Valsts meklēs pircēju Stūra mājai

 
©Arnis Kluinis

Valsts nekustamie īpašumi mēģina sadūšoties uz Stūra mājas piedāvāšanu pārdošanai, bet baidās izgāzties tāpat, kā jau izgāzušies ar Stūra mājas piedāvāšanu nomai.

Lielu daļu no valstij piederošajiem īpašumiem apsaimniekojošais uzņēmums Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) laiž paziņojumus presei kā gaisa balonus, lai noskaidrotu valdošo vēju virzienu uz Brīvības un Stabu ielas stūra Rīgā. Proti, ar 13. februāri datēts VNĪ publiskais solījums piedāvāt turienes Stūra māju pārdošanai. Pēc Neatkarīgās jautājuma par piedāvājuma brīdi sekoja atbilde, ka tas notikšot «tuvāko mēnešu laikā». Šādu kavēšanos var izskaidrot ne tikai ar valsts uzturēta kantora darbinieku slinkumu, bet arī ar bailēm izgāzties tāpat, kā VNĪ jau ir izgāzušies ar Stūra mājas piedāvāšanu nomas izsolēs, uz kurām neviens nepieteicās.

Drošības policija, dienests un komiteja

Stūra mājas izsoļu izgāšanās un vēl citi līdzīgi gadījumi parāda Latviju ļoti nepievilcīgā veidolā.

Pirmkārt, tie parāda Latviju kā investīcijām nepievilcīgu vietu. Ja naudu nevar piesaistīt arī Rīgai, turklāt pašam Rīgas centram, tad viegli iedomāties, ka nav praktiski nekādu iespēju piesaistīt naudu pilsētas un valsts nomalēm. Tas gan nenozīmē, ka Latvijā vispār izbeigusies naudas aprite. Par naudas piesaistīšanu taču var nosaukt arī meža gabalu pārdošanu koku ciršanai. Tādi darījumi notiek un turpināsies, kamēr vien būs palikušas pārdodamas cirsmas, bet Stūra mājas gadījumā piedāvājums bija to nomāt uz 30 gadiem. Izrādās, ka ar ilglaicīgu ieguldījumu atdevi Latvijā neviens nerēķinās. Līdz šim tādu bēdīgu faktu maskēja Eiropa Savienības naudas ieplūdināšana nevis uz ilgiem, bet uz mūžīgiem laikiem, jo tas bija naudas dāvinājums, nevis ieguldījums, kas prasa atdevi. Rezultātā vairums pašvaldību apgādājās ar saviem peldbaseiniem, strūklakām u.tml. Tagad kā bieds tuvojas ES 2021.-2027. gada plānošanas periods, kad naudu tādiem objektiem vairs nedošot. Latvijas augstākās amatpersonas sola panākt, lai nekādas būtiskas izmaiņas ES naudas daudzumā un dalīšanās veidos tomēr nenotiktu.

Otrkārt, valsts pielīdzina sevi bomžiem, kas pieķēza vienu trepjutelpu vai dārza mājiņu un tad meklē apmešanās iespējas kaut kur citur. Tieši tāpat valsts iestādes nolaiž savas ēkas gandrīz līdz graustu līmenim un tad tās pamet faktiski sagrūšanai. Stūra mājas laišanai pārdošanā jānotiek aptuveni ap to pašu laiku, kad citā gruntsgabalā tās pašas Brīvības ielas malā tiks izcirsts tur nejauši vēl palikušais koku puduris, lai tur uzbūvētu ēku jeb cietoksni Valsts drošības dienestam. Vēl samērā nesen šis pats kantoris saucās par Drošības policiju, bet tagad ir pārsaucies gandrīz tāpat, kā saucās ilglaicīgākais Stūra mājas iemītnieks, kas padarīja vienu no daudzām mājām uz stūra par Stūra māju. Tā taču bija Valsts drošības komiteja, kas gadu desmitu garumā tik tiešām garantēja drošību padomju okupācijas režīmam. Galu galā šis režīms tomēr izputēja, bet tobrīd nevienam nenāca prātā, ka tas noticis neatbilstošas ēkas dēļ. Ēka uzcelta 1913. gadā veikalu un biroju vajadzībām, bet līdz ar Latvijas Republikas izveidošanu tajā sāka ievākties valsts iestādes ar Iekšlietu ministriju priekšgalā. No padomju Valsts drošības komitejas ēku pārņēma, līdz kliņķim nolaida un pameta Latvijas Valsts policija. Patlaban nelielu daļu ēkas kā autentisku padomju laika ekspozīciju izmanto Okupācijas muzejs.

Izgāžas pēc pašu vēlēšanās

Vismaz daļēji VNĪ darbinieki saņem savas algas par to, ka strādā par grēkāžiem visa pārējā valsts aparāta vietā. Viņiem bija jārīkojas tā, lai Stūra mājas gadījumā izsoļu izgāšanos varētu izskaidrot ar VNĪ vadītāju nespēju kaut nedaudz orientēties nekustamo īpašumu tirgū, nevis ar tādu politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, kas daudzos gadījumos padara objektu iznomāšanu vai pārdošanu vispār neiespējamu. Arī Stūra mājas izsoļu izgāšanās ir izmantojama par argumentu, ka reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) Latvijā nebūt nepalielinās, bet dilst aptuveni proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Lai mazinātu iespējas saskatīt šādas sakarības, VNĪ pagājušā gada vasarā izstrādāja izsolei tik absurdus jeb nepieņemamus noteikumus, ka tālākus pamatojumus gan vasaras izsoles, gan tās rudens modifikācijas neveiksmēm meklēt bija lieki. Kā Neatkarīgā atzīmēja 2019. gada 17. jūnijā, «izsoles noteikumi vismaz pirmajā acu uzmetienā izskatās pārrakstīti no cita slavena objekta - Vāgnera zāles izsoles noteikumiem. Tātad - no noteikumiem, uz kuriem izsolē un atkārtotā izsolē neviens nepieteicās. Tā laikam arī ir lietas būtība, ka VNĪ imitē darbošanos, jo brūkošu ēku izsoļu organizēšana valstij izmaksā lētāk nekā šo pašu ēku remontēšana. No vienas izsoles uz nākamo pārceļojis 30 gadu termiņš, uz kuru valsts būtu ar mieru ēku atdot cerībā, ka ēkas nomnieks īpašumu salabos un uzturēs kārtībā. Konkrētajā gadījumā tiek piedāvāta ēka 7,9 tūkstošu kvadrātmetru platībā ar izsoles sākumcenu 2,3 eiro par kvadrātmetru mēnesī, neskaitot pievienotās vērtības nodokli un apsaimniekošanas maksu 1,06 eiro par kvadrātmetru mēnesī» utt. Par šādām prasībām vairs pat nevar teikt, ka tās atspoguļo tikai VNĪ vadītāju neprofesionalitāti. Tās bija tik uzskatāmi neadekvātas, ka radīja iespaidu par apzinātu izsoles izgāšanu, lai nevarētu sacīt, ka izsole pati izgāzusies.

Drusku labāk nav labi

Jautājums, ar ko īpašuma nomas tiesību izsole atšķirsies no īpašuma izsoles par tiesībām saimniekot šajā īpašumā mūžīgi, t.i., tik ilgi, cik gribēs jaunais īpašnieks. Par ēkas pārdošanas sākumcenu VNĪ nosauca 4,25 miljonus eiro, bet tas ir nesaistošs veids, kā uzrunāt interesentus meklēt izsoles noteikumus tad, kad tie vispār tiks paziņoti. Citiem vārdiem sakot, VNĪ darbinieki tagad palasīs avīzes. Ja tur rakstīs, ka piedāvājums adekvāts, tad lai tas ieiet izsoles noteikumos. Ja piedāvājums tiks novērtēts par sliktu, tad VNĪ mēģinās izdomāt kaut ko labāku jeb pievilcīgāku. Aritmētiskā cenu sakarība starp nomas piedāvājumu un pārdošanas piedāvājumu ir tāda, ka objekts tiek piedāvāts par cenu, kādu iepriekš valsts gribēja ievākt 11 gados kā nomas maksas un apsaimniekošanas maksas summu. Šajā salīdzinājumā nav ietvertas atšķirības nodokļu maksājumos atkarībā no īpašuma iznomāšanas vai pārdošanas. Tādējādi objekta atdošanas cena tik tiešām būtiski pazemināta, taču to tomēr nevar pieņemt kā garantiju, ka darījums izdosies. Kaut cik nopietns investors nepalaidīs garām tos draudus, kādus Neatkarīgā noskaidroja sarunā ar bijušo Valsts policijas priekšnieku Juri Rekšņu. Pēc viņa stāstītā, «mājas pamati nav stabili. Kad tur vēl atradās policija, māja šķiebās, logi plīsa, durvis kļuva vairs neveramas. Uz ielas ap māju iespējams novietot līdz 20 automašīnu. Nama pagalmā automašīnas pašlaik iebraukt nedrīkst, jo tad tās ielūzīs pagrabos zem pagalma». No tā visa jāsaprot, ka ēkas atjaunošana prasītu daudzmiljonu eiro ieguldījumus, kuru atpelnīšana izraisa aizvien tos pašus jautājumus, kādus izraisīja jau iepriekš.

Jādzer no pašu piespļautas akas

Joprojām ticamākā notikumu gaita ir VNĪ nespēja sasmelt pašas valsts izlieto ūdeni. Visplašākajā tvērumā tā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās valstī, kuras dēļ lietojumu zaudē gan valstij, gan privātām fiziskām un juridiskām personām piederošas ēkas. Šaurāk un precīzāk valstij piederošās ēkas skar Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Administratīvās tiesas un vēl citu iestāžu pārcelšanās uz jaunbūvēm. Naudas grozīšanai, IKP palielināšanai un ES palīdzības fondu apgūšanai vajadzīgo celtniecību attaisnoja apgalvojumi, ka veco ēku atjaunošana un uzturēšana ir nesamaksājami dārga un tehniski neizpildāma, ka darbinieku un apmeklētāju piekļuve tām ir neiespējama utt. Ja tā tas viss būtu, tad ēkas pārdošana būtu tikpat neiespējama kā tās iznomāšana. Vienīgā cerība, ka tā nav obligāta patiesība, ko valsts sludinājusi un reāli sludina kaut vai ar to, ka mēģina tikt vaļā no Stūra mājas, kas iepriekš devusi pajumti valsts iestādēm praktiski visu savu pastāvēšanas laiku.

Pārdos māju kopā ar īrnieku

Stūra mājas gadījumā valsts gribētu izdarīt tā, lai ēka turpinātu pildīt valstiskas funkcijas arī tad, kad tā valstij vairs nepiederēs. Plašākā nozīmē tas tiek panākts ar īpaša statusa - pat divu īpašu statusu piešķiršanu ēkai. Tā ir atzīta par vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli un par valsts nozīmes notikuma vietu. Līdz ar to ēkas nākamajam īpašniekam tiks uzlikti visi tie paši pienākumi, kas visiem citiem īpašniekiem, kuriem jārēķinās ar viņu īpašumu statusu, t.i., jārēķina papildu izdevumi vai neiegūtā peļņa no īpašuma, kura izmantošanai (tai skaitā pārbūvei ar daļējas vai pilnīgas nojaukšanas paņēmienu) noteikti ierobežojumi. Šaurākā jeb tikai Stūra mājas gadījumā īpašniekam būs jārēķinās ar VNĪ apņemšanos nostiprināt zemesgrāmatā nomas līgumu starp VNĪ un Latvijas Okupācijas muzeja biedrību, padarot šo līgumu saistošu jaunajam īpašniekam. Parastā gadījumā šāds līgums padarītu ēkas pārdošanu praktiski neiespējamu, bet tam nu gan neviens neiebildīs, ka Stūra māja ir neparasts gadījums. Galvenais nebūtu drošie ienākumi no muzeja (par to tagadējo apmēru ne VNĪ, ne muzejs informēt nevēlējās, bet tos pirms atstāšanas mantojumā vēl varētu mainīt) jaunajam īpašniekam par 700 vai vairāk kvadrātmetru iznomāšanu muzejam, bet cilvēku plūsma un atpazīstamība, kas iegūstama no muzeja ekspozīcijas atrašanās ēkā. Vismaz pieļāvuma formā iespējams tāds ēkas iekārtojums un izmantojums, kura dēļ tās apmeklējums tiek iekļauts pasaulē vadošo jeb valdošo politiķu Latvijas apmeklējumu programmās, kaut reizi desmit gados eksponēts visu pasauli aptverošā mediju telpā un dod iespēju šo publicitāti pārvērst naudā.