Izbaudām mirkli pirms budžeta sabrukuma

 
©AP/SCANPIX/LETA

Šā gada pirmos divus mēnešus Krišjāņa Kariņa valdība turpināja tērēt Māra Kučinska valdības mantojumu – nodokļu reformas dotās iespējas izspiest aizvien lielākas naudas summas no darbaspēka, kas marta otrajā pusē ņēma un pazuda.

Šā gada pirmie divi mēneši valstij no nodokļu kopējo ieņēmumu viedokļa pagājuši vienos priekos: ne tikai šā gada plāns pārpildīts par 4,2%, bet faktiskie ieņēmumi attiecībā pret 2019. gada pirmajiem diviem mēnešiem auguši par 8,9%; pie tā paša prieks par ieņēmumu pieauguma paātrinājumu, jo 2019. gada pirmajos divos mēnešos ieņēmumi bija auguši tikai 6,2% pret 2018. gada pirmajiem diviem mēnešiem.

Kā tas kopš nodokļu reformas sācies, tā arī šogad iekasēto nodokļu masa augusi galvenokārt uz darbaspēka nodokļu rēķina: iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem +42,5 miljoni eiro jeb +14,2% un sociālajām iemaksām +35,2 miljoni eiro jeb +6,5%.

Vienu nodokli pielīdzina ziedojumam

Par trešo lielāko ieņēmumu pieauguma avotu Valsts ieņēmumu dienests (VID) nosauc uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN). Salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, UIN ieņēmumi «palielinājušies par 25,2 miljoniem eiro, un šā gada divos mēnešos ir 21,9 miljoni eiro». Ieņēmumu palielinājums izstatās lielāks par ieņēmumiem tāpēc, ka pagājušajā gadā pēc plāna uzdoto deviņu miljonu iekasēšanas vietā VID nevis kaut ko ieguva, bet izmaksāja uzņēmējiem 3,3 miljonus eiro. Proti, pirms nodokļu reformas uzņēmumi nodokli maksāja uz priekšu par neesošu, tikai VID iedomātu peļņu. Ja uzņēmumi vēlāk pierādīja, ka tādas peļņas nemaz nav bijis, tad VID naudu atdeva. Reforma atcēla maksājumus uz priekšu, bet neatcēla VID pienākumu atdot pirms reformas iekasēto naudu, ko VID pagājušā gada laikā gandrīz pilnā apmērā izdarīja. Tas, ko VID nevarēja izdarīt, bija izpildīt fantastisko ieņēmumu plānu šajā nodokļa veidā. No gada plāna 202 miljoniem VID 2019. gadā ieguva tikai 44 miljonus eiro. Tas tāpēc, ka nodokļa iekasēšanai ir ieviesti tādi noteikumi, ka uzņēmumi tagad drīkst maksāt vai nemaksāt pēc savas vēlēšanās. VID vajadzēja vairākus mēnešus, lai atbildētu uz Neatkarīgās jautājumu par UIN ieņēmumu plāna neizpildīšanu. Galu galā atklājās, ka, «runājot par UIN iekasēšanu, VID veicina labprātīgu nodokļu nomaksu, izvēloties skaidrojumos un konsultācijās balstītu sadarbības taktiku, nevis represīvas metodes». Tā tiešām ir, ka UIN gadījumā VID var tikai runāt. Likums atbrīvo UIN uzņēmumu peļņu tādā apmērā, kādā uzņēmumi šo peļņu ieguldījuši, tajā skaitā ieguldījuši savu īpašnieku kabatās (bankas kontos).

Līdz nodokļu reformai tik tiešām pamatota bija uzņēmumu un uzņēmēju žēlošanās par pienākumu maksāt UIN no vai nu pagaidām, vai vispār nekad neiegūtas peļņas. Tādos gadījumos valsts vēlāk naudu atdeva, bet uzņēmumi tik un tā cieta no sava pienākuma sniegt valstij bezprocentu aizdevumus. Reforma atbrīvoja uzņēmumus no šādas netaisnības līdz ar atbrīvošanu no nodokļa. Kopš valsts savus parādus uzņēmējiem atdevusi, UIN neto ieņēmumi kļūst daudz solīdāki, lai gan ieņēmumu plāns izpildīts joprojām netiek. Pat ja visu Latvijas uzņēmumu divu mēnešu laikā kopā samaksātie nepilnie 22 miljoni eiro nav nulle, tie tomēr ir niecība pret 578+342=920 miljoniem eiro, cik tajā paša laikā attiecīgi sociālā un ienākumu nodokļu veidā valstij samaksājuši Latvijā nodarbinātie cilvēki. Atliek izdalīt 920 ar 22 un ieraudzīt, ka Latvijas uzņēmēju maksātspēja ir caurmērā 41 reizi zemāka nekā viņu darbiniekiem!

Pārliek naudu no vienas kabatas otrā

Dzīve ir nesalīdzināmi raibāka par jebkuru shēmu. Noteikti ir bijuši daudzi gadījumi, kad kopējo atalgojumu uz augšu rāvusi nauda, ko uzņēmēji maksājuši paši sev labā ticībā, ka liels sociālais maksājums par lielu algu nodrošinās lielu pensiju. Valsts ir sekmīgi uzpūtusi savu budžetu, nemitīgi ceļot gan algas, gan skaitu ierēdņiem u. c. valsts kalpotājiem, kuru saukšana par nodokļu maksātājiem prasa skaļas atrunas. Ne nodokļu maksāšana un iekasēšana, bet naudas grozīšana notiek tad, kad valsts aizvien lielākas naudas summas nodokļos pati par saviem ierēdņiem samaksā pati sev. Daudzos gadījumos tagad Valsts kasē kā darbaspēka nodokļi nonāk tā pati nauda, kas būtu turpat nonākusi kā UIN, ja valsts tādu iekasētu, bet tādējādi bremzētu darbinieku algu un skaita pieaugumu.

Reformas visbiežāk nozīmē izmaiņas tikai terminoloģijā vai vienu un to pašu saskaitāmo kārtībā. Nav pamata prasīt no Latvijas valdības tādas reformas, kuru rezultātā Latviju neskartu pasaules ekonomiskā krīze, bet tagad izrādās, ka Latvija atkal ir sevi sareformējusi tieši tā, lai šeit krīze plosītos sevišķi smagi. Proti, valsts ieņēmumi ir padarīti pārāk atkarīgi tieši no darbinieku maksājumiem, kas tagad pazūd līdz ar darbiniekiem.

Latvija sakauta akcīzes karā

Līdz pēdējam brīdim darbaspēka nodokļu ieņēmumu pieaugums maskēja reformas izgāšanos citu nodokļu iekasēšanas aspektā. Te jau tika minēta atšķirība starp plāniem un realitāti uzņēmumu ienākumu aplikšanā ar nodokli. Tas pats jāsaka par akcīzes nodokļa iekasēšanu ar -4,5 miljoniem eiro par alkohola akcīzi un -8,8 miljoniem eiro par degvielas akcīzi pret plānu, kas pieskaņots akcīzes likmju celšanai. VID degvielas akcīzes ieņēmumu iztrūkumu VID izskaidro ar silto ziemu, kaut gan daudz ticamāks iztrūkuma iemesls ir degvielas akcīzes likmju celšana.

Attiecībā uz alkoholu VID aizrakstās līdz tam, ka ieņēmumi zuduši, «samazinoties alkoholisko dzērienu patēriņam». Ņemt par pilnu šādu VID taisnošanos spēj ja nu vienīgi daži baznīckungi un publicists Pēteris Apinis. Visi pārējie saprot, ka šeit tiek izteikta naudā Latvijas sakāve akcīzes likmju karā ar Igauniju. Ne jau alkohola patēriņš Latvijā ir samazinājies, bet alkohola pārdošana mazumtirdzniecībā patēriņam igauņiem un somiem. Absurdi augstas alkohola akcīzes likmes izdomāja M. Kučinska valdība nodokļu reformas ietvaros. K. Kariņa valdība pārņēma šādu mantojumu, kas kopumā nodrošināja valdībai augošus ieņēmumus caur darbaspēka nodokļiem. M. Kučinskis (cilvēks vai bijušās finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas pseidonīms) sāka un K. Kariņš pabeidza to, lai Latvija nevarētu piesaistīt naudu no ārzemēm. Uz mazu brīdi tas pat palielināja valsts ienākumus, taču tagad vietējās naudas grozīšanas burbulis plīst. Vismaz vienu reālu ienākumu avotu divas pēdējās Latvijas valdības ir ar kopīgiem spēkiem aizbērušas.

Reirs atzīst nenoliedzamo

Šā gada trešais mēnesis marts vēl nav beidzies, bet valsts ieņēmumu kritums martā jau ir fiksēts. Finanšu ministrs Jānis Reirs ir publiskojis skaitļus par laika posmu no 1. līdz 25. martam, kad valsts pamatbudžeta ieņēmumi bijuši par 38 miljoniem mazāki un sociālās apdrošināšanas iemaksas - par 11,3 miljoniem eiro mazākas nekā tādā pašā laika posmā šā gada februārī. To varētu uzskatīt par publikas sagatavošanu vēl daudz sliktākām ziņām. Pagaidām vismaz daļu no ieņēmumu samazinājuma varēja izskaidrot tīri kalendāri. Pirmkārt, martā tika maksāti nodokļi par saimniecisko darbību februārī, kas īsāks par janvāri, tāpēc februārī mazāk sastrādāts un mazāk no tā tiek valstij. Otrkārt, no 1. marta iedzīvotāji var sākt atprasīt nodokļu pārmaksas, ko viņi tagad dara aizrautīgi un zibenīgi elektroniskās saziņas sistēmā. Tādā gadījumā nodokļu ieņēmumu plūsmai rodas izdevumu pretplūsma, kas samazina neto ieņēmumus, taču šīs izmaksas nenosedz lielāko daļu no ieņēmumu zuduma pamatbudžetā un neattiecas uz sociālo budžetu. Tas liek minēt, ka problēmas Latvijas ekonomikā atnākušas pirms koronavīrusa, kas šīs problēmas gan pastiprinās, gan attaisnos. Īstā bēdu leja atklāsies tad, kad uzņēmumi apkopos savus darbības rezultātus martā, kas vēl neattiecas uz nodokļu maksājumiem martā par saimniecisko darbību februārī.

Finanšu ministrija atzīst, ka valsts pamatbudžetā gads pirmo divu mēnešu periodā sācies ar 9,3 miljonu eiro deficītu pretstatā 99,8 miljonu eiro pārpalikumam pirms gada. Ministrija skaidro, ka ar vīrusu tas nav saistīts nemaz un ar nodokļu ieņēmumu samazināšanos saistīts ne pārāk cieši, jo daudz lielāku robu budžetā no pēdējo divu gadu salīdzinājuma skatpunkta radījis ārvalstu finanšu palīdzības samazinājums par 135 miljoniem eiro. Pamatā tās ir Eiropas Savienības kompensācijas par ES projektu izpildi, kas 2014.-2020. gada plānošanas perioda pēdējā gadā likumsakarīgi iet uz beigām. Latvijai gan vēl azotē pat nesākti projekti, kurus varbūt ļaus pildīt līdz 2022. gadam un varbūt kompensācijas par tiem maksās līdz 2023. gadam, bet varbūt līdz tam laikam nebūs vairs ne projektu, ne kompensāciju.

Nodokļus ņems tikai no algas

Cik gados darbaspēka nodokļi kļūs par praktiski vienīgajiem nodokļiem Latvijā, ja darbaspēka nodokļi turpinās augt divreiz straujāk par kopējo nodokļu ievākumu? Attēlā iedzīvotāju ienākumu un obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumu summu un nodokļu kopievākuma izmaiņas miljonos eiro un izmaiņas procentos no pagājušā gada pirmajiem diviem mēnešiem līdz šā gada pirmajiem diviem mēnešiem

1 493,2 1 559,5 +4,4%

842,6 919,9 +9,2%

2019 2020

Avots: VID