Būvniecības stabilitāte
Būvniecības nozares galvenā problēma Latvijā 2020. gada pavasarī ir tāda, ka pamest būvlaukumu ir daudz dārgāk un grūtāk nekā slēgt masāžas salonu.
Nenoteiktība attiecībā pat uz vistuvāko nākotni pārņēmusi visas nozares, taču būvniecība tomēr izceļas ar to, ka šajā nozarē jau sāktu projektu apturēšana apgrūtina un izmaksā vairāk nekā daudzās citās nozarēs. Latvijā ir atrodamas pusratā pamestu celtniecības darbu paliekas, kas kalpo par eksponātiem valsts vēsturei kopš pagājuša gadsimta 30. gadiem. Droši vien ar īpašu meklēšanu varētu atrast pazīmes gan sāktiem, bet Pirmā pasaules kara dēļ pamestiem projektiem, gan tādām šim karam piederīgām būvēm, kas savu aizsardzības nozīmi zaudēja ātrāk, nekā tika uzceltas. Mēdz būt arī tā, ka objekti tiek pabeigti, nodoti ekspluatācijā un pat ekspluatēti, bet pamesti neapšaubāmi ātrāk par projektētā kalpošanas laika beigām.
No otras puses, būvniecības smagnējā daba palīdz tikt pāri grūtībām, kādas šobrīd reprezentē koronavīruss. Pat ja tā iedarbība tik tiešām sasniegs vērienu, kādu sasniedza pirms apaļiem simt gadiem pasauli pārstaigājusī spāņu gripa, tās kulminācijai un sekām vajadzētu norimt 2-3 gados, bet pa šo laiku vismaz Latvijā nevar pagūt ne pārvērst būvniecības ieceri par būvlaukumu, ne dabūt zem jumta jau sāktu būvi. Turklāt tas attiecas uz salīdzinoši vienkāršām ēkām vai citu veidu būvēm. Ir iespējams tomēr izlemt par labu būvniecības ieceru virzīšanai uz katru nākamo celtniecības procesa stadiju, jau iepriekš rēķinoties ar to, ka būvdarbi obligāti aizkavēsies un sadārdzināsies ja ne šī (piemēram - vīrusa), tad cita iemesla dēļ.
Bezgalīgu plašumu pārdomām un sarunām paver jautājums par vīrusa saistību ar ekonomisko krīzi, kurai it kā tūlīt būs vai jau bija jāsākas kaut vai tāpēc, ka kopš iepriekšējās krīzes pagājis vairāk laika, nekā parasti mēdz paiet no vienas krīzes līdz nākamajai. Vēl jo lielāku krāšņumu kapitālistiskās ekonomikas cikliskumam piešķir precedenti, kuros izeja no krīzes atrasta caur politiskām jukām un militāriem konfliktiem.
Tīrs ekonomiskais cikls nav iespējams nekur, kur jau nodibinātas valstis. Valsts - tā ir resursu koncentrācija un pārdalīšana ārkārtīgi cēliem mērķiem. Protams, ekonomisko krīžu novēršana ir varbūt pat viscēlākais mērķis, pie kura nonākt ar ekonomiskām metodēm, nepiesaucot Dieva gribas pildīšanu vai kalpošanu tēvzemei. Ja tomēr skaitās pierādīts kapitālistiskās ekonomikas cikliskums ar krīzi vai recesiju (terminoloģiju nomaiņas ietekme uz realitāti ir niecīga), tad atliek mazināt krīzes sekas. Pamācību šādai rīcībai netrūkst, bet pamācībām atbilstoša rīcība gan ar uguni jāmeklē. 2004.-2008. gadā Latvijas valsts it kā tīšām darīja visu, lai ekonomiskā krīze šeit kļūtu smagāka nekā citur. Šo defektu tagad Latvijā valdošās aprindas cenšas pasniegt kā efektu - lielāku valsts imunitāti pret nākamo krīzi. Piezemētāk runājot, politiķi, ierēdņi, baņķieri u.c. lēmumu pieņemšanā iesaistīti cilvēki lielās ar savu pieredzi, kas ļaušot savlaicīgi atpazīt krīzes tuvošanos un darīt kaut vai to pašu, par ko uzslavas izpelnījies attiecīgā perioda Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Tik tiešām vilinoša ir uzslava, kas izpaužas kā Eiropas Komisija viceprezidenta amats.
Vēl jo lielākas iespējas ietekmēt ekonomiskā cikla izpausmes rada valstu savienību izveidošana. Latvija uzskata sevi par divkārši nodrošinātu atbilstoši tam, ka uzņemta Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO). Atbilstoši oficiālajai versijai šīs organizācijas atrisinās visas mūsu problēmas, ja tādas radīsies, bet pašas nekļūs par problēmu ne sev, ne citiem, t.i., mums. Pēdējos gados tā izsacīties skaļi un skaidri vairs neviens neuzdrošinās, bet runāt par organizāciju pamešanu uzdrošinās vēl jo mazāk.
Būtu bezjēdzīgi noliegt ES palīdzību Latvijai iepriekšējās krīzes gadījumā. Latvija saņēma ne tikai jau iepriekš
solīto 2007.-2013. gada plānošanas perioda palīdzības naudas dāvinājumu, bet arī naudas aizdevumus, kādus nebūtu devuši ES neietilpstošai valstij. Sekoja nākamā dāvinātās naudas porcija 2014.-2020. gada periodam, kura nobeigums sakrīt ar krīzes gaidām un koronavīrusa uznācienu. Latvija spiesta raudzīties uz vīrusu ar lielām bažām, ka tas nāk kā saukts, lai bagātās ES dalībvalstis varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem atteikt turpmākos naudas dāvinājumus nabadzīgajām valstīm. Ja tā notiks, tad celtniecības nozare iegūs lielākās cietējas statusu Latvijā. Šeit saņemtās ES naudas novirzīšana galvenokārt celtniecībai bija un ir nepieciešamais nosacījums, lai politiķi spētu pamatot saviem vēlētājiem, kāpēc Latvija vispār atrodas šajā savienībā. Salaboti ceļi un tilti, baseini vai vismaz strūklakas ir vēlētāju pamatmasai paši saprotamākie argumenti. Ar lielāku finanšu pratību apveltīti cilvēki ņem vērā arī naudas apriti, ko Latvijas valsts sasniedz, apliekot ar saviem nodokļiem ES dāvināto naudu pirms tam, kad atlikusī nauda tiek pārvērsta dzelzsbetona konstrukcijās un ierakta zemē. Ļaunas mēles piebilst, ka pavisam bēdīgs izskatītos dzīvojamo - gan savrupnamu, gan jauno, skaisto daudzdzīvokļu ēku - celtniecības segments, ja apdzīvojamo platību sev nepirktu tie, kas prot savus rēķinus apmaksāt ar ES naudu.
Valsts un būvniecības ciešo sasaisti apliecināja tas, ko par nozares izredzēm Neatkarīgajai teica Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane. Pa šīs ministrijas logu «redzam diezgan lielu naudu turpmākajiem gadiem», un «nozarei ir liels potenciāls».
***
Vai nesenā pagātne atkārtosies?
Jaunbūvju skaita indekss kā brīdinājums, ka būvniecības apjoms šogad un nākamajā gadā varētu samazināties pēc analoģijas ar tā samazināšanos, pārejot no Eiropas Savienības 2007.-2013. gada plānošanas perioda uz 2014.-2020. gada periodu. Nomināli tas beidzas jau šogad, bet ar atrunu, ka šogad iesāktos projektus drīkstēs pabeigt pāris turpmāko gadu laikā.