Latvijā kažokādu bizness pussprādzis

Latvijas meži ir pilni lielāku un mazāku kažokzvēru, fermas pilnas mājlopu, un pēc attiecīgas apstrādes tos varētu vilkt mugurā, kājās. Taču ādu apstrādes bizness piedzīvo norietu.

Kādā Kurzemes lauku sētā Piltenes pagastā šomēnes ieklīda jenotsuns. Ielīdis suņubūdā, viņš kategoriski atteicās to atstāt – nelīdzēja ne prāvā vilku suņa īgņošanās, ne saimnieks ar grābekli. Konsultējoties ar vietējo pārvaldnieku Jāni Abakuku un vetārsti Benitu Šenbergu, meža zvēra uzvedība tika novērtēta kā aizdomīga – jenotsuni nošāva, būdu sadedzināja. Savukārt Rīgā veiktās analīzes uzrādīja, ka bažām par trakumsērgu nebija pamata. Jau pēc nedēļas šai pašā saimniecībā ieklīda nākamais nelūgtais ciemiņš – ielīda šķūnī, taču šoreiz saimnieks šāvējiem vairs nezvanīja. Savukārt vēl pirms jenotsuņiem šais mājās regulāri viesojās lapsa, mēģinot nomedīt kaķi. Galu galā apmaiņā pret medus burku nomedīta tika pati lapsa. Mednieki atzīst, ka sīkie meža zvēri ir stipri savairojušies, taču regulēt to skaitu viņiem nav nekādas intereses. Ādas izdevīgi pārdot ir neiespējami.

Rīgas Tehniskās universitātes doktorante Ilze Gudro veic pētījumu promocijas darbam par ādas resursu izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā. Situāciju nozarē viņa raksturo pesimistiski: "Latvija pašlaik ir atteikusies no ādu apstrādes un pārstrādes, kas bija populāra pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.

Toreiz Latvija, pārdodama ādas ārzemēs, guvusi milzīgu peļņu, bet mūsdienās lapsu, jenotu, govju, kazu, aitu ādas tiek apraktas zemē vai sadedzinātas." Kolēģi no Grieķijas, uzzinot šo faktu, brīnījušies – mums ir resursi, taču mēs tos atdodam citām valstīm. Pusmiecētas ādas sūtām uz Itāliju, bet pēc tam pērkam par desmitiem reižu lielāku cenu. Nozari bremzējošs faktors ir Eiropas Savienības vides prasības attiecībā uz ādu uzglabāšanu un apstrādi. Tās ir finansiāli ietilpīgas.

Pēdējie mohikāņi

Tādējādi no kādreizējās vērienīgās industrijas ar desmitiem uzņēmumu un vairākiem tūkstošiem strādājošo ādu pārstrādē atlicis viens nopietns spēlētājs – akciju sabiedrība Rital, kas veidojusies uz kādreizējā padomju laika ādas apstrādes flagmaņa Kosmoss bāzes. Uzņēmuma prezidents Valdis Priede atzīst: "Esam pēdējie mohikāņi." 95% produkcijas – daļēji apstrādātās ādas tiekot sūtīti partnerim uz Itāliju. Labā gadā apgrozījums ap miljons latu. Atlikušie 5% apmierinot Latvijas niecīgās vajadzības – tiek gan ortopēdiem, gan suņu siksnu ražotājiem, operai – pastalu taisīšanai. Lietuvieši tikmēr nule uzbūvējuši jau trešo ādas apstrādes rūpnīcu. Kāpēc ādas nozare Latvijā ir panīkusi? V. Priede uzskata, ka tā savulaik vienkārši tika izzagta. Notika tas pats, kas ar VEF un Radiotehniku. Arī valsts politika nebija labvēlīga. Krievijā, piemēram, jēlādām noteica 50 centu lielu izvedmuitu, un no tā brīža ādas tiek apstrādātas uz vietas. Rital ādas iepērk no lopkautuvēm, bet, protams, to ir daudz vairāk, nekā iespējams apstrādāt. Savukārt kažokādas uzņēmumu neinteresē. Ar tām darbojas SIA Gauja AB – bet arī tikai no pašu fermās audzētām lapsām un ūdelēm. Savukārt savvaļas zvēru ādas uzņēmums neizmanto, un ražošanas direktors Arnis Veckaktiņš šaubās, vai Latvijā tās vispār kaut kur tiek iepirktas rūpnieciskai apstrādei. Latvijā tā ir brīva niša.

Modes bizness patērētu

Modes dizainere Sonita Pāvuliņa atzīst, ka meža zvēru ādas ir neizmantota vērtība. "Īsta meža āda ir luksusa prece! Paskatieties, kas notiek pasaulē – priekšstati par Brežņeva laika micēm ir mainījušies, un tagad arī bebrādas ļoti kotējas. No ādas var taisīt bezgala daudz ko – sākot ar apkaklēm, mufēm, somām un beidzot ar rotaļlietām. Un valkāšanai tas noteikti ir daudz veselīgāk par kaut kādām sintētiskām pūkām," ir pārliecināta pazīstamā modes māksliniece. Starp citu, arī viņas pašas mīļākā soma ir tieši no bebrādas. Tikmēr Latvijā mednieku nemīlētie bebri tā savairojušies, ka kādreizējās lašupes pārvērtušās dīķos. Savairojušies arī jenotsuņi, pretendējot uz dzīvi suņubūdās, un lapsas, uzbrūkot mājas mīluļiem.

Skeptisks par nozares iespējām atgūt kādreizējo spozmi un iespējām pie reizes lauku iedzīvotājus atbrīvot no nelūgtiem viesiem ir Vieglās rūpniecības asociācijas prezidents Guntis Strazds: "Kamēr no Ķīnas ievedīs apavus par latu piecdesmit pārī un pārdos ar desmitkārt un vēl lielāku uzcenojumu, nekāds brīnums te nav iespējams." Turklāt arī ādas apstrādes speciālistu Latvijā tikpat kā vairs nav palicis.

Šī zelta dzīsla palikusi neizmantota.