Pārtikas cenu atgriešanās trekno gadu virsotnēs, pēc ekspertu prognozēm, sagaidāma laikā, kad ievērojama daļa ienākumu iedzīvotājiem jāatvēl apkures izdevumu segšanai. Jo lielāka ģimene – jo šī ziņa ir nepatīkamāka.
Agnesei Lagzdai ir pieci bērni. Abi ar vīru raujas pa vairākiem darbiem. Iznēsā pastu, nodarbojas ar dezinsekciju, tiklīdz rodas izdevība, kaut kur piehalturē. Pietiek, lai izdzīvotu, taču tā – uz robežas. Ēšanai regulāro izdevumu tāmē nākas atvēlēt nozīmīgāko pozīciju. Rūpīgi jārēķina visi izdevumi, jāiegādājas akcijas preces. Primārās, protams, ir bērnu vajadzības: "Sev es vispār neko nepērku. Labi, ka izejamās drēbes nedilst, jo... nav jau kad iziet. Jāstrādā." Cenas ceļas, un tas nozīmē, ka ģimenes maltītes kļūs plānākas. "Es zinu, kā tas ir – ēst putraimu biezputru rītā, vakarā, zinot, ka arī rīt nekā cita nebūs." Uz ko citu kā pārtiku vairs nav lāgā ko taupīt, un šādos apstākļos arī brauciens šopingā pēc lētākām mantām uz Vāciju neiznāk. Vienīgi var domāt par vienvirziena biļeti, ko Lagzdas pagaidām nedara – nepilngadīgā bagāža ir pārāk liela.
Uzņēmējs Edvīns Bergmanis, kam pieder veikalu tīkli TOP, secina, ka šis laiks ir smagākais tieši jaunām ģimenēm. Uz bērniem ieekonomēt ir grūti. Un, ja vēl paņemts kāds mājokļa kredīts, situācija ir pavisam smaga. Arī Bergmaņa veikalos šobrīd griķi izpirkti un plauktos tie atgriezīsies par dubultu cenu. Viņš uzskata, ka cenas kāpj galvenokārt tādēļ, ka par tām runā. Tā notika ar sāli, tā notiek ar griķiem. "Teorētiski, man kā veikalniekam jebkura šūmēšanās ir izdevīga," atzīst E. Bergmanis, tomēr galvenie pelnītāji šādā situācijā ir importētāji. "Tas ir viņu bizness. Mums tāda griķu ažiotāža nemaz nav vajadzīga."
Par gaidāmo pārtikas cenu kāpumu ir pamats satraukties sabiedriskajām organizācijām, kas nodarbojas ar palīdzību trūkumcietējiem. Fonda Dzīvības maize līdzdibinātājs Juris Siders atzīst, ka jau pašlaik daudziem cilvēkiem ir problēmas iegādāties pārtiku pietiekamā daudzumā. Te pat neesot runa par ēdiena daudzveidību. Turklāt, ja pirms gadiem palīdzība bijusi nepieciešama tai sabiedrības daļai, ko labklājību baudošie dēvē par padibenēm, tagad grūti klājas visparastākajiem cilvēkiem, ģimenēm: "Tad ir tā, ka pēc visu rēķinu un skolas vajadzību samaksāšanas jāsadala pieci kartupeļi diviem bērniem, bet pašam jāsēž un jāskatās."
Piecu bērnu māmiņa Agnese piebilst, ka ikdienas skrējienā smagām pārdomām, par laimi, nemaz neatliek laika: "Taču reizēm uzmācas bailes. Es vienubrīd sapratīšu, ka esmu kļuvusi veca un nekas labāks tā arī nav sagaidīts.