Kā sadalīt atbildību par atkritumiem

 
GLĀBJ VAIRS NEGLĀBJAMO. Ugunsdzēsības un glābšanas dienests izlieto daudz resursu tam, lai apspiestu ugunsgrēkus nelegālās un dažkārt arī legālās atkritumu izgāztuvēs ©F64 Photo Agency

Latvija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un valdības personā paklausīgi ieraksta vietējos likumos Eiropas Savienības (ES) direktīvu prasības, bet visās valsts malās regulāri un tālu saskatāmie melno dūmu mutuļi virs nelegālām un arī legālām atkritumu izgāztuvēm signalizē, ka šo likumu izpilde nodrošināta netiek.

Atkritumi ir lietas, ko lētāk izmest nekā salabot vai pārtaisīt kā, sacīsim, kreklu par grīdas lupatu. Bet ko tad, kad šī lupata vairs nav derīga lietošanai? Ja to vienkārši izmest nav iespējams, tad nākas piemaksāt kādam par atkritumu aizvākšanu. Maksa par atkritumu aizvākšanu kļūst neizbēgama un aizvien pieaugoša proporcionāli cilvēku skaitam un koncentrācijai pilsētās. Latvija ir pieteikusies atrasties vienā tiesiskajā telpā ar Rietumeiropu, kur iedzīvotāju blīvums desmitreiz augstāks un augošs (ja runa ir par varas centriem, kur pieņem lēmumus, nevis par kuru katru ES nomali un nostūri) nekā Latvijā ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu; tāpat ražošana un satiksme uzliek lielāku slodzi videi Rietumeiropā nekā Latvijā. Tāpēc Latvijai nākas ierakstīt likumos arī tādas atkritumu vākšanas, glabāšanas un pārstrādes normas, bez kādām šeit vēl varētu iztikt atbilstoši tam, kā Rietumeiropā iztika tad, kad cilvēku skaits un saimnieciskās darbības apjoms tur bija mazāks. No vienas puses, Latvijai jākļūst par paradīzes stūrīti, ja mazāka iedzīvotāju blīvuma un saimnieciskās darbības apstākļos šeit noteikti augsti vides aizsardzības standarti. No otras puses, paradīze tomēr neveidojas, jo nav naudas tās veidošanai.

Nav slikti, bet gribas labāk

Nav Latvijā acīm redzamu iemeslu celt trauksmi, ka tūlīt zaudēsim cilvēku dzīvei atbilstošu vidi, kas daudzviet pasaulē jau zaudēta. Ekoloģiskās stabilitātes labā Latvijā darbojas gan ģeogrāfiski klimatiski faktori, gan vēsturiskas sakritības, kuru dēļ Latvijā iedzīvotāju skaits nepieaug ne dabiski, ne mehāniski, gan cilvēku apdomība, likumpaklausība un labā griba. Par labajiem piemēriem vairākās tālākajās publikācijās, taču arī slikto piemēru netrūkst.

ES dažkārt piemaksā par papildu izdevumiem savu normu ieviešanas un izpildes sākuma periodā, bet dažkārt Latvijai ir vismaz jāapsolās šīs normas uzņemties tikai uz sava rēķina. Vismaz trīs pazīmes liecina, ka šie solījumi netiek pilnā mērā izpildīti. Pirmā pazīme ir jau minētie dūmu mutuļi. Otrā pazīme saskatāma piepilsētu un ne tikai piepilsētu mežos, laukmalēs un grāvmalās, kas piemētātas ar visiem iespējamiem sadzīves un dažkārt arī rūpnieciskajiem un pat bīstamajiem atkritumiem. Trešā pazīme ir trači vienmēr un visur, tiklīdz jāatrod jauna vieta atkritumu glabāšanai vai pārstrādei, jo vecajās vietās un veidos to turpināt vai nu fiziski nav iespējams, vai nedrīkst ES normu dēļ.

Sarunā ar VARAM Vides aizsardzības departamenta direktori Rudīti Veseri nekādas valsts līmenī gatavojamas iniciatīvas vides uzlabošanā no atkritumu apsaimniekošanas viedokļa uzzināt nenācās. Protams, ministrija arī turpmāk būs pietiekami modra, lai ierakstītu Latvijas likumos un citos normatīvajos aktos ES rīkojumus, kad šādi rīkojumi parādīsies. Tādā sakarā jāielāgo 2021. gada jūlijs, kad no pārdošanas Latvijā tiks izņemti vienreiz lietojamie plastmasas trauki, izņemot glāzītes. Tas pats attieksies uz vēl dažiem plastmasas priekšmetiem: dzērienu sūkšanas salmiņiem, kas nav taisīti no salmiem, ausu tīrīšanas kociņiem, t.i., plastmasas nūjiņām, un gaisa balonu kātiņiem, kur plastmasa tiek saukta par plastmasu. 2025. gadā, ja spējam iedomāties tik tālu nākotni, pazudīs plastmasas maisiņi, kurus vairs nedrīkstēs pārdot.

Nodokļi šādi, nodokļi tādi

No Rietumeiropas pārņemtā zaļā retorika attaisno neierobežotu dabas resursu nodokļa likmju celšanu, pieskaitot tās visdažādāko priekšmetu pārdošanas cenām, kā arī paplašinot ar šo nodokli aplikto preču sarakstu. Viens no jaunajiem nodokļa mērķiem būs cigaretes, kuru neizdedzinātie gali nebūt nav tikai no papīra, kā domā smēķētāji. Nē, viņi, paši to nezinot, košļā un izmet vidē pārsvarā plastmasu, kas pārklāj zemeslodi plānā un, salīdzinot kaut vai ar PET pudeli, ar acīm grūti ieraugāmā vienlaidu slānī. Tad lai smēķētāji maksā cigarešu tirgotājiem un tirgotāji - vai nu valstij dabas resursu nodokli, vai no tā lieluma atvasinātu summu atkritumu apsaimniekotājiem, pat ja šī apsaimniekošana aprobežojas ar talku un citu mediju produktu veidošanu, savācot 0,0x% no izmētātajiem izsmēķiem, ar ko R. Vesere personīgi nodarbojusies pludmalē pie jūras. Teorētiski tieši šis nodoklis varētu izkonkurēt tabakas akcīzes nodokli kā galvenais, kas padarītu smēķēšanu par tik elitāru izklaidi, lai dabas piesārņošana ar izsmēķiem vairs nebūtu vides problēma, t.i., nepārsniegtu dabas pašattīrīšanās spējas. No rezultāta viedokļa nav starpības, vai smēķēšanu izbeidza akcīzes nodoklis ar pamatojumu par smēķēšanu kā cilvēku veselības bojāšanu vai dabas resursu nodoklis ar pamatojumu par vides aizsardzību. Līdz šim nodokļi nav celti atklāti nesamaksājamā augstumā, baidoties no cigarešu kontrabandas, valsts ieņēmumu zuduma un pat neparedzamām sekām, bet pēc Covid-19 viesošanās valdības varbūt saņems drosmi un darīs daudz ko tādu, ko agrāk nedarīja.

No grūtiem uzdevumiem izvairās

Ausu kociņi un cigarešu galiņi iezīmē VARAM interešu sfēru pretēji tam, ka melno dūmu mutuļus visvairāk sagādā degošas riepas. Paldies Valsts vides dienestam (VVD), kas šoziem bija veltījis speciālu pasākumu pārstrādei nesavākto riepu problemātikas apspriešanai, taču secinājumi no pasākuma bēdīgi: «Riepas izmētās, nelegāli glabās, dedzinās,» nācās atzīmēt Neatkarīgajai 14. februārī. Līdzīgi jāsaka par plastmasas logiem, t.i., par plastmasas un stikla kombināciju, kas jau rada lielu spiedienu uz Latvijas vidi, jo pienācis laiks mainīt plastmasas logus, kādi aizrautīgi tika uzstādīti kopš 90. gadu «eiroremontiem».

Riepu, plastmasas logu un vispār visu lietu kā potenciālo atkritumu ideālā apsaimniekošana būtu tāda, lai jau tajā brīdī, kad kāds šīs preces nopērk, viņš piemaksā tik daudz, ka pēc diviem gadiem riepu gadījumā vai pēc 20 gadiem logu gadījumā viņam atliktu tikai pasvilpt, un tūlīt būtu klāt atkritumu savācējs; un vēl labāk tā, ja vācējs pat piemaksātu devējam - atdotu daļu no preču pirkšanā ieguldītās piemaksas, kas, kaut gadu desmitiem glabāta, tiktu atdota par nolietoto preču savākšanu un noglabāšanu vai pārstrādi pēc visām vides aizsardzības normām. Izklausās pēc bezjēdzīgas fantazēšanas Latvijā, kas netiek galā ar daudz elementārākiem uzdevumiem vides aizsardzībā.

Cīņa ap depozītu

Par spilgtu apliecinājumu valsts mazspējai vides aizsardzībā kalpo gadu desmitiem ilgā nespēja piešķirt pienācīgu vērienu kaut tikai dzērienu depozīta sistēmai. Šobrīd situācija ir ja ne sliktāka, tad draudošāka nekā iepriekš, kad sistēmas ieviešanu atlika un atlika, paturot iespēju vēlāk izveidot labāku sistēmu. Tagad likums par dzērienu depozītu sistēmu jau spēkā un pēc gada sistēmai jādarbojas, taču ir draudi, ka tā būs vissliktākā sistēma no visām iespējamām. Kā Neatkarīgā skaidroja jau pagājušā gada 26. septembrī, «Latvija tapina ne pudeļu depozīta, bet depozītiņa sistēmu», ar kuru «cilvēkiem var nākties ilgi meklēt depozīta pudeles starp daudzām citām pudelēm, uz kurām nekāds depozīts neattieksies». Šāda nolemtība izskanēja samērā nesen, kad vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce reklamēja savus sasniegumus pa 300 dienām ministra amatā. Kad viņš starp saukļiem par lielisko teritoriālo reformu tika piedabūts pateikt kaut ko arī attiecībā uz vidi un tieši par depozīta sistēmu, kurai nepieciešamo valdības noteikumu projekta rakstīšana ir VARAM kompetencē, ministrs sāka jūsmot par to, cik tas būs vidi saudzējoši, ka pudeles turpmāk tiks savāktas, izmazgātas un atkārtoti piepildītas ar dzērieniem. Ministrs laikam nezina, ka šāda sistēma Latvijā jau darbojas kopš neatminamiem laikiem bez tiešas vai pastarpinātas valsts līdzekļu (arī ES līdzekļu un patērētājiem uzliktu obligāto maksājumu) piesaistīšanas. Pēc citas versijas, OIK radīšanā rūdītais ministrs nav nemaz tik nekompetents, kā izliekas, bet ir iesaistījies dzērienu ražotāju un Norvēģijas izcelsmes pudeļu pieņemšanas automātu ražotāju klubiņā, kas tādējādi tiktu pie sabiedrības naudas savu saimniecisko, ar vidi gandrīz nesaistīto ieguvumu palielināšanai. Kā nupat rakstiskā veidā izpļāpājās Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš, «mūsu, ražotāju, intereses ir depozīta sistēmu īstenot uz bezpeļņas principu pamata, jo mērķis ir dzērienu ražošana un tirdzniecība». Labā zīme ir iemesls, kāpēc P. Liniņš izpļāpājies. Izrādās, ka dzērienu ražotāji uztraukušies, vai tik VARAM noteikumu projekts tomēr nebūs kaut kā sasaistāms ar mērķi samazināt vides piesārņošanu ar sadzīves atkritumiem.

Laime Covid-19 nelaimē

Atkritumu savākšana ir pilnīgi nepieciešama, taču tā ir tikai pussolis vides aizsardzībā. Jo - ko iesākt ar savāktajiem atkritumiem? Liela daļa no tiem pārstrādei neder. Piemēram, no PET pudeles var izgatavot sieviešu zeķbikses, bet no zeķbiksēm nevar izgatavot ne pudeli, ne zeķbikses. Galu galā atkritumi jāsaber izgāztuvēs vai jāsadedzina. Liela daļa no visas Latvijas atkritumiem tiek bērta atkritumu kalnā Getliņos pie Rīgas. Šo kalnu apsaimniekojošā uzņēmuma Getliņi EKO valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns Neatkarīgajai pastāstīja, ka pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, kad padomju laiku izgāztuve ar ES palīdzību tika pārveidota atbilstoši ES normām, tika rēķināts tā, ka kalns savu maksimālo augstumu sasniegs jau 2016. gadā. Tagad izskatās, ka kalns kalpos vēl 5-7 gadus, jo visu laiku tiek atrastas jaunas iespējas daļu atkritumu tomēr atšķirot pārstrādei, nevis noglabāšanai, taču bezgalīgas tādas iespējas nav. Tagad kā laime Covid-19 nelaimē ir cerības dabūt ES naudu atkritumu dedzinātavai, kas atrisinātu visas problēmas ar inficēto atkritumu draudu novēršanu. Līdz epidēmijai ES nevienam prātā nenāca, ka inficētu atkritumu civilizētajā Eiropā varētu būt tik daudz, tāpēc atkritumu dedzināšana skaitījās novecojis, ES neatbalstīts atkritumu apsaimniekošanas veids.

Ikvienam ir roka jāpieliek

Atkritumu depozīta sistēma un atkritumu dedzinātava Latvijā ir vēl tikai vīzijas, bet no atkritumiem cilvēkiem jātiek vaļā katru dienu. Tā tas arī notiek ar attiecīgās nozares uzņēmumu darbu un tagad arī iedzīvotāju līdzdalību atkritumu šķirošanā. Šā gada notikumi Rīgā apliecināja, ka tāda sistēma spēj noturēties arī pret politiķu mēģinājumiem pierādīt, ka sistēma nedarbojas.

Lai sistēma turpinātu darboties, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem jāspēj pārliecināt iedzīvotāji par divām it kā savstarpēji pretrunīgām lietām - vienlaicīgi šķirot atkritumus un par sašķiroto atkritumu aizvākšanu galu galā samaksāt vairāk nekā nācās maksāt vecajos labajos laikos, kad nekādas šķirošanas nebija vai praktiski nebija. Nākas skaidrot, ka šķirošana tarifu celšanos nevis ierosina un paātrina, bet tieši otrādi - bremzē, jo bez šķirošanas tarifi tiktu paaugstināti vēl straujāk. Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma Clean R izpilddirektors Valerijs Stankevičs atzīmēja, ka tuvojas kārtējais brīdis, kad iedzīvotājiem atkal nāksies šķirot atkritumus intensīvāk un atkal piemaksāt par tiesībām nodot rūpīgāk sašķirotos atkritumus. Ar to domāta situācija, kad Latvija sāks pildīt ES izteikto un dažās ES dalībvalstīs jau ieviesto prasību nodalīt organiskos atkritumus. Tie diemžēl ir tādi, ka jāaizved daudz biežāk nekā ne tikai stikls, metāls, plastmasa vai papīrs un biežāk nekā nešķirotie atkritumi. Un biežāk nozīmē dārgāk.

Viena no cilvēku reakcijām uz divdomīgo situāciju, kurā viņiem par darbu nevis maksā, bet liek piemaksāt, ir apzināta šķirošanas sabotēšana. Protams, cilvēku tieksmes graut vai dedzināt ir izpaudušās kopš aizlaikiem, un prasība šķirot atkritumus ir mūslaiku sīkums, taču šo tieksmju kanalizācijai tā noder. Pēc V. Stankeviča novērojumiem, 35 dzīvokļu mājās iemītnieki sadalās tā, ka 15 dzīvokļos atkritumus šķiro, 15 dzīvokļos imitē šķirošanu (it kā šķiro, bet rezultātā mazāk atkritumu nonāk tajā konteinerā, kur šiem atkritumiem jānonāk, nekā citos konteineros) un piecu dzīvokļu iemītnieki katrā izdevīgā gadījumā sabojā to, ko citi sašķirojuši. Tajā skaitā ir papīra un plastmasas savākšanas konteineru dedzināšana, jo tie taču aizdedzināmi daudz vienkāršāk nekā konteineri ar parasto drazu.

It kā cilvēkiem būtu jāsaprot, ka galu galā un caurmērā viņiem pašiem jāsamaksā par nodarīto postu, bet iedarbīga šī patiesība nav, jo konkrētos vainīgos pieķert un no viņiem kaut ko piedzīt ir praktiski neiespējami. Papildu samaksa tiek piedzīta no visiem iedzīvotājiem, kuri skaitās piepildījuši konteinerus ar sabojāto saturu. Ja Clean R spēj (paspēj pirms konteineru satura aizvešanas) konstatēt, ka starp plastmasu un papīriem sabērtas kartupeļu mizas vai stikla burkas izmestas kopā ar ievārījumu, Clean R liek izvēlēties, vai nama apsaimniekotājs nokārtos atkritumu pāršķirošanu vai samaksās nešķiroto atkritumu aizvākšanas cenu par dalīto, bet sabojāto atkritumu aizvākšanu, kam normālā gadījumā vismaz pagaidām ir jānotiek bez maksas.