Pircēji ir ievērojuši, ka uz veikalu cenu zīmēm tagad obligāti jānorāda pārtikas produkta izcelsmes valsts. Šī prasība, kas stājās spēkā pagājušā gada rudenī, bija iecerēta ar labu mērķi – sniegt pircējiem vairāk informācijas un veicināt Latvijas ražotāju atpazīstamību. Tomēr, kā atklāj tirgotāji, praksē šis noteikums rada ne mazums jucekļa un pat absurdas situācijas, vēsta 360TV Ziņas.
Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) aktīvi pārbauda šīs prasības izpildi. Aprīlī un martā tirgotājiem jau piemēroti naudas sodi teju 8,5 tūkstošu eiro apmērā. PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Vineta Grīnberga norāda, ka lielākās neatbilstības ir saistītas ar nepareizu informācijas norādīšanu - uz cenu zīmes norādīta viena valsts, bet dokumentos vai marķējumā atklājas cita. No 519 veiktajām pārbaudēm trešdaļā gadījumu informācija neatbilda patiesībai, bet vēl trešdaļā tā vispār nebija norādīta vai bija tikai daļēji.
Tirgotāji neslēpj, ka šī prasība ir liels izaicinājums. Kā atzīst “Maxima Latvija” komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule, daudzas lietas, kas labi izskatās uz papīra, veikalā diemžēl nestrādā, un klienti ir samulsuši par to, kas tad īsti ir atspoguļots cenu zīmē. Iedomājieties situāciju: uz konservētu gurķu cenu zīmes lepni rakstīts "Latvija", bet vai tas nozīmē, ka gurķi audzēti Latvijas laukos? Ne vienmēr! Kā skaidro PVD, ja ievesta paprika vai gurķi Latvijā tiek iemarinēti un iepildīti burkās, tad izcelsme būs Latvija, jo šeit ir veikta "nozīmīga pārstrāde".
Tas rada apjukumu, jo pircējs, visticamāk, domā par izejvielu audzēšanas vietu. Piemēram, uz mango un čia sēklu ievārījuma cenu zīmes ir norādīta Latvija, lai gan šie augļi pie mums dabiski neaug.
Īsts juceklis veidojas ar, piemēram, riekstu maisījumiem. “Rimi Latvia” sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite norāda, ka, ja maisījumā ir dažādu valstu rieksti, meklēt un norādīt visas izcelsmes valstis ir praktiski neiespējami. Turklāt, ja produkts ir iepakots Latvijā, uz cenu zīmes jānorāda Latvija kā ražotājvalsts, kas neatbilst loģikai un maldinās pircēju par riekstu izcelsmi.
Vēl viens aspekts, kas rada grūtības, ir informācijas ieguve. “Elvi” sabiedrisko attiecību vadītāja Vineta Grigāne-Drande atklāj, ka piegādātāji var mainīt preču ražotājvalsti bez iepriekšēja brīdinājuma, un tirgotājiem nav nekāda veida kontroles pār šo informāciju. Piemēram, ja vienā paciņā ir Indijas un Peru, bet citā - Peru un Spānijas prece, ko tad īsti norādīt? Turklāt pašiem ražotājiem vai importētājiem nav obligāti jāinformē tirgotāji par preču izcelsmes valsti. Reizēm uz preces marķējuma norādīts vienkārši "ražots Eiropas Savienībā", kas atļauts pēc pašreizējām normām, taču jaunās vadlīnijas pieprasa uz cenu zīmes rakstīt "ražotājvalsts nav zināma", kas ir pretrunīgi.
Arī sīkas nianses rada problēmas. Likums paredz, ka izcelsmes valsts burtu izmērs cenu zīmē nedrīkst būt mazāks par trīs milimetriem. Ja valsts nosaukums ir garš, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, to ir grūti ievietot nelielajā cenu zīmes laukumā. Jaunā prasība pat liek mainīt datorsistēmas gan papīra, gan elektroniskajām cenu zīmēm.
Zemkopības ministrija, kas izstrādāja šos noteikumus, atzīst, ka ir aspekti, kurus tā ir gatava pārskatīt, piemēram, ražotājvalsts norādē izmantojamo burtu lielumu. Taču kopumā ministrijas ieskatā papildu atkāpes vadlīnijās nav atbalstāmas.
Tas liek aizdomāties, vai pašreizējā sistēma patiešām sniedz pircējiem jēgpilnu informāciju. Ja informācija ir pretrunīga, apgrūtināta tās iegūšana un veidojas absurdas situācijas, tad tās vērtība patērētājam var būt minimāla. Varbūt ir vērts atgriezties pie sākotnējās idejas un meklēt efektīvākus risinājumus, kas patiesi palīdzētu pircējiem, pieņemt informētus lēmumus, nevis radītu vēl lielāku jucekli iepirkumu groza piepildīšanas procesā.