Vispirms jāsaka, ka lielākā daļa Latvijas un jebkuras valsts iedzīvotāju var ļoti tieši novērtēt, ir ekonomikas izaugsme vai nav. Indikators ir personiskā labklājība vai naudas maka biezums.
Ja šogad naudas makos ir vairāk nekā pērn, tad viss ir kārtībā. Ekonomikā ir izaugsme un valdības politika laba. Bet, ja naudas maks ir plānāks un ledusskapis tukšāks, tad slikta un korumpēta valdība ir tikusi pie varas. Tāpēc ikviena makroekonomiska prātula tiek savietota ar personisko pieredzi. Ja situācija personiskajā rēķinā un makroekonomikas tendences sakrīt, tad viss ir kārtībā, tad Dombrovski vai Kalvīti var arī pārvēlēt vēlreiz.
Dombrovskis tika pārvēlēts, un tas vien apliecina, ka 2010. gads bija laiks, kad salīdzinājumā ar trako 2009. gadu ir notikusi stabilizācija. Stabilizācija notika gan ekonomikā, gan cilvēku galvās. Psiholoģiskā stabilizācija ir pat svarīgāka. Visu 2008. gada nogali un visu 2009. gada pirmo pusi lielākā daļa ļaužu cerēja un ticēja, ka krīze būs īslaicīga. Ka ir jāsavelk jostas uz neilgu laiku – dažiem mēnešiem, augstākais, uz pusgadu. Tad viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Tāpēc arī reakcija uz krīzi bija piesardzīga. Algas samazināja, vienlaikus samazinot darba nedēļas ilgumu, utt. Bija cerības, ka, tiklīdz krīze būs pāri, uzreiz būs jāatgriežas pie vecajām algām un trekno gadu tēriņiem. 2009. gada mēneši un ceturkšņi ritēja cits pēc cita, bet kļuva tikai sliktāk un sliktāk. Divi krīzes gadi bija pietiekami psiholoģiskām pārmaiņām. Jau 2009. gada otro pusi un visu 2010. gadu notika pakāpeniska pielāgošanās zemākiem ienākumiem. 2010. gads bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāju vairākums pārstāja ticēt straujai ekonomikas atlabšanai. Izturējām padomju okupāciju, izturēsim arī valūtfonda finanšu okupāciju. Var atrast labo, jauko un pievilcīgo arī pašreizējos apstākļos. Atvaļinājumā Šarm eš Šeihas vietā (galu galā tur aizbraukušajiem haizivis nokož kājas) var apciemot Latgales vai Kurzemes radus. Ļaudis saprata un pieņēma to, ka šādi apstākļi ir un būs, iespējams, pat diezgan ilgi. Tāpēc arī 2010. gads ir stabilizācijas gads. Salīdzinājumā ar pērno gadu dzīves līmenis ir nedaudz uzlabojies, bet biznesa rosība nedaudz palielinājusies. Tikai aiz kadra paliek jautājums: kas šo nelielo pieaugumu nodrošināja? Atbilde ir parastā – ārvalstu kredīti. Latvija visu 2010. gadu tērēja par miljardu vairāk nekā spēja nopelnīt. Starpību sedza Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas kredīti. 2010. gada stabilizācija ir uz parāda. Šo stabilizāciju nodrošināja valsts parādu pieaugums, un šādai stabilizācijai nav ilgtermiņa perspektīvas. Patiesā stabilizācija ekonomikā sāksies tad, kad mēs spēsim nodrošināt ienākumu pieaugumu, neaudzējot ārvalstu parādu. Spriežot pēc valsts budžeta 2011. gadam, arī nākamgad ekonomikas stabilizācija notiks, palielinot valsts parāda saistības.