Uzņēmējs Igors Zlotņikovs: Mēs dzīvojam ļoti ātrā laikā

- Cik svarīga Latvijai, jūsuprāt, ir tās ģeopolitiskā telpa?

- Mēs pastāvam dzīvajā vēsturē. Latvijā jau dzīvo mazāk par diviem miljoniem cilvēku. Mūsu valsts ir maza, bet tā atrodas lieliskā vietā. Un mūsu atrašanās vieta ir tas resurss, kurš patlaban visai efektīvi tiek ekspluatēts. Ostas utt. Bet - mēs taču dzīvojam tiesiskā sistēmā. Tomēr tagad to var saukt arī citādi - par reiderisku sagrābšanu. Pirms pieciem gadiem runājām, ka dzīvojam krīzes laikā. Tad izteicu pieņēmumu, ka esam finanšu krīzē, ekonomiskā krīzē... Bet pēc tam sākām runāt, ka pastāv sistēmas krīze. Rezumējums bija - krīze novedīs pie leģitīmām, tiesiskām dzīves organizācijas formām. Taču - krīze vēl nav beigusies. Ja skatāmies uz vēsturi kā notikumu virkni 20-30 gados - tas vēsturei faktiski ir tikai mirklis.

- Taču tas nav attaisnojums mūsu ikdienas kvalitātei. Arī valdības utt.

- Tieši tā! Taču tas liecina tik vien kā par to, ka visas normas, visi likumi, kas pieņemti, pirmkārt, nav mūžīgi, otrkārt, tie patiešām ir situatīvi un - turklāt - tie jāmaina. Bet, kas tad tos mainīs? Top skaidrs, ka tik ilgi, kamēr Amerika nav pieņēmusi lēmumu, nekādi likumi netop mainīti. Tagad Amerika kaut ko paveica, un mēs kaut ko labojām.

- Vai tas nozīmē, ka mēs esam vien kalpi, kuriem patīk klanīties?

- Es tā neteiktu, lai gan jums taisnība. Taču es runātu par to, ka pastāvošā vispārējā situācija transformējas. Uz mums atspēlējas vispārējā krīzes situācija, kuru vajag skatīt lielā, desmitgažu griezumā. Tad mēs saprotam, kā attīstās krīze. Kad bruka Padomju Savienība, visi sprieda kaut kādās vispārējās kategorijās - notikusi divu pretēju sistēmu savstarpējas cīņas krīze. Visi notikumi attīstās saskaņā ar šādu loģiku. Deviņdesmitajos gados bija interesanta situācija - vienpolāra pasaule - galvenā valsts ASV, tā diktē noteikumus citiem.

Taču patlaban, skatoties debates Kapitolija pakalnā, esmu pārliecinājies par to, ka arī amerikāņu sistēma viņu leģitimitātes izpratnē nav spējīga nodrošināt tādu tiesisku sistēmu, kuras ietvaros viss tiek lemts. Redz, Pārstāvju palāta izteica Trampam impīčmentu, bet Senāts to noraidīja. Un man ir ļoti būtiski tas, ka pirms desmit gadiem, kad bija pirmais krīzes posms Amerikā, bija divi spārni un bija ļoti daudz kas vidū. Šis vidus, kuru sauc, nezinu, par vidusšķiru, un vēl citi dzīvei stabili veidojumi ir krasi sarukuši. Pilnīga šīs te Amerikas demokrātu un republikāņu pretīstāvēšana liecina, ka tas var novest līdz nopietnai krīzei pašās Savienotajās Valstīs. Turklāt es teiktu, ka republikāņi tomēr ir pietiekami solīdi ļaudis. Viņi teic: puiši, mēs mūsu demokrātiju, mūsu republiku pakļaujam tam, ka visas tiesību normas, par kurām vienojās tēvi - dibinātāji, mēs sākam apšaubīt un sīkumus, kuri nav ne nieka vērti, sākam uztiept prezidentam, kā viņa darbības funkciju. Bet demokrāti parasti ir skaļi un krāsaini...

- Tramps teic - Amerika Amerikai, bet demokrāti saka: Amerika - tā ir visa pasaule.

- Un te, lūk, sākas pats interesantākais - manā izpratnē šis pretnostatījums tagad veiks ja ne graujošu, tad destabilizējošu lomu visās pasaules norisēs. Tiešām, pastāvēja divu sistēmu pretīstāvēšana, tad viena sistēma zaudēja, tapa vienpolāra pasaule ar ASV priekšgalā, taču Štatiem patiesi bija savs pašu stāsts, un tie zaudēja savu līderības dinamismu. Un patlaban rodas daudzveidīga, daudzpolāra pasaule. Ķīna aug ļoti strauji. Amerika vairāk nekā 20-25 gadus bija galvenā valsts, kurai visi centās līdzināties. Tagad parādās citi spēka centri, bet pati Amerika no šīs pozīcijas atkāpjas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka perspektīvā mums jāpaļaujas uz saviem pašu spēkiem. Ja Latvijā to neapzināsies, ja arvien domās, ka Amerikā zina, kā mums dzīvot....

- Ko «apzināties» nozīmē valsts, politikas praksē?

- Te ir visai daudz zemūdens akmeņu un slazdu.... Un te rodas arī jautājums - vai Latvija pastāv kā neatkarīga valsts? Protams, pastāv zināma tiesiska, zināma saimnieciska, zināma pārvaldes struktūra, bet, ja tas viss notiek ārpus Latvijas ietvariem, tad Latvija ir vai nu kolonija, vai arī veidojums, ar kuru allaž var vienoties tā, kā vajag. Turklāt - patlaban mums trūkst arbitra, kurš profesionāli lemtu, kā tad rīkoties.

- Esat jau teicis, ka mums trūkst mērķtiecīgas valstiskas virzības.

- Piekrītu. Ja valsts mērķis ir atjaunot neatkarību, valsts pārvaldes sistēmu, noteiktas valsts dzīves formas... Latvija ir gājusi visai atzīstamu ceļu. Kaut vai tā pati uzņēmumu reģistrācija - ātri un normāli. Varam runāt par nodokļu sistēmas ačgārnībām taču tā pastāv, mūsu pensiju sistēma, kaut vai salīdzinājumā ar sistēmu Krievijā, ir uzteicama. Bet - kādi šajā sarežģītajā situācijā ir mērķi samērā ar vispārējo krīzi? Anglijas izeja no Brexit - sarežģīta problēma. Izlīdzināšanas fondu pabeigšana nākamgad...

Jo ātrāk mēs pārvarēsim to, ka Amerika ir dižena (tā ir diža valsts, es to ļoti cienu), jo labāk. Bet - kas būs jaunie līderi, ar ko rēķināties, ar ko draudzēties? Bija Eiropas Savienība, kuras tehnoloģisko infrastruktūru Latvijā īstenoja. Ceļi ir lieliski. Bet - ar ko draudzēties?

- Domāju, ka ar to pašu Eiropu, lai kāda tā ar būtu.

- Jā, bet kā draudzēties?

- Profesionāli. Nopietni.

- Nopietni. Bet, palūkojiet vairākus kopīgos Eiropas projektus, kuri vēl palikuši. Ria Baltica. It kā mēs visi esam ar to saistīti... Nākamā - manuprāt, ļoti nopietnā problēma - Eiropas attīstību visās tās regulās nosaka pilsētu un reģionu, nacionālu valstu konglomerācija.

Eiropā vairākas būšanas tiešām ir nodotas kopienu, komūnu līmenim, un tās risina gan budžeta lietas, gan pieņem lēmumus... Daudzās kopienās un komūnās pastāv pilnīga neatkarība no centra. Ko tas nozīmē Latvijas situācijā? Tas nozīmē, ka manā izpratnē tas, kas tiek apspriests kā Latvijas iekārtas izmaiņa, ir saprātīga ideja. Reģioni, reģionalizācijas paplašināšana, jaunu centru radīšana... Taču tam visam jātop apliecinātam ar normāliem iekšējiem budžetiem. Tur, kur šie budžeti tiek ievākti, tur tiem jātop arī tērētiem.

Kopējā katlā viss nonāk necentralizēti, bet valdība pēc tam lemj, cik kuram dot. Bet pašvaldībai tas jālemj pašai. Tāda pieredze ir. Itālijas pieredze.

- Vai tad pašvaldībām pašām nebūtu jāpieņem patstāvīgi, demokrātiski lēmumi?

- Taču patlaban visi lēmumi tiek pieņemti Rīgā. Bet vai tad Rīga var atrisināt, piemēram, Alūksnes problēmas? Alūksnei savas problēmas jārisina pašai. Tādēļ citādi jārisina budžeta, nodokļu problēma. Tam pamatā jābūt nopietniem reģionālistikas pētījumiem. Pastāv taču normālas reģionu pārvaldes shēmas, kuras nostiprinātas ar dažādiem finanšu mehānismiem, kurām šajā ziņā ir savi budžeti. Bet... ja šie budžeti nonāk Rīgā un pēc tam tiek pārdalīti reģioniem, tad mēs laikam gan neesam caurspīdīgi.... Deputāti to visu apspriež ik gadu, taču tas netop par diskusijas iemeslu...

Latvijā savā ziņā pastāv padomju laika apziņas atrauga, kura diemžēl nav pārvarēta. Paraugieties kaut vai uz Vācijas federālajām zemēm, kur budžeta lietas tiek risinātas katras atsevišķas zemes līmenī. Šveice. Katrs kantons nosaka visu līdz pat nodokļiem. Un tā arī ir šī ļoti nopietnā mūsdienu reģionālās valsts būves problēma. Man, lai gan pieļauju, ka varbūt neesmu pilnībā lietas kursā, šķiet, ka reģionālistikas pārvaldei un ne tik vien kā ciparu atskaitēm jātop nodotām reģioniem.... Latvijā tā nav.

Mums ir četras vēsturiski veidojušās konstrukcijas. Plus pilsētas. Vidzeme, Kurzeme, Latgale, Zemgale. Pilsētas - Rīga, Ventspils, Liepāja, Jelgava, Daugavpils, Rēzekne... Ja jau mēs paši to nespējam, tad patiešām attiecīgus projektus var pasūtīt Eiropas institūtos, kur šī mehānika ir izkopta līdz pat līmenim, kādiem jābūt likumprojektiem.

- Bet kam tas te jādara? Zinātņu akadēmijai?

- Cik zinu, tur nav ne spēku, ne cilvēku, ne līdzekļu. Jo šī reģionalizācija vai Eiropas kā pilsētu un reģionu attīstība ir ļoti būtiska lieta. Un, ja pastāvēs vietējā pašpārvalde, tad ir jābūt arī budžetiem un tiesībām rīkoties ar šiem budžetiem. Tad viņi paši meklēs kādus uzņēmējdarbības gājienus, lai nauda paliktu šajos reģionos, novados, pagastos. Tas ir ekonomiski daudz pareizāk un efektīvāk. Jo vairāk - tad būs saprotams, ko un kā tērēt tieši šajā reģionā. Nevis caur Rīgu.

- Jā, tad tā arī būs pašvaldība!

- Bet tas nevar būt tik vienkārši - ievēlējām kaut kādus cilvēkus. Tur pamatā jābūt arī noteiktām budžeta iespējām. Lai šie cilvēki būtu iespējami vairāk ieinteresēti visu problēmu risināšanā. Jo Latvija, izņemot tos cilvēkus, kuri te dzīvo, nevienam īpaši nav vajadzīga...

Taču - tas ir skats uz valsti, kurai ir milzīgs gan cilvēcisks, gan teritoriāls potenciāls... Acīmredzot ir pienācis laiks pārskatīt dažas konstitucionālas normas. Tām - ne bieži, bet ir jāmainās. Jo, manuprāt, tad, kad tika pieņemta Satversmes preambula, tika nopietni pārkāptas ļoti daudzu cilvēku tiesības. Ir jāatgriežas pie normālas eksistences formas, kad cilvēki, kuri dzīvo šajā valstī, paši lemj savas lietas. Protams, ir jāatrisina bezpilsonības jautājums. Tagad, kad Latvijā tiek vērtas durvis darbaspēkam no Ukrainas, no citām valstīm, tā ir vienkārši nejēdzība. Tā ir kļūda, kas jālabo. Es saprotu, ka partijas baidās, ka tiks pie varas krievi...

- Mani tas nebaida.

- No kā tad te baidīties? Turklāt, es saprotu, ka te ļoti daudzas lietas ir saistītas ar noteiktu grupu interesēm. Ja jau tiešām gribam demokrātisku valsts pārvaldes formu, par to ir jārunā.

Milzīgais skaits to, kas pametuši Latviju, tiešām ir sāpe. Latvija ir zaudējusi vairāk cilvēku nekā divos karos. Arī tāpēc ir jāatrisina attiecības starp kopienām. Valstij ir jāvieno visi. Un demokrātiska valsts turklāt ir stipra ar to, ka demokrātija kā instruments ciena un īsteno mazākumu tiesības attiecībās ar vairākumu.

- Vai jāmaina mūsu vēlēšanu sistēma?

- Ir vienkārši jāpaplašina cilvēku elektorālo tiesību ietvars.

- Tas nozīmē, ka paliek partiju sistēma.

- Mazai valstij tas ir normāli. Bet tas, ka divsimt tūkstoši nepiedalās vēlēšanās, vairs nav tik vien kā diskriminācija, tā jau ir demokrātijas atrofija. Ir jādod tiesības visiem piedalīties vēlēšanās. Un - ja reģionālās konstrukcijas taps pieņemtas, tad arī no reģioniem ir jābūt deputātiem. Tiem nav obligāti jābūt partiju pārstāvjiem. Eiropā šis jautājums ir jau izstrādāts. Un es domāju, ka tie Latvijas cilvēki, kuri sēž Eiropas parlamentā, ir spējīgi uz savu partiju apvienību bāzes novērtēt šo pieredzi. Viņi taču brauc uz Briseli, lai to pieredzi raidītu šurp. Protams, partiju solidaritāte dažkārt slēdz iespēju saprātīgām idejām, kuras valstij ir svarīgākas nekā partiju iedomas.

Pastāv uzskats, ka Eiropa - tā ir pilsētu un reģionu, nevis nacionālo valstu sistēma. Jā, nacionālās valstis, vai mēs to gribam vai ne, ir vēsturiski noiets posms... Un, ja mēs runājam par pilsētām un reģioniem, tad mēs runājam par reģionalizāciju un pārvaldes radīšanu ar komūnu starpniecību, lai tās spētu bez centrālās valdības rīkoties, pirmām kārtām, ar finansēm un pārvaldīt visas savas būšanas.

Protams, valstij ir jārisina attīstības jautājumi. Visvairāk mani Igaunijā pārsteidza Arvo Perta centrs, kuru viņi atklāja netālu no Tallinas. Mani pārsteidza arī tas, ka viņu kompleksa centrā ir pareizticīgo baznīca. Pakārtota Konstantinopoles rituālam, bet - pareizticīgo... Un tur skan lieliska garīgā mūzika. Kurš gan mums traucē uztaisīt tādu pasaules nozīmes centru? Mums ir Raimonds Pauls... Uztaisiet pasaules nozīmes Raimonda Paula centru... Bet lietu, kurām būtu pasaules skanējums, Latvijā nav nemaz tik daudz.

- Atrast var...

- Rīgas laiks... Lielisks žurnāls. Viens no tiem, kurus patlaban visvairāk lasa krievu valodā. Un arī angliski. Arnis Rītups kopā ar Uldi Tīronu ir paveikuši ļoti daudz.

Dziesmu un deju svētki patiešām ir Notikums. Tie iezīmē pareizu dzīves virzību. Taču - Latvijā droši vien ir vēl kaut kas interesants. Mums ir izcili ārsti. Proti - tieši ar šādām lietām jānodarbojas centrālajai valdībai. Reģioniem jāgādā par dzīves labiekārtošanu reģionālā līmenī.

- Vēl viens jautājums - kādas mums ir šī gada izredzes, kā tas aizritēs?

- Mans viedoklis - mēs atrodamies uz ļoti lielas krīzes sliekšņa. Tai ir vairāki līmeņi. Pirmais - finanšu krīze. Tāpēc, ka finanšu sistēma vairs nespēj apgādāt daudzas ekonomikas vajadzības. Gan Eiropas, gan arī amerikāņu sistēmas. Tas vien, ka uzradās šīs te kriptovalūtas, liecina par to, ka sistēma vairs nedarbojas kā nākas.

Otra lieta - leģitimitātes krīze. Tiesību normas neļauj itin daudziem notikumiem būt. Mēs pat ar draugiem esam strīdējušies par to, kas ir sankcijas, par kurām tagad runā? Sankcijas - tas ir veids, kā pārvarēt demokrātiskās vienošanās par to, kā īstenot biznesu. Sankcijas palīdz tikt tam pāri.

Proti - tad, kad to nav iespējams īstenot demokrātiskā ceļā. Turklāt - sankcijas gādā arī par valūtu riskiem. Bet tā ir tik vien kā sava veida otmazka... Visu šo prettiesisko, neleģitīmo formu jēga sankciju vai citā paskatā uzrāda dažādu lietu regulēšanas formu krīzi, kas izriet no likumdošanas. Un - tas var būt pats nopietnākais. Mēs nenovērtējam izmaiņas, kuras notiek kompleksi ne jau klimata dēļ. Notiek daudz kas. Un tas nav sācies vakar.

- Daudzi uzskata klimata problēmu par mītu...

- Tas nav mīts. Nesen lasīju ģeologu pētījumu, kuri reiz bija norūpējušies par to, kas tad notiek Zemē iekšā. Zemes mantijā. Redz, pumpējam laukā naftu, gāzi - kas tur var sanākt? Atklājas īpatnējas lietas... Tagad gan Krievijā, gan Āfrikā, gan Amerikā vērojama prāva ūdeņraža izplūde no zemes gaisā. Viena no interpretācijām, kura man šķiet visai tuva īstenībai ir saistīta ar Zemes paplašināšanās koncepciju. Laikam būtu pārlieku drosmīgi sacīt, ka Zeme ir dzīvs organisms, bet - tā ir pulsējoša sistēma, kurai piemīt zināms saraušanās posms. Taču patlaban sākas Zemes paplašināšanās periods. Piemēram, itin daudzas filmēšanas Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā liecina, ka Zeme plīst.

- Vēl par prognozēm šim gadam...

- Domāju, ka gads būs visai interesants. Pastāv taču zināma periodizācija. Ja atskatāmies uz laiku pirms trīsdesmit gadiem... Berlīnes sienas sagraušana... Čaušesku... Padomju bloks... Es saprotu, ka atkārtošanās nebūs. Bet procesi ir visai īpatnēji. Anglijas aiziešana no Eiropas. Dažas problēmas, kuras rodas pārvaldes sistēmā. Domāju, ka šis gads, ja vērtējam faktus, būs visai kritisks. Visai planētai. Es sevi uzskatu par planētas Zeme iemītnieku. Jā, Latvija ir mana dzimtene. Bet - Latvija ir ļoti maza valsts. Trīs stundās tu nonāc citā kultūrtelpā, bet saproti, ka arī tā ir tava teritorija.

Galvenais, lai cilvēkiem pietiktu prāta nenokļūt agresijas situācijā. Tas šobrīd būtu pats nepatīkamākais. Jo nav nekā sliktāka par agresīvu reakciju uz notikumiem.