Lapiņš: Apmēram puse no pārbaudītajiem gadījumiem ievestajai gaļai liecina par salmonellas klātbūtni; tas ir satraucoši

Aizvadītajā gadā gaļas pārstrādes uzņēmums AS "Maag Latvija" un tā zīmols "Rīgas miesnieks" sasniedzis jaunus eksporta rekordus un nostiprinājis savas pozīcijas vietējā tirgū, intervijā aģentūrai LETA stāsta "Maag Latvija" valdes loceklis Heino Lapiņš. Tirgus daļa Latvijā sasniegusi 28%, un eksports ārpus Baltijas valstīm pieaudzis par 27%. "Rīgas miesniekam" ir ambiciozi attīstības plāni nākotnei, ieguldot vairāk nekā viena miljona eiro investīcijas svaigās un marinētās gaļas sortimenta paplašināšanā. Tomēr, kā norāda Lapiņš, šis laiks pārtikas ražotājiem ir ļoti izaicinošs līdz ar būtisku izejvielu un energoresursu cenu kāpumu. Lielais nezināmais ir arī zaļais kurss, kas jau tagad rada būtiskas papildu izmaksas ražotājiem un noteikti neveicina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju Eiropā.

Kā pēdējos gados mainījies gaļas produktu patēriņš, un kas to ietekmē?

Ja skatāmies globāli, Latvija jau kādu laiku arvien vairāk sāk līdzināties Somijas un Skandināvijas tirgum, patērētājs attīstās savos patēriņa paradumos, kļūst prasīgāks. Redzam, ka patērētāji kļūst ļoti lojāli zīmoliem, īpaši produktiem ar pievienoto vērtību. To apliecina arī tirgotāju stratēģijas. Piemēram, kāds tirgotājs, kurš iepriekš agresīvi ienāca ar privāto preču zīmi, tagad masveidā iekļauj savā piedāvājumā pazīstamus vietējos zīmolus. Pircējiem svarīga ir garša un kvalitāte. Ja runājam par patēriņu, cilvēki vairāk patērē šķēlēs sagrieztus produktus, uzkodas. Svaigās gaļas kategorijā pieaug pieprasījums pēc filejām, atkaulotiem produktiem bez ādas. Salīdzinot ar Zviedriju un Somiju, mēs kļūstam arvien līdzīgāki šīm turīgajām valstīm pēc pieprasījuma.

Tajā pašā laikā klasiskie produkti, kā cīsiņi un pelmeņi, turpina augt. Pagājušais gads bija viens no spēcīgākajiem tieši šajās kategorijās. Cilvēki novērtē bērnības garšas apvienojumā ar jaunām inovācijām, un šos produktus uz šķīvjiem ir likuši salīdzinoši bieži.

Gaļa tiek uzskatīta par salīdzinoši dārgāku produktu. Vai līdz ar pārtikas cenu kāpumu tas arī ir kaut kā ietekmējis patēriņu?

Kopumā gaļas patēriņš Latvijā pēdējos gados ir diezgan stabils. Eiropas Komisijas dati par 2023.gadu liecina, ka Latvijā gaļas patēriņš ir apmēram 57 kilogrami uz vienu iedzīvotāju gadā. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, patēriņš Latvijā ir nedaudz mazāks. Piemēram, Igaunijā tie ir 64 kg. Latvijā no šiem 57 kg apmēram 30 kg veido cūkgaļa, tā joprojām ir visvairāk izmantotā. Otra lielākā kategorija ar visstraujāko pieaugumu pēdējos gados ir vistas gaļa - vidēji 22 kg uz cilvēku. Tad seko liellopu gaļa un citas gaļas kategorijas, bet tās tiek patērētas salīdzinoši nedaudz.

Interesants fakts ir, ka viena no visvairāk gaļu patērējošajām valstīm Eiropā ir Spānija - tur patēriņš sasniedz 83 kg uz cilvēku gadā. Tajā pašā laikā Spānijā ir arī viens no ilgākajiem dzīves ilgumiem Eiropas Savienībā. Tas ļauj cerēt, ka arī Latvijā gaļas patēriņš nākotnē varētu pieaugt, jo tas cieši saistīts ar ekonomisko noskaņojumu, jo labāk jūtamies finansiāli, jo vairāk patērējam gaļu. Redzam, ka Latvijā ir vēl iespēja potenciāli palielināt gaļas patēriņu līdz Eiropas vidējam līmenim, bet kopumā gaļas patēriņš Latvijā ir stabils, nav redzams kritums. Iespējams, nedaudz samazinās cūkgaļas īpatsvars, bet pieaug cāļa gaļas patēriņš.

Kā mainās tendences - vai vairāk pērkam pusfabrikātus vai tomēr gatavojam mājās?

Latvijā ir diezgan izteikta tendence - mēs joprojām mīlam un vēlamies pirkt svaigu gaļu. Arī marinētu gaļas izstrādājumu segments aug, īpaši marinētas vistas gaļas patēriņš pieaug ļoti strauji. Te atkal parādās jautājums par izejvielu uzticamību. Ja mēs paši nevaram nodrošināt šīs kvalitātes garantijas, tad tirgū ienāk importa gaļa ar saviem izaicinājumiem. Šis imports liek uzdot jautājumu - vai Pārtikas un veterinārajam dienestam pietiks kapacitātes un budžeta, lai veiktu pietiekamas pārbaudes? Piemēram, gaļas apjoms Latvijā no Polijas ir apmēram 40 miljoni eiro mēnesī. Tās ir ļoti lielas produkcijas apjoma tonnas, un spiediens ir ievērojams. Ja redzam, ka apmēram puse no pārbaudītajiem gadījumiem liecina par salmonellas klātbūtni, tad tas ir satraucoši.

Kādas ir galvenās tendences izejvielu cenu pieaugumam? Kuri segmenti ir ar visstraujāko cenu kāpumu, un kā tas ietekmējis gaļas produktu cenas pēdējos gados?

Pati izejviela, protams, ir ļoti strauji sadārdzinājusies, un šis pieaugums turpinās. Ir grūti prognozēt tā ietekmi. Piemēram, liellopu gaļas cena, kas tiek izmantota dažādos produktos, divu mēnešu laikā ir pieaugusi pat par 1,5 līdz 2 eiro kilogramā. Tāpat arī cāļa filejas cena - viens no straujāk augošajiem segmentiem - ir piedzīvojusi līdzīgu kāpumu, sasniedzot 1,5 līdz pat 2 eiro cenu pieaugumu kilogramā. Salīdzinājumā ar pagājušā gada aprīli cenas augušas par vairāk nekā 30% liellopa gaļai un vairāk nekā 20% cāļa gaļai. Tas ir ļoti straujš un būtisks sadārdzinājums.

Šobrīd redzam arī neskaidrību elektroenerģijas cenās. Parasti februārī, martā un aprīlī cenas iet uz leju, bet vasarā biržas cenas ir augšā. Taču šogad februāris mūs pārsteidza ar nepatīkami augstām cenām, un arī aprīļa sākums bija sarežģīts. Tas rada nestabilitāti.

Vēl viens būtisks aspekts ir zaļais kurss, ko Latvija ir uzņēmusies pirms pāris gadiem, kas tagad sāk spiest arī ražotājus. Kaut arī Baltijas valstis, īpaši Latvija, Eiropas Savienībā ir priekšzīmīgas pārstrādes apjomu ziņā, mēs daudz iepakojumus varam un arī pārstrādājam, bet, neskatoties uz to, valdība ir pieņēmusi lēmumu atkritumu pārstrādē palielināt izmaksas tieši ražotājiem, piemērojot tarifus, kurus mums jāmaksā par iepakojuma pārstrādi. Tas ir ievērojams trieciens. Par to varbūt publiski daudz nerunā, bet tas rada būtiskas papildu izmaksas ražotājiem - bieži vien tās mērāmas desmitos vai pat simtos tūkstošu eiro gadā. Šīs pārmaiņas tika pieņemtas valdībā 2023.gadā un sāka stāties spēkā jau pagājušā gada nogalē. Ietekme uz ražotāju makiem ir jau jūtama. Turklāt nav tik vienkārši pāriet uz pārstrādājamiem iepakojumiem, daudzviet šāda iepakojuma vēl nav, un bieži vien ar šādu iepakojumu ir izaicinoši nodrošināt nepieciešamo pārtikas drošību, īpaši gaļas produktu segmentā. To izmaksas ir būtiski augstākas nekā šobrīd izmantotajiem iepakojumiem.

Tāpēc zaļais kurss ir vēl viens lielais nezināmais, kas neveicina mūsu konkurētspēju Eiropā. Katra valsts šo kursu ievieš atšķirīgi - vienā vietā kaut ko ieviesīs vien 2029.gadā, bet mums jau jāievieš 2025.gadā. Tas ir nepatīkams trieciens ne tikai gaļas pārstrādātājiem, bet arī piena nozarei un citām nozarēm. Šīs izmaksas arī turpmākajos gados turpinās pieaugt.

Tas nozīmē, ka gaļas produkcijai nav pamata kļūt lētākai.

Protams, plaukta cenu ražotājs vai piegādātājs nekad nekontrolē, tā ir cenu politikas daļa, par ko lemj tirgotāji. Taču, ja skatāmies tuvākajā laikā, visas pazīmes liecina, ka nekāda cenu samazināšanās nav gaidāma. Mēs jau pirms apmēram diviem mēnešiem teicām, ka tirgū valda liela neskaidrība. Diemžēl šī neskaidrība vēl joprojām saglabājas, un tas, ko redzam tirgos - gan ar gaļas cenām, gan ar citām izmaksām, tostarp energoresursiem -, liecina par sliktāko scenāriju.