Bijušais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora pirmais vietnieks un Muitas departamenta direktors Kalvis Vītoliņš skaidro, ka tagad tā ir Vitol problēma pierādīt Latvijas valstij īpašumtiesības uz naftu, kas pārsūknēta no LatRosTrans vada uz Ventspils nafta termināls rezervuāru.
LatRosTrans un Ventspils nafta termināls ar Ventspils naftas u.c. starpniekfirmu palīdzību ir iekļauti vienā starptautiskā energoresursu tirdzniecības konsorcijā Vitol, bet K. Vītoliņš norāda, ka Ventspils nafta termināls rezervuāriem ir jābūt vai nu muitas noliktavas, vai akcīzes preču noliktavas statusā. No tā izriet, ka pat viens īpašnieks nedrīkst bez dokumentu noformēšanas pārsūknēt naftu no naftas vada uz rezervuāru un no rezervuāra. Savukārt dokumentos ir jānorāda naftas izcelsme. Tiklīdz šādu dokumentu nav vispār vai Valsts ieņēmumu dienests atzīst tos par nepilnīgiem, prece iegūst kontrabandas statusu un pret tās īpašnieku iespējams vērst smagas sankcijas – gan preces konfiskāciju, gan soda naudas uzrēķinu.
VID preses dienests vakar vakarā izplatīja grūti izprotamu paziņojumu, ka "patlaban nav pamata uzskatīt, ka no Polockas cauruļvada izsūknētā bufernafta ir kontrabandas prece". VID neielaidās skaidrojumos, cik ilgi šis "patlaban" turpināsies un kam jānotiek, lai tas beigtos.
Vitol versiju par naftas izcelsmi pauž Ventspils naftas preses pārstāve Zane Bojāre. Atbilstoši šai versijai, Vitol esot nopircis naftu no Latvijas valsts līdz ar Ventspils naftas kapitāldaļām, kas pārstāvēja arī LatRosTrans kapitāldaļas un tās – fiziskos īpašumus. Neatkarīgā jau ir norādījusi, ka nafta nav minēta starp Latvijas un Krievijas ieguldījumiem, no kuriem tika izveidots LatRosTrans kapitāls. Tagad uz šo īpašumu ir pieteikusies arī Baltkrievija, pēc kuras pieteikuma Daugavpils tiesai nafta tika arestēta. Z. Bojāre stāsta, ka tagad Vitol ar naftu nedarīšot neko līdz tiesas spriedumam. Diez vai tas ir tehniski iespējams, zinot to, ka tiesāšanās var vilkties gadus desmit un ilgāk.
K. Vītoliņš pauž, ka naftas arests neapstādina visas parastās procedūras, pēc kādām VID jāpārbauda akcīzes preču vai muitas noliktavā nonākušās preces izcelsme. "Bija laiks, kad mēs varējām darīt, ko gribam, bet tas viss beidzās 2004. gada 1. maijā," skaidro K. Vītoliņš. Nafta un tās produkti bijuši starp precēm, kuras Eiropas Savienība pieprasīja deklarēt, tiklīdz Latvija tika iekļauta ES teritorijā. Ja šāda deklarācija nav veikta, tad nafta ir vai nu kontrabanda, vai tranzītkrava, ar kuru Vitol nedrīkst iesākt neko citu kā vien naftas transportēšanu. Ja tā ir tranzītkrava, tad Vitol ir jāuzrāda nafta, kas iesūknēta naftas vadā izsūknētās naftas vietā, jo bez noteikta bufernaftas daudzuma uzturēšanas naftas vadā nekāds tranzīts nav iespējams. Vēl paliek iespēja, ka Vitol šo naftu tiešam būtu pircis, bet tādā gadījumā būtu jābūt arī dokumentiem tieši par naftas pirkšanu un nodokļu nomaksu. Ja nafta nav pirkta un nodokļi nav maksāti, paveras visas konsekvences par darbošanos ar kontrabandas precēm.
Z. Bojāre nesola uzrādīt dokumentus par naftas pirkšanu, toties atgādina par Ventspils naftas nolīgta jurista Uģa Grūbes atzinumu, ka nafta naftas vadā esot naftas vada "blakus lieta", kas neesot bijusi jāpērk atsevišķi, līdzīgi kā nebija jāpērk atsevišķi LatRosTrans ēkas, sūkņi, krāni utt. Tomēr ēkas, sūkņi un pat "mazvērtīgais inventārs" kā naudas izteiksmē novērtēts kopums atšķirībā no naftas figurē LatRosTrans dibināšanas līguma dokumentos. Diez vai Civillikums, uz kuru atsaucas U. Grūbe, pieļauj tādu "blakus lietas" izpratni, pēc kuras "blakus lieta" izrādās vērtīgāka par galveno lietu. Tomēr Latvijas valsts iestādes konsekventi ignorē visas norādes uz naftas piederību Latvijas valstij.