Iepriekš nekad nav bijis kā septembrī, kad visi trīs lielākie nekustamā īpašuma tirgus starpnieki neesot manījuši ne mazāko svārstību mājokļu cenu indeksam.
Par mājokļu cenu indeksu kalpo Rīgas standartapbūves kvadrātmetra cena eiro. Atbilstoši Arco Real Estate uzskaitei, tā septembrī palikusi 584 eiro līmenī. Tālāk seko Latio ar 576 eiro un Ober Haus ar 575 eiro. Indeksa uzdevums būtu parādīt cenu izmaiņu virzienu arī tajos līmeņos, kur cenas varētu būt kaut desmitreiz augstākas (pārspīlējums, bet unikālu objektu novērtēšana par pieciem tūkstošiem eiro kvadrātmetrā ir Latvijā iespējama) vai desmitreiz zemākas (un tas vairs nav pārspīlējums, jo ir taču redzami arī pamesti mājokļi ar nulles vērtību). Tiešā veidā nosaukt ļoti dārgo vai lēto objektu vidējās cenas nebūtu korekti, jo to izkliede ir pārāk liela atkarībā no katra objekta īpatnībām un šādu darījumu ir salīdzinoši mazāk. Zemesgrāmatas dati par darījumu kopskaitu neliecina, ka šis gads būtiski atšķirtos no pērnā gada kopumā, kaut gan atsevišķu mēnešu salīdzinājumā atšķirības ir lielas.
Grūti iebilst izplatītam skaidrojumam, ka cenu nemainību nosaka pircēju un pārdevēju neziņa par nākotni, kas lielā mērā saistās ar Latvijas nākamo valdību: kādā veidā tā cels nodokļus, nodevas u. c. maksājumus par nekustamo īpašumu un dzīvi un darbu Latvijā kopumā, kā represēs komunālo maksājumu un nodokļu parādniekus un kādā veidā kreditēs apkures sezonu.
Atšķirīgu komentāru sniedz Latio vadītājs Edgars Šīns. Pēc viņa teiktā, liela cilvēku grupa tomēr ir pieņēmusi lēmumu par nekustamo īpašumu. Tas esot no valsts aizbraukušo vai aizbraucošo cilvēku lēmums savus mājokļus pārdot, nevis meklēt tiem īrniekus un pieskatītājus līdz brīdim, kad mājokļu saimnieki atgrieztos Latvijā. Viņš apliecināja Neatkarīgajai, ka «piedāvājuma pieaugums ir ievērojams», bet «brīnumainā kārtā pieprasījums tiek ar to galā». Viņaprāt, brīnuma izskaidrojums esot banku pretdarbība mājokļu cenu kritumam, jo tādā gadījumā bankām būtu jāatzīst zaudējumi no pārņemto ķīlu vērtības pazemināšanās. Tomēr nav zināmi konkrēti gadījumi, ka bankas realizētu tiešu intervenci mājokļu tirgū – mājokļus atpirktu par naudu, nevis tikai iegūtu par parādiem, kad aizbraucēji aizmūk no parādu piedzinējiem, pametot viņiem ieķīlātu mājokli. Ja bankas tiešām cenšas ietekmēt mājokļu vidējo cenu rādītāju, tad tas varētu notikt, pārdodot iepriekšējiem parādniekiem atņemtos mājokļus nākamajiem parādniekiem par solīdu cenu, bet atvieglotiem noteikumiem kredīta dzēšanā.
Pēc neklātienes diskusijas ar E. Šīnu jeb Latio izskatās Ober Haus izplatītais aprēķins, ka bankas un to meitasuzņēmumi esot pārņēmuši aptuveni 7800 īpašumu. Tas esot kopskaits īpašumiem visā valstī un visos nekustamo īpašumu segmentos – gan dzīvojamās platības, gan pabeigti un nepabeigti jaunie projekti, gan zemes gabali un komercobjekti. Tāds skaitlis ir niecīgs attiecībā pret vairāk nekā vienu miljonu mājokļu, cik Centrālā statistikas pārvalde bija saskaitījusi 2008. gada beigās (jaunāku datu vēl nav). Manipulējot ar tik nelielu īpašumu daudzumu, nebūtu iespējams noteikt īpašumu caurmēra cenu līmeni Latvijā. Banku iespējas ietekmēt vidējo cenu tomēr varētu pamatot tādējādi, ka ietekme uz cenu indeksu ir tikai to īpašumu cenām, ar kuriem tiek veikti darījumi. Arī šādā gadījumā iespējams saskatīt dažādas proporcijas: 7800 īpašumu ir daudz attiecībā pret 5414 darījumiem, kuros šogad reģistrēti jauni dzīvokļu īpašnieki, bet maz attiecībā pret 130 000 darījumu ar nekustamiem īpašumiem, cik pavisam reģistrēti Zemesgrāmatā.
Vēl skarbāk sakot, no vidējās cenas aprēķina izkrīt tie mājokļi, kurus nepārdod, bet pamet vai atdod pret maisu ar kartupeļiem. Ir grūti novilkt robežu starp mājokļa pamešanu un pārdošanu par ļoti zemu cenu jeb precēm un pakalpojumiem, kas aizvieto zemu cenu naudā. Arco Real Estate valdes loceklis Māris Laukalējs norādīja uz pircēju pašreizējām iespējām intensīvas meklēšanas rezultātā tikt pie mājokļa par cenu, kas jūtami zemāka nekā vidējā cena. E. Šīns to pašu pavērsa kā brīdinājumu uzmanīties un konsultēties ar mākleriem, lai viegli jeb lēti nenonāktu bezpajumtnieku aprindās. Ar to domātas mājas, kuru maksātspējīgie iemītnieki aizmukuši un kuru tālākais liktenis atkarīgs no valsts un pašvaldības žēlastības un iespējām nodrošināt ēkas apgādi ar ūdeni un siltumu uz parāda.