Pirms Eiropa bija paguvusi atgūties no pandēmijas un kovida sekām, piemeklēja nākamie izaicinājumi – jaunas ekonomikas un enerģētikas krīzes. Kā palīdzēt cilvēkiem izdzīvot šajos sarežģītajos apstākļos? Kāds atbalsts ES būtu jāsniedz Latvijai? Kāpēc jauni sociālā atbalsta veidi šobrīd ir svarīgāki nekā jebkad agrāk? Un kas būtu jādara pēc arodbiedrību domām?
Par to Rīgā tika runāts īpašā konferencē, ko ar Latvijas partijas “Saskaņa” atbalstu rīkoja Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu frakcija. Konferenci organizēja un vadīja EP deputāts Nils Ušakovs. Šis pasākums tiek rīkots kā daļa no lielas Eiropas mēroga konferences par ES nākotni.
Eiropa atrodas uz jaunas ekonomiskās krīzes sliekšņa, kas pēc sekām var būt visgrūtākā pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Daudzu valstu politiķi godīgi brīdina, ka ir jāgatavojas ekonomikas un iedzīvotāju dzīves līmeņa kritumam. Cilvēkus gaida grūti laiki ar iespējamu darba zaudēšanu. Šādos apstākļos ir svarīgi novērst nabadzību un nodrošināt tūlītēju sociālo atbalstu visdažādākajām iedzīvotāju grupām. Un šeit priekšplānā izvirzās arodbiedrību darbs gan Eiropas, gan valsts līmenī. Viņi zina, kas ir jādara, bet viņiem ir nepieciešams sabiedrības un politiskais atbalsts.
Speciālisti aprobežojas ar padomu iegādāties elektrisko tējkannu, lai vasaras beigās varētu vismaz uzvārīt ūdeni.
Eiropas Arodbiedrību konfederācijas konfederālā sekretāre Līna Karra (Igaunija) norāda, ka Eiropa ir gatava jauniem izaicinājumiem. Un paradoksālā kārtā pandēmija spēlēja savu lomu šajā sagatavošanā, liekot Eiropas Savienībai mobilizēties un mācīties dzīvot strauji mainīgā vidē. Tika izveidots Atveseļošanās un noturības fonds, kas paredz liela mēroga investīcijas ES valstu ekonomiku ātrai izkļūšanai no recesijas. Septiņu gadu laikā šīs valstis saņems 750 miljardus eiro: 500 miljardus dotācijās (kas nav jāatmaksā) un tikai 250 miljardus koncesijas aizdevumu veidā.
Šobrīd Līna Karra uzskata par nepieciešamu izveidot vēl vienu fondu Eiropas līmenī - lai pārvarētu Krievijas kara pret Ukrainu radītās jaunas krīzes negatīvās sekas. Sankcijas, ko ES un ASV ir noteikušas Krievijai, negatīvi ietekmē Eiropas ekonomiku, un tāpēc ir nepieciešams nodrošināt iedzīvotājiem atbilstošu atbalstu.
Tajā pašā laikā Līna Karra brīdina neticēt populismam. “Mēs redzam neseno vēlēšanu rezultātus, piemēram, Francijā, kur attālums starp labējām partijām un tradicionālākiem politiķiem ir ļoti samazināts. Šis ir ļoti satraucošs modināšanas zvans. Radikālās partijas dod tukšus solījumus: ka neviens nezaudēs darbu, ka būs barjera no migrantiem. To nevar izdarīt, bet cilvēki vēlas ticēt. Un mums kā sociāldemokrātiem un arodbiedrībām jāuzdod sev jautājums - ko mēs darām nepareizi? Kāpēc mēs nevaram paziņot savu nostāju, kas ir reālāka? Kā mēs varam nodrošināt mūsu cilvēku pamatvajadzību apmierināšanu? Sociālā palīdzība, piekļuve pamatpakalpojumiem, kvalitatīva izglītība ir svarīgi elementi, kas mums būs jānodrošina.”
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns aktualizēja sasāpējušu jautājumu par nodokļu slogu, kas Latvijā ir augstāks nekā Igaunijā un Lietuvā. “Jādomā, kā samazināt uzņēmumu pārmērīgos maksājumus, lai tie neciestu sakāvi konkurencē ar kaimiņiem. Lai vismaz transporta izmaksas, cilvēkam braucot uz darbu vai no darba, netiek apliktas ar nodokli. Mēs redzam, ka degvielas cenas strauji pieaug. Tad kāpēc no 1. aprīļa joprojām ir jāizmanto biopiejaukumi, kas sadārdzinās katru degvielas litru par 8-10 centiem? ANO līmenī jau teikts: pārtikas cenas pieaugs par 26%. Paaugstinājušās elektrības un siltuma izmaksas. Un tagad mēs runājam par mūsu izdzīvošanu, tāpēc jautājumi par palīdzības sniegšanu cilvēkiem un uzņēmumiem ir jārisina trīspusēji: Saeima, arodbiedrības un pašvaldības.”
Saeimas “Saskaņas” deputāte Regīna Ločmele saskata ievērojamu bīstamību tajā, ka daudzi lēmumi šodien tiek pieņemti nevis aprēķinu ceļā, bet gan uz emociju viļņa, ar nolūku celt sev politiskos punktus. Un tā rezultātā var ciest plašas iedzīvotāju grupas.
Šeit ir viena šāda risinājuma piemērs. Kopš aprīļa sākuma Krievijas gāze uz Latviju vairs netiek transportēta. Un ir prognozes, ka šogad no augusta līdz novembrim gāzes Latvijā varētu nebūt vispār. Tas saistīts ar to, ka Inčukalna gāzes krātuvē uzkrātās gāzes apjomi beigsies līdz augustam un jaunas sašķidrinātās gāzes vēl nebūs, jo Igaunijā terminālis tās saņemšanai tikai top. Mājsaimniecības un uzņēmumi bez gāzes paliks četrus mēnešus. Šķiet, ja valdība nolemtu triumfējoši ziņot par kāda veida Krievijas energoresursu noraidīšanu, tai vajadzētu būt skaidram plānam, kā nodrošināt nepārtrauktu Latvijas apgādi ar alternatīvu enerģijas avotu. Taču valdība klusē. Un eksperti, pēc Ločmeles kundzes teiktā, aprobežojas ar padomu dabūt elektrisko tējkannu, lai vasaras beigās varētu vismaz uzvārīt ūdeni.
Tāpat deputāte Ločmele pauda viedokli, ka līdzšinējā visas Eiropas pieeja ar minimālā ienākuma definīciju visā ES ir nepareiza.
“Šobrīd - nekontrolētās inflācijas un cenu kāpuma dēļ - ienākumu līmenis nav nosakāms. Tas neko nedos. Jāizmanto cita metodika, kas nosaka nevis ienākumus, bet izdevumus. Ir jāizstrādā elastīgs minimālo ienākumu plāns Eiropai, kurā būs tieši šāds noteicējs: tēriņi patēriņa grozam. Un arī ar to joprojām nepietiks, jo arī šie ienākumi ir jāskatās un jāindeksē atbilstoši inflācijai katrā konkrētajā periodā.”
Turklāt Ločmeles kundze atzīmēja, ka saistībā ar gaidāmo enerģētikas krīzi mūsu sociālā nodrošinājuma sistēma saņems jaunu definīciju: “energonabadzība”. “Tas nozīmē, ka līdzās jau pastāvošajai inflācijas izraisītajai nabadzībai Eiropā nabadzības risks apdraudēs jaunas iedzīvotāju grupas, kuras vēl nesen bija labā stāvoklī, bet tagad sapratīs, ka nespēj samaksāt par apkuri, gāzi, elektrību. Un šie izaicinājumi būs ļoti nopietni. Tam nepieciešami ne tikai katras ES valsts un to valdību plāni. Tam nepieciešama arī Eiropas fondu administrēšanas kontrole.” Nevienu valsti nevar atstāt bez ES uzraudzības un kontroles, jo sociālā sfēra katrā atsevišķā Eiropas valstī ir visas Eiropas drošības jautājums.
Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris atgādināja, ka Cilvēka pamattiesību hartā teikts, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi. Bet Latvijā šis princips nav nodrošināts. Pat Eiropas Komisija norādīja, ka veselības aprūpes nozare Latvijas Republikā ir vāji finansēta un daudziem pacientiem ir apgrūtināta piekļuve pakalpojumiem. Arguments, ka valstī nav naudas, neder: ir nozares, kuras Latvijā finansē dāsnāk nekā vidēji Eiropā, un tas notiek gadiem. Savukārt veselības aprūpe vienmēr ir ievērojamā mīnusā, kā to norādīja pat EDSO. “Rezultātā novēršamā mirstība Latvijā ir divas reizes augstāka nekā vidēji ES, Latvija šeit ir pēdējā vietā. Tas nozīmē, ka gada laikā mēs zaudējam vairākus tūkstošus cilvēku tikai tāpēc, ka veselības aprūpes nozarei netika piešķirti līdzekļi. Uz to esam norādījuši daudzkārt, taču valdība nevēlas dzirdēt ne arodbiedrības, ne Eiropas Komisijas viedokli. Tas ir nepieņemami un neizskaidrojami.”
Prakse ir tāda, ka par Eiropas fondiem Latvija ir viens reģions. Tikmēr vienādot infrastruktūras un jaunu darba vietu radīšanas iespējas Rīgā un, piemēram, Daugavpilī vai Rēzeknē acīmredzami ir negodīgi.
Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš konferencē runāja par individuālas pieejas nepieciešamību eirofondu attīstībā. “Lielākās subsīdijas un lielākais atbalsts jādod reģioniem. Lietuvā šāda pieeja ir bijusi vienmēr. Latvijā šis jautājums aktualizēts kopš 2017. gada, tomēr valsts sekretāru līmenī iespēja šādu pieeju diferencēt tiek izskatīta, tikai sākot ar 2034. gadu. Bet tas ir absurds! Tas nozīmē, ka reģionālās attīstības problēma tikai saasināsies.”
Daugavpils mērs atgādināja, ka pašreizējo situāciju sarežģī sankcijas, tāpēc uz robežas parādījies jauns dzelzs priekškars. Tajā pašā laikā Latgales ar Krieviju un Baltkrieviju robežas kopējais garums ir krietni garāks nekā citiem reģioniem, un visi pierobežas uzņēmumi, kas iepriekš orientējās uz eksportu uz kaimiņvalstīm, ir zaudējuši iespēju eksportēt savu produkciju.
Situācija ir smaga, tāpēc, Valsts prezidentam tiekoties ar Latgales pašvaldību vadītājiem, izskanēja, ka nepieciešams izstrādāt atsevišķu programmu Latgalei, ko varēs pieņemt Eiropas Komisijas līmenī - ar specifisku finansējumu un uz vismaz četriem gadiem - jaunu projektu īstenošanai, darbinieku vietu skaita palielināšanai, dzīvojamā fonda atjaunošanai, ēku energoefektivitātes uzlabošanai un citu aktuālu problēmu risināšanai.
Šādai pieejai pilnībā piekrīt Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, kurš uzsvēra, ka šobrīd cīņu ar enerģētikas krīzi redz kā prioritāti. Gāzes cenas Rēzeknei pieaugušas 10 reizes, un iedzīvotājiem mēnesī jāmaksā summa, kas ir tuvu vidējai algai Latgales reģionā. Tas ir krasi pasliktinājis Rēzeknes iedzīvotāju stāvokli un ļoti negatīvi atspoguļojies vietējo uzņēmumu aktivitātē. Un te, pēc mēra domām, vispirms ir jāatbild uz jautājumu: kādu enerģētiku valstī attīstīsim, lai skaidri saprastu, ko investēt ar maksimālu atdevi novadam.
Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga (Latvija) sacīja, ka jākoncentrējas uz Dānijas “zelta trīsstūra” modeli. Tā pamatā ir uzticams un elastīgs darba līgums, kas ļauj darbiniekam justies pārliecinātam. Citas trīsstūra puses ir nopietns atbalsts bezdarbniekiem, kā arī mudinājums apgūt jaunas profesijas. Turklāt cilvēki ir jānoskaņo uz to, ka viņiem savas zināšanas būs jāpapildina visas dzīves garumā!
www.facebook.com/ushakovLIVE
www.youtube.com/ushakovLIVE
www.socialistsanddemocrats.eu/meps/usakovs-nils
APMAKSĀTA PUBLIKĀCIJA
