obligācijas». Ja Latvijas Banka tā būtu rīkojusies 1995. gadā, tad Latvijā nebūtu jālikvidē vairākas bankas ar Banku «Baltija» priekšgalā. Cita lieta, ka lata vērtība tad tiektos uz tolaik vēl labā atmiņā esošo Latvijas rubļa vērtību. ECB rīcībā droši vien ir vēl vairāki gadi, kamēr ar kādreizējo Latvijas rubļa pirktspēju izlīdzinātos eiro, kas daļēji pārņēmis pasaules naudas funkcijas.