Uzņēmēji sniedz dažādas atbildes uz jautājumu, vai bankas Citadele darbinieka pieķeršana kukuļņemšanā raksturo kopējo situāciju bankās.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir pieķēris valstij piederošās bankas Citadele darbinieku brīdī, kad viņš saņēmis daļu no 50 000 eiro (35 000 latu) liela kukuļa par solījumu nodrošināt izdevīgus kredītprocentus uzņēmumam, kuru pārstāvēja kukuļdevējs.
Pieķertā darbinieka identitāti banka un KNAB neatklāj. Citadeli ar Privatizācijas aģentūras starpniecību pieskatošās Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce viņa dienesta stāvokli raksturo ar vārdiem: «vienu kapeiku virs klientu apkalpošanas speciālista līmeņa». Mazāk tēlaini runājot, viņš bijis vadītāja vietnieks vienā no Korporatīvo klientu departamenta nodaļām ar pavisam tikai trīs darbiniekiem. «Šis cilvēks jau piektdien uzrakstīja atlūgumu, ko mēs nekavējoties pieņēmām, banku viņš pameta KNAB darbinieku pavadībā,» stāsta Citadeles prezidents Juris Jākobsons. Aizdomās turētais netika vests uz cietumu. Viņam tikai aizliegts izbraukt no valsts, tuvoties noteiktām personām un strādāt bankās.
Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis tūlīt pauda, ka no viena gadījuma nedrīkstot izdarīt secinājumu par sistēmisku korupciju banku sektorā. Viņš neatceroties nevienu līdzīgu gadījumu ne vien samērā neilgajā laikā, kopš ieņem savu pašreizējo amatu, bet arī iepriekš, kad viņš strādāja Finanšu ministrijā. Šāda savas nozares slavēšana ir jebkuras nozares asociācijas vadītāja darba pienākums.
Pielaidīgāks ir banku un finanšu konsultāciju nozarē strādājošais Ģirts Rungainis. Viņš esot dzirdējis par kukuļošanu komercbankās tā sauktajos treknajos gados, kad strauji auga gan kreditēšanas apjomi, gan bankās strādājošo skaits. Tagad kredītu apjomi turpina sarukt, banku konkurence par atlikušajiem kredītņēmējiem saasinājusies, banku vadība spēj pieskatīt savus darbiniekus. Paliek jautājums, vai valstij piederošā Citadele un tāpat arī Hipotēku banka un Parex banka korupcijas risku sakarā atšķiras no privātbankām. Pilnīgu drošību nav iespējams sasniegt nekur. Kā formulēja Ģ. Rungainis, «vienmēr būs melnās avis, kurām ir nepietiekams godaprāts, profesionālais līmenis vai vienkārši pietrūkst saprātības».
J. Jākobsons savu banku un vispār bankas no korupcijas prakses norobežo ar emocionāliem argumentiem: «Es personīgi jūtos kā no galvas līdz kājām apliets ar netīrumiem. Un to izdarīja cilvēks, kas savās savtīgajās interesēs centās gūt peļņu, neskatoties uz to, ka ar savu rīcību apkaunoja gan kolēģus, gan bankas vadību. Viena cilvēka dēļ cieš visi.»
***
Viedokļi
Vents Armands Krauklis, mūziķis, politiķis, uzņēmējas vīrs:
– Diemžēl tipisks gadījums krīzes gados, kopš kredīti tika atteikti ļoti daudziem, turklāt arī tādiem, kuriem bija augsts kredītņēmēju statuss. Viņi nebija gaidījuši, ka paliks bez naudas, bet naudu vajag – un tagad katrs grozās, kā māk. No otras puses, banku darbiniekiem algas samazināja, kaut arī banku darbiniekiem mēdz būt lieli aizņēmumi. Kur aizņēmums lielāks un cilvēki vājāki, tur notiek kā Citadelē.
Māris Gailis, pārkārtojis savu biznesu no nekustamiem īpašumiem uz medijiem:
– Vienreiz sapratu, ka no manis gaida kukuli, un tūlīt pārgāju uz citu banku. Tas bija sen, vēl pirms 2000. gada. Neesmu dzirdējis, ka tagad tā notiktu. Privātajās bankās pastāv tādas procedūras kredītu izsniegšanai, ka pats bankas prezidents tur neko nevar ietekmēt. Jebkurā valsts uzņēmumā riski ir lielāki, bet man šis gadījums tomēr vairāk atgādina krāpšanu – cilvēks ņēma naudu par to, ko viņš nemaz nevarēja izdarīt.
Vilnis Trēziņš, asociācijas Latvijas auto prezidents:
– Ja izšaujas dūmi, tad kaut kur ir arī uguns. Konkrētajā gadījumā – lai izmeklēšana noskaidro, kurš kuru tur vairāk krāpis un provocējis. Atbilstoši banku procedūrām, viens cilvēks nekādu lēmumu par kredīta izsniegšanu un nosacījumiem nemaz nedrīkst pieņemt, bet var jau būt, ka viņš spētu šo lēmumu ietekmēt zināmās robežās. Uzņēmēji nelielās, ko viņi bankās panākuši, aiznesot puķes, konfektes vai tomēr naudu.