Lai uzlabotu uzņēmumu konkurētspēju un mazinātu darbaspēka nodokļu slogu, pēdējos gados Latvijā ieviesta virkne nodokļu izmaiņu, kas lielākā vai mazākā mērā atsaucas uz katru strādājošo.
Tika prognozēts, ka šīs izmaiņas Latvijas darbaspēka nodokļu slogu salīdzinājumā ar Baltijas valstīm padarīs konkurētspējīgāku, tomēr vai centieni nesuši vēlamos panākumus? Atbildi sniedz Swedbank Finanšu institūta veiktais Baltijas valstu darbaspēka nodokļu sloga salīdzinājums.
Aizvadītajos gados Latvijā par vienu procentu samazinātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, līdz 350 eiro mēnesī palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums, paaugstināts neapliekamā minimuma piemērošanas slieksnis, līdz 250 eiro palielināts atvieglojums par apgādājamo un līdz 500 eiro palielināts minimālās darba algas apmērs.
Šķietami ievērojamas pārmaiņas, tomēr arī kaimiņvalstu nodokļu politika nav palikusi nemainīga un ir piedzīvojusi pietiekami lielas pārmaiņas.
Būtiskākie jauninājumi skāruši Lietuvā strādājošos - tur 2019. gadā realizēta vērienīga nodokļu politikas reforma, pārdalot nodokļu slogu starp darba ņēmēju un devēju. Lietuvā arī pieaudzis maksimālais diferencētais neapliekamais minimums - 460 eiro, un minimālā darba alga tur sasniegusi 730 eiro pirms nodokļu nomaksas. Igaunijā salīdzinājumā ar Lietuvu un Latviju izmaiņas šķietami mērenākas - līdz 654 eiro palielināta minimālā darba alga, un iepriekš obligātās 2% iemaksas pensiju fondā nu kļuvušas brīvprātīgas.
Swedbank Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus zemāka un vidēja apmēra algām, lai novērtētu, kāds būtu darbinieka, kurš saņem darba algu šādos apmēros, ieguvums “uz rokas” un kāds - kopējo nomaksāto nodokļu slogs katrā no Baltijas valstīm. Cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta?
Zemi ienākumi. Pieņemot, ka darbinieks katrā no trim Baltijas valstīm pelna 750 eiro lielu darba algu pirms nodokļu nomaksas bez reģistrētiem apgādājamiem, Latvijā strādājošie “uz rokas” saņem nepilnus 594 eiro, Lietuvā 545 eiro, bet Igaunijā 678 eiro. Redzams, ka viszemākais nodokļu slogs darbiniekiem ir Igaunijā, kur nodokļos tiek samaksāti vien 10%, kamēr Latvijā tas ir 21%, bet Lietuvā - 27% no algas pirms nodokļu nomaksas.
Protams, papildus jāņem vērā nodokļi, ko samaksā darba devējs - pie attiecīgā algas līmeņa vislielākie nodokļi jeb 254 eiro ir Igaunijā, kam tūdaļ seko Latvija ar 177 eiro un Lietuva ar 13 eiro. Novērtējot kopējo nodokļu slogu gan darba devēja, gan darba ņēmēja pusē, secināms, ka augstākais kopējo darbaspēka nodokļu īpatsvars ir Latvijā (36%), tad seko Igaunija (32%) un tikai tad - Lietuva (29%).
“Šajā salīdzinājumā labi redzams, ka, mainoties kaimiņvalstu, īpaši Lietuvas, nodokļu politikai, salīdzināt tikai algu “uz papīra” vai tikai algu “uz rokas” nav pietiekami. Kopbildi veidot ļauj kopējais nodokļu slogs, ko pie konkrētās darba algas nomaksā visas puses - gan darbinieki, gan arī uzņēmēji. Veicot Baltijas valstu salīdzinājumu, novērojams, ka zemāku ienākumu segmentā kopējos nodokļos Latvijā tiek samaksāts visvairāk. Pamatā tādēļ, ka kaimiņvalstīs atvieglojumu apmērs mazāku algu saņēmējiem šobrīd ir dāsnāks. Piemēram, Igaunijā 500 eiro neapliekamais minimums tiek piemērots līdz pat 1200 eiro lielām algām, kamēr Latvijā 350 eiro neapliekamais minimums sāk dilt pie algām, kas pārsniedz vien 500 eiro. Sagaidāms, ka līdz ar 1. jūlija izmaiņām, kad Latvijā maksimālais neapliekamais minimums tiks palielināts līdz 500 eiro, kaimiņvalstu priekšrocības zemāku algu segmentā saruks, tomēr joprojām paliksim valsts ar augstāko kopējo nodokļu slogu. Veicot aprēķinus gadījumam, kad 750 eiro algas saņēmējam ir reģistrēts viens apgādājamais, tad gan mūsu situācija salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm spēji mainās un kopējais nodokļu slogs Latvijā pēc vasarā paredzētajām izmaiņām kļūst viszemākais,” skaidro Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.
Vidēji ienākumi. Ja pieņem, ka darbinieks pelna vidējus ienākumus jeb 1200 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas bez reģistrētiem apgādājamiem, tad “uz rokas” Latvijā var rēķināties ar nepilniem 892 eiro. Lietuvā šāds darbinieks saņemtu par 98 eiro mazāku algu jeb 794 eiro, bet Igaunijā - par 134 eiro lielāku algu jeb 1025 eiro. Situācijā, kad darbiniekam reģistrēts arī viens apgādājamais, Latvijas darba ņēmējs papildus iegūst 50 eiro “uz rokas” un atšķirība ar Igauniju nedaudz tiek izlīdzināta, kamēr plaisa ar Lietuvu kļūst vēl lielāka. Tas tādēļ, ka Lietuvā nav darbaspēka nodokļu atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Igaunijā savukārt atvieglojumi ir paredzēti, bet tikai no otrā bērna, turklāt tos nepiemēro ikmēneša ietvaros - šo ienākuma nodoklī pārmaksāto summu var atgūt reizi gadā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.
Visbeidzot, ja darba alga “uz papīra” ir 1200 eiro, darba devējs Igaunijā nodokļos samaksā vēl teju 406 eiro, Latvijā - 283 eiro, bet Lietuvā - 21 eiro. Vidēju ienākumu gadījumā augstākais kopējo nodokļu slogs joprojām saglabājas Latvijā (40%), kam seko Igaunija (36%) un tad Lietuva (35%).
“Būtiska ir nianse, ka Latvijas nodokļu politika paredz divus progresijas līmeņus - tiek piemērots diferencēts neapliekamais minimums (jo lielāka alga, jo mazāks neapliekamais minimums), un papildus arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme pakāpeniski palielinās, pieaugot ienākumiem. Līdz ar to princips “jo lielāka alga, jo lielāki nodokļi” Latvijā stājas spēkā ātrāk nekā kaimiņvalstīs. Modelējot situāciju, kad darbinieks “uz rokas” saņem 1000 eiro lielu algu, redzams, ka lielākais kopējais darbaspēka nodokļu slogs (darba ņēmējam un darba devējam) ir Latvijā (kopējās izmaksas 1686 eiro), kam seko Lietuva (1601 eiro) un tikai tad Igaunija (1561 eiro). Vienlaikus nedrīkst aizmirst faktu, ka nodokļos nomaksātās summas nav abstrakts skaitlis, bet dod labumu visai sabiedrībai - no nodokļiem tiek finansēta veselības aprūpe, izglītība u.c.,” Baltijas nodokļu sloga salīdzinājuma rezultātus komentē E.Kropa.