Ārzemnieki tiek pie vislabākajiem īpašumiem
2011. gada vasara mājokļu tirgū pagājusi, atlasot labākos mājokļus no labākajiem, lai pārdotu tos ārzemniekiem. «Pircēji gandrīz simtprocentīgi ir Krievijas un citu NVS valstu pārstāvji,» liecina Lato Lapsas pētījums par šā gada lielākajiem darījumiem mājokļu tirgū visā Latvijā, kas šādā gadījumā sarūk līdz dažiem kvartāliem Rīgas centrā un Jūrmalā.
Darījumu topa pirmajā vietā ar 850 tūkstošiem latu ir 1004 kvadrātmetri (850 000:1004=846,6 lati jeb 1209 eiro par kvadrātmetru) daudzdzīvokļu un daudzfunkciju ēkā Jūrmalā, Bulduru prospektā 33. Darījums šķiet tīri latvisks jeb vismaz latvijisks, ja jau slēgts starp diviem Latvijas rezidentiem, kaut to nosaukumi ārzemnieciski: SIA Interhaus pārdeva un SIA Westbalt group nopirka. Pircēja identitāte ved vienā virzienā, ja lūkojamies uz Westbalt group piederību Lielbritānijā reģistrētajai Berentel Housing Ltd., bet citā, ja zinām, ka uzņēmuma valdi pārstāvējis 1979. gadā dzimušais Aleksandrs Gorins. L. Lapsa Neatkarīgajai paskaidroja, ka šādi darījumi viņam atgādina pagājušā gadsimta 90. gadu vidu Latvijā, kad valsts amatpersonas šeit jūsmoja par ārvalstu investīcijām no Menas salas u. tml. Laika gaitā atklājās, ka nauda īstenībā nāk tepat no Latvijas un dažkārt no tiem pašiem, kuri bija apjūsmojuši Latvijas spējas piesaistīt ārzemju naudu. Tagad Lielbritānijas adreses savu īpašumu nodrošināšanai pret Krievijas valsts pretenzijām izmanto Krievijas pilsoņi. Tomēr nekustamie īpašumi Latvijā nav nekas tik ļoti slēpjams, lai pircēji dibinātu ofšorfirmu ķēdītes Lielbritānija – Kipra – Panama – Nauru salas, kur šīs ķēdītes īpašnieku identitāte vairs nav nosakāma. Darījumos ar nekustamajiem īpašumiem pircēji un viņu pārstāvji nekautrējas uzrādīt savas, Maskavas vai Taškentas adreses, tāpēc L. Lapsa ir pārliecināts par savu apgalvojumu patiesumu.
Tālāk viņš precizēja, ka «gandrīz simtprocentīgi», jo simtprocentīgs nav nekas pasaulē, no austrumu puses nākuši tikai dzīvokļu un tikai Jūrmalas dzīvokļu pircēji. Jau Rīgas dzīvokļu, gan Jūrmalas ēku un zemju pircēju vidū izcelsmes valstu izkliede ir daudz lielāka.
Namīpašums Bulduru prospektā 33 ir ievērojams arī ar to, ka aizvieto kādreiz nodegušo (nodedzināto?) viesnīcu Casino, kurā jaundibināto valstu Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas un piedevām arī praktiski jau gāztās Ukrainas nepadomju valdības pārstāvji 1920. gadā mēģināja spriest, kā izvairīties no tā, kas patiešām Polijai tika nodarīts 1939. gadā, Latvijai un citām valstīm – mazliet vēlāk. Vēsturiskā atsauce virza uz to, ka labāk taču pagūt savus īpašumus pārdot, nevis gaidīt, kamēr tos kāds atņem ar spēku.
Jāuzsver vēlreiz, ka darījumu aktivizēšanās vispār un ārzemnieku piesaistē jo īpaši attiecas uz dažām ļoti ierobežotām teritorijām un laika periodu. Valsts zemesgrāmatas dati rāda, ka šā gada septiņos mēnešos Jūrmalā reģistrējušies 198 jauni dzīvokļu īpašnieki, kas gandrīz sasniedz visa pērnā gada laikā reģistrētos 216 īpašniekus. Tomēr šis ir sasniegums pret ļoti zemu bāzi. Pērn reģistrētais īpašnieku skaits ir pirmspirmspirmstreknā 1998. gada līmenī. Pēc tam reģistrāciju skaits pārsniedza divarpus tūkstošus gadā, ko vairāk noteica dzīvokļu privatizācijas, nevis pārdošanas ritms, bet treknos gadus pilsēta pārlaida ar aptuveni tūkstoti reģistrāciju gadā. Rīgā un Rīgas rajonā, kur samērā lielais darījumu skaits ļauj runāt par tendencēm, krīzes gados netika piedzīvots tik straujš darījumu skaita kritums, bet toties nav arī jūtama kāpuma. Šā gada septiņi mēneši atbilst pērnā gada septiņiem mēnešiem.
Šo pašu atziņu publiski pauda Swedbank grupas nekustamo īpašumu uzņēmuma Ektornet Management Latvia vadošā aktīvu pārvaldniece Dina Lukjanska: «Pēc trīs gadu darba Ukrainā un Krievijā, atgriežoties Latvijā, pirmais, kas mani pārsteidza, bija runas par to, cik te daudz potenciālo Krievijas pircēju, kas gatavi investēt īpašumos Latvijā, ieguldīt naudu ekonomikā. Visi par to skaisti runāja, bet, skatoties uz darījumu statistiku, kļūst redzams, ka šo darījumu nemaz tik daudz nav. Pagaidām tās ir tikai cerības, nevis reāls process, lai gan šīs cerības Latvijas tirgū ir ļoti lielas.»
D. Lukjanskas apgalvojumi parādījās vienlaikus ar L. Lapsas pētījumu un interneta publikāciju virsrakstu līmenī izskatījās ļoti mulsinoši: Krievijas izcelsmes cilvēki nekustamos īpašumus Latvijā pērk un nepērk. Pretrunas tomēr nav, ja pieņemam, ka D. Lukjanskas mērķis bija publiski taisnoties, kāpēc Ektornet nav viegli tikt vaļā no nekustamā īpašuma ķīlām, kuras Ektornet atpircis no Swedbank, lai uzlabotu bankas bilanci. Ektornet ir Swedbank māsasuzņēmums un nepastarpināti pieder zviedriem, nevis Latvijā reģistrētajai Swedbank. Pēc D. Lukjanskas atziņām internetā sekoja neglaimojoši apsvērumi par Swedbank ķīlu kvalitāti, bet D. Lukjanska neatsaucās uz Neatkarīgās lūgumu turpināt savu stāstu avīzē.
Ar neiespējamību pārdot ļoti daudzus īpašumus par ļoti augstu cenu ir jāsamierinās, jo īpašumu cenu lielā mērā nosaka to novietojums attiecībā pret dažiem īpašiem objektiem. Viss, ko var uzbūvēt ar šādu novietojumu, šķiet, jau uzbūvēts. Piemēram, varētu gan ļoti dārgi pārdot ēku Dzintaru koncertzāles teritorijā, ja publisko teritoriju atvēlētu šādai ēkai, bet nekāda ēkas cena nekompensētu koncertzāles vērtības kritumu. Jūrmalas dome palaikam izpelnās pārmetumus, ka iedala zemi projektiem, kādi daudz neatpaliek no Dzintaru koncertzāles apbūvēšanas.
L. Lapsas un D. Lukjanskas publikācijas laika ziņā sakrita ar mēnešu nomaiņu, kad lielākās nekustamā īpašuma tirdzniecības starpniekfirmas izplata iepriekšējā mēneša mājokļu cenu indeksus. Par tiem kalpo Rīgas standartapbūves dzīvokļu cena eiro par kvadrātmetru. Šī cena izrādās 4–5 reizes zemāka nekā cenas, par kādām tiek tirgoti labākie īpašumi Rīgā un Jūrmalā. Arco Real Estate versijā, cena augustā zaudējusi četrus eiro un septiņu mēnešu ilga pazemināšanās perioda gaitā nolaidusies līdz 584 eiro par kvadrātmetru. Tādējādi turpinās visu triju firmu nosaukto cenu tuvināšanās. Latio versijā cenas nav mainījušās un palikušas nedaudz zemākā – 576 eiro – līmenī, bet Ober Haus uzrāda kritumu par diviem eiro un kvadrātmetra cenu 575 eiro.
«Darījumu skaitā ir neliels pieaugums, bet tas nav saistīts ar tipveida segmentu,» komentēja Latio pārstāvis Roberts Kārkliņš. Līdzās jau minētajai aktivitātei dārgo mājokļu segmentā manīti vairāk darījumu ar zemi un mežu.
Arco Real Estate valdes loceklis Māris Laukalējs atzina, ka nekustamo īpašumu cenu grafiks rāda W veida krīzi ar vismaz diviem cenu minimumiem. Viņš cer, ka izveidosies šķībs W, kurā otrais cenu minimums paliks augstāk nekā pirmais minimums 2009. gada septembrī 487 eiro līmenī. Pēc tam līdz 2010. gada decembrim sekoja cenu augšupeja un tagad septiņu mēnešu kritums, kam nav redzams pavērsiena punkts uz augšu. Tieši pretēji, tuvojas apkures sezona ar kārtējiem paredzējumiem, ka tā varētu beigties drīzāk janvārī vai februārī nekā aprīlī. Valsts iestādes vismaz biedē iedzīvotājus, ka tūlīt pēc Saeimas pārvēlēšanas ķersies pie apkures parādu piedziņas līdz pat parādnieku izlikšanai no dzīvokļiem. Nez kur tad liks parādniekus, bet dzīvokļus taču nāksies vismaz piedāvāt par zemu cenu, kas sagāztu tagadējo cenu līdzsvaru. Citā skatījumā tie var palikt kārtējie tukšie draudi līdz brīdim, kamēr siltumapgādes uzņēmumi tiešām pārtrauc savu darbību un daudzas ēkas paliek ar sala izpostītiem siltumvadiem. Cik tad tās maksās nākamajā pavasarī? Vai bankas nesāks izpārdot par jebkuru cenu mājokļus vismaz tur, kur apkures atslēgšana šķiet visreālākā? Mūsu laime ir tikai trijos gados radusies imunitāte pret šādiem paredzējumiem.