Swedbank sagatavojusi saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem drīzāk atbaidošu nekā vilinošu atbildi par hipotekāro kredītu cenas veidošanu.
"Kredītprocentu likmes Latvijā parasti izsaka ar formulu Euribor/Rigibor+X, neatklājot to, kāpēc X ir tik liels, cik banka noteikusi," atgādina Swedbank Privātpersonu finansēšanas daļas vadītājs Dzintars Kalniņš. Swedbank tagad ir nolēmusi šo situāciju mainīt. Kopš septembra sākuma spēkā ir bankas piedāvājums gan nākamajiem, gan jau esošajiem bankas klientiem ja ne līdzdarboties, tad vismaz uzzināt, kā banka aprēķina tieši viņiem domāto kredītlikmi.
Tagad individuālā kredītlikme tiek noteikta pēc formulas Euribor/Rigibor + ekonomiskās vides risks + klienta individuālais risks. Jautājums tikai, kurš tad būs spējīgs šos riskus pareizi novērtēt. Kā gan uz kaut ko tādu var pretendēt Swedbank ar saviem simtiem miljonu latu lielajiem zaudējumiem tieši tāpēc, ka banka nav spējusi novērtēt kreditēšanas riskus? Protams, ka tas attiecas uz Latvijas banku sistēmu kopumā, kur nekādus risku vērtētājus nav iespējams ne pārvilināt no kaimiņbankām, kur zaudējumi no kreditēšanas attiecībā pret izsniegto kredītu apjomu ir aptuveni tādi paši, ne arī no Latvijas banku mātes uzņēmumiem Zviedrijā vai Vācijā, jo mātes taču nebija gudrākas par meitām, ja pieļāva nekustamā īpašuma burbuļa uzpūšanu Latvijā.
Swedbank ir sagatavojusi atbildi uz šādiem jautājumiem. Izrādās, ka ekonomiskās vides risku nenoteiks Latvijā, bet aprēķinās aģentūra Reuter kā "valstij atbilstošā kredītreitinga obligāciju cenu". Vai tiešām Latvijas kredītņēmēji ar entuziasmu apmaksās vēl arī "kredītreitinga obligāciju cenu" un ko vispār nozīmē šāds vārdu salikums?
Dz. Kalniņš mierina, ka "kredītreitinga obligāciju cena" būtībā neko daudz neatšķiras no Euribor/Rigibor, par kuru pirms gadiem desmit neviens neko nezināja, bet kredītņemšanas buma laikā uztvēra kā pašsaprotamu dabas parādību; vērīgākie arī zināja, ka tā saskatāma ne debesīs, bet visērtāk Latvijas Bankas mājaslapā.
Pirmā līdzība starp Euribor/Rigibor un "kredītreitinga obligāciju cenu" ir tāda, ka visi šie rādītāji ir indeksi. Parasti tiek stāstīts tā, ka Euribor/Rigibor ir vidējā starpbanku kredītu likme attiecīgi eiro un latos, bet vidējā likme negarantē, ka reālie kredīti tiek izsniegti tieši par šādām likmēm. Līdz ar to rādītājs ir indekss – aprēķinu rezultāts. Tieši tāpat tiekot rēķināta "kredītreitinga obligāciju cena": tiek ņemtas visas valstis ar vienu un to pašu kredītreitingu un aprēķināts, ar kādām likmēm tiek tirgotas šo valstu parādzīmes.
Otrā līdzība starp indeksiem ir tāda, ka tie visi ir baiļu indeksi: jo lielāka neuzticēšanās starp bankām, jo augstāku cenu tās prasa no citām bankām par aizdevumu, un, jo lielāka neticība kādas valsts spējai atdot savus parādus, jo augstāki procenti tai jāmaksā par aizņēmumu.
Secinājums no šādu indeksu lietošanas ir tāds, ka banku peļņa ir proporcionāla baiļu lielumam un ka bankas ir ieinteresētas, lai kredītreitingu aģentūras noteiktu valstīm pēc iespējas zemākus kredītreitingus. Būtu ļoti dīvaini, ja šāda prasība neatrastu atbakstītājus turpat finanšu vidē strādājošajās kredītreitingu aģentūrās, pat ja nav pamata teikt, ka tieši Swedbank pasūta kredītreitingu Latvijai.